Ar tomātu pa galvu! Mācāmies neizšķērdēt pārtiku 0
Puse no saražotās pārtikas nenonāk ēdāju vēderos. Tā tas ir Eiropā un ASV. Kā rīkojamies Latvijā, lai pārtiku neizniekotu un nemestu atkritumos? Jautāju lielu un mazu veikalu darbiniekiem, kā arī cilvēkiem, kuri dzīvo citādi.
Šis rudens ir tik bezgalīgi dāsns – āboli klāj zemi. Raunas autoostā kāds labs cilvēks bija nolicis lielu kartona kasti ar mālāboliem un uzrakstu “Ceļiniekiem ko iekost”. Ceļinieki bija pateicībā tos ēduši, bet daži burtiskā nozīmē “uzkoduši” un apgrauztos ābolus sametuši turpat kastē.
Nezinu, kādas izšķērdības ainas ir redzējuši pāvests un ES vides komisārs, bet abi šovasar ir izteikušies pret pārtikas izmešanu. Pāvests secināja, ka mūsdienu pasaule ir saindējusies ar “atkritumu kultūru”, kas mūs padarījusi nejūtīgus pret pārtikas izniekošanu (Vatikāna radio). Bet vides komisārs aicināja apzināties, ka, izniekodami pārtiku, tērējam planētas resursus – paši savas dzīvības pamatu.
Lielveikali – zupas virtuvēm un dzīvnieku galdam
Lauvas tiesu (70%) pārtikas cilvēki iepērk lielveikalos. Jo lielāki produktu apjomi, jo lielāka iespēja tiem nonākt atkritumos.
Skaidrs, ka lielveikali plāno iepirkumus, produktiem, kam derīguma termiņš iet uz beigām, samazinot cenas. Tomēr ceptuvēs, kulinārijās, svaigās pārtikas nodaļās pavisam bez atkritumiem neiztikt. Un te nu sākas sūrā īstenība – Latvijas likumdošanā noteikts: dzīvnieku izcelsmes pārtikai, kam beidzies derīguma termiņš, lielveikalos jātop pārvietotai uz slēgtu novietni, kur tai pakaļ atbrauc utilizācijas firma. Pārtikas un veterinārijas dienests raugās, lai pārtikas produktu derīguma termiņi tiktu ievēroti. Jo kurš gan atbildēs, ja cilvēki ar šiem produktiem saindētos? Tāpēc lielveikali nedrīkst atbalstīt dažādu sabiedrisku organizāciju lūgumus, lai produktus, kam tikko beidzies derīguma termiņš, atdotu trūkumcietējiem.
Tagad par gaišo. Lielveikali sadarbojas ar “ziedot.lv”. “Maxima Latvija” ziedo pārtikas produktus, kam ir deformēts iepakojums, bet citādi nav ne vainas. Piemēram, zaļo zirnīšu kārbas ar iebuktētiem sāniem, ko pircēji veikalos nepērk. “Rimi” ziedo produktus visām zupas virtuvēm Latvijā, projektu “Kopgalds” “Rimi” aizsāka krīzes laikā. Dzīvniekiem veicas – Latvijas likumdošana viņiem neliedz mieloties ar pārtiku, kam beidzies derīguma termiņš. Tāpēc “Maxima Latvija” sadarbojas ar privātajiem zoodārziem, dzīvnieku patversmēm, bet “Rimi” iepriecina Rīgas zoodārza kārās mutes – maize, sausiņi, augļi, dārzeņi – viss tiek apēsts.
Vai Latvijā arī ir “nirēji atkritumos”?
Ir dzirdēts, ka Anglijā, ASV un Austrālijā nevis trūkumcietēji, bet izglītoti jaunieši pārtiek no atkritumos izmestajiem, bet vēl derīgajiem produktiem. Šos aktīvistus dēvē par “frīganiem” un viņus spārno ne tikai zaļā doma, riebums pret patērētājsabiedrības izlaidību un rūpes par planētas resursiem, bet arī pārliecība, ka pārtikai jābūt par brīvu. Pie cepurēm lukturīši, rokās cimdi un jaunieši ienirst konteineros. Mūsu lielveikalu pārstāvji teic, ka Latvijā šādi pārtikt nav iespējams, jo pēc likuma produkti, kam beidzies derīguma termiņš, ir jāsaliek melnos plastmasas maisos un jāizmet atkritumu konteinerā. ASV grupa “frīganu” atvērusi kafejnīcu, kur maltītes tapušas no lielveikalu atkritumu konteineros uzietiem produktiem. Vai Latvijā arī ir līdzīgas ieceres?
Ilze Grunska, kura strādā “Vides izglītības fondā”, pērn ap šo laiku domāja par absurdu, ka vienā pasaules daļā izmet pārtiku, kamēr citur cilvēki cieš badu.
– Izdomāju lielisku projektu – veidot kafejnīcu, kur katru dienu no lielveikalu pēdējās dienas produktiem gatavotu pusdienas. Tās varētu atļauties arī nabadzīgi cilvēki. Mana iecere atdūrās pret Latvijā valdošajām stingrajām normām un aizliegumiem – lielveikali nedrīkst dot produktus, kam beidzies derīguma termiņš, kaut gan, piemēram, fasētiem dārzeņiem nav ne vainas. Ir vēl citas valstis ar tikpat bargiem noteikumiem. Bet Norvēģijas lielveikalos produktus ar beigušos derīguma termiņu – rīsus, makaronus, cepumus – nemaz neņem nost no plauktiem. Ja tu tos atrodi, par tiem nav jāmaksā. Kāds mans paziņa ar draugiem Norvēģijā labu laiku šādi pārtika. Lasīju par kādu sievieti ASV, kura lielveikalos meklē šos produktus un ved tos nabadzīgajiem. Esmu dzirdējusi, ka kustības “Homo Ecos” brīvprātīgie no Vācijas vēlas sadarboties ar mūsu lielveikaliem. Ja viņiem izdosies, produktus, kam beidzies derīguma termiņš, bet kas ir vēl gana labi pārtikai, atdos nabadzīgajiem. Tikai šādas kampaņas var iešūpot sabiedrības apziņu. Es jau arī nezinu, kā cilvēki to uztvers. Un, ja es izveidotu šādu kafejnīcu, vai uz to nāktu? – jautā Ilze.
{gallery id=”2177″}
Pēdējā kripata cieņā
Skaidrs, ka mazi uzņēmumi spēj būt elastīgāki. Kā tiem veicas ar pārtikas taupīšanu? Konditorejā “Ciemakukulis” cep smalkmaizītes, tortes, cepumus. Īpašniece un vadītāja Zanda Kozlovska:
– Esam uzņēmums, kas apzinās pārtikas vērtību un ciena savu darbu. Visu cepam uz vietas no labām izejvielām un tikai šai dienai – svaigs vienmēr garšo labāk. Ja kādu dienu pircēju mazāk, cepam mazāk, ja vairāk, cepam, lai visiem pietiktu. Tāpēc lielu pārpalikumu nav. Tā ir maza uzņēmuma priekšrocība. Ja nu tomēr vakarā maizītes ir palikušas pāri, tās saliekam uz paplātes tiem, kuri nevar ēst tikko ceptas. Mūsu ceptos gardumus arī sūtām biedrībai “Dardedze”. Ja paliek pāri smalkmaizītes ar ievārījumu, riekstiem, rozīnēm, tās sagriežam un izžāvējam sausiņos, ko klienti ir iecienījuši. Cepot kūkas un tortes, atgriezumus no malām pārstrādājam birzumos, ko var izmantot desertos. Tāpēc zudis ir tikai tas, kas cepējiem nokritis uz grīdas.
Naža gals kaviāra – visiem
Kādi tad ir cilvēku ēšanas paradumi? Vai viņi iznieko pārtiku, met to atkritumos? Dungojot “Pērkona” dziesmu “Mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm”, devos pie slavenās rokgrupas solista Raimonda Bartaševiča (viņš ir arī profesionāls dizainers – virtuves arhitekts salonā “Trentini”).
– Tiklīdz pārtiku saucam par preci, pazūd visa jēga. Ēdiens ir nācis par brīvu, to Dievs mums ir devis kā dāvanu. Nekāda sakara ar pārdošanu. Noplūc vai izaudzē, nomedī vai atrodi, noskaiti pātarus un ēd, nekas tev nav jāmaksā. Ieeju lielveikalā – jūdzēm garas pārtikas grēdas. Cik procenti no tā visa man ir vajadzīgi? Divi gurķi vai svaigas gaļas gabals. Bet viss pārējais… tas ir nejēgā – tikai pārdot, pārdot, pārdot. Un, kad nevar pārdot, izgāž atkritumos.
– Bet pilsētniekam taču jāiet tajā lielveikalā…
– Tad paņem, cik vari apēst. Lielveikals – tas ir liels zviedru galds. Kas notiek? Cilvēki piekrauj šķīvjus un pārēdas. Bet paēd ar acīm, apskaties, ko gribi ēst, paņem tieši tik daudz, cik jaudā apēst. Ne jau tāpēc, ka būtu žēl vai kāds resns paliek. Vienkārši nevajag ēst lieku.
Kā pats ēdat?
Man vienmēr ir gribējies ēst. Kā visām dzīvām radībām. Atceros, bērnībā kārojās saldējuma, bet 20 kapeikas nesanāca. Par divām kapeikām nopirku vafeli un iedomājos, ka tur ir saldējums. Kad virtuāli esi apēdis, tev šķiet, ka tiešām to esi apēdis. Tādu domu esmu lietojis.
Mans rituāls – no rīta auzu putra (negaršīga, vienkārši vakarā aplieta ar ūdeni un no rīta uzsildīta). Tas ir kā darbs. Kad tas padarīts, līdz nākamā rīta auzu putrai varu priecēt savas garšas kārpiņas. Ja gribas ēst, pat no ābola izgaršoju visu – arī mizu, sēkliņas. Maizes gabalu izgaršoju septiņas reizes. Aizeju uz kafejnīcu un divus siļķes gabalus sagriežu divpadsmit gabaliņos kā Erkils Puaro televīzijas filmā. Un siļķes gabaliņš izkūst mutē, enerģija aizplūst pa visām šūnām. Tad ir jēga. Nevis, kad steidzies, nemani vispār, ko ēd. Vasarā karstā dienā pie jūras Taizemes restorānā ēdu rīsus, garnelītes un klāt bija tikai divas plānas gurķa šķēles bez garšvielām. Nevis grozs ar gurķiem. Septiņreiz tās plānās šķēlītes izgaršoju kā kaut ko izcilu un apēdu kā Dieva dāvanu.
– Jā, ēdnīcās apbrīnoju, cik daudz ēdiena vīrieši sakrauj uz paplātēm…
– Nē, sievietes sakrauj vairāk. Brīnos, ka biroju sievietes nevis uz saujas rīsu uzliek divus vistas gabaliņus, bet rij nejēgā tieši daudzuma ziņā. Jo nepagaida, kamēr rodas sāta sajūta. Tam domāta lēnā ēšana. Pavērojiet televīzijas pārraides ar smalkiem virtuves pasākumiem! Trīs ēdienu apjomu var salikt saujā, un cilvēki pavada piecas sešas stundas tērzējot un baudot, un ne mūžam nepārēdas. Profesijas dēļ sanāk apmeklēt banketus. Galdi nokrauti labumiem. Vispirms paēdu ar acīm. Aicinu nepārēsties sākumā, izdomāt, ko gribi. Paņem puskartupeli. Kad saproti, ka kartupeli vairs negribi, ņem nākamo ēdienu. Nemoki sevi un savu kuņģi. Labāk naža galu ikru…
– Bet ne visi var atļauties…
Nav lēta un dārga ēdiena. Visi, kas čīkst, ka nav naudas… Arī nabags var nodot sešas tukšas pudeles un nopirkt naža galu kaviāra. Spainis ikru jau nav jāēd. Nepērc lētāko, lielāko, pērc – dārgāko, mazāko. Bet nekas nav tik dārgs, lai tu no tā nevarētu atļauties mazliet. Kāpēc Latvijā kundzes nepērk vienu šķēlīti šķiņķa? Itālijā pērk. Sirma kundze, viegli grabēdama, ieiet bakalejā, nopērk šķēli maizes un šķēli šķiņķa. Cik tad šķēle papīra biezumā maksā? 12 santīmus, dārgākas gaļas nav. Pasaulē nav dārgākas gaļas par vītināto šķiņķi, kas pagatavots no cūkām, kas ēdušas tikai noteiktas šķirnes zīles. Ēd plānu šķēli vislabākā ēdiena pasaulē, nevis piebāz vēderu ar lētu, sasmirdušu pārtiku, pirktu izpārdošanā. Labāk mazliet, bet izcila produkta.
Nepirkt “sporta pēc”
Ilonai Jansonei, inženiertehnisko zinātņu pārstāvei, arī ir atšķirīgi uzskati un dzīvesveids. Viņa domā, ka sabiedrības lielākā daļa ir, tā sakot, uzsēdināta uz lielveikalu adatas:
– Cilvēki tic reklāmai, smalki un psiholoģiski izstrādātajām mārketinga koncepcijām un iegādājas pārtikas produktus tāpēc, ka ir akcija, nevis tāpēc, ka mājās ledusskapis tukšs. Neieklausoties sava ķermeņa patiesajās vajadzībās, “sporta pēc” pērk to, ko nemaz nevajag, un, protams, visu nevar patērēt un jāmet ārā.
Pašlaik Latvijā tirgus ir ļoti mazs, konkurētspēja ir nežēlīga un katrs uzņēmums savu produktu cenšas padarīt unikālu, piesaistīt cilvēku interesi. Tāpēc arī tiek piedāvāts nenormāls daudzums pārtikas preču, grūti no tām izvēlēties un gribas visu un uzreiz. Ko ikdienā darīt? Pirmkārt, nepirkt tik daudz pārtikas un kļūt mazliet neatkarīgākiem no lielveikaliem. Otrkārt, ieklausīties savā organismā – vislabākajā padomdevējā. Treškārt, pārtiku izmantot taupīgi, kaut vai cienot to cilvēku darbu, kas mums to ir sagatavojuši. Ceturtkārt, paļauties uz savu viedokli un neietekmēties no citu cilvēku ieteikumiem. Jo bieži vien tas, kas der citam, neder tev. Piektkārt, izmantot visus blakusproduktus. Spiežot sulu no dārzeņiem, biezumus (kur ir vislielākais vitamīnu un minerālvielu klāsts) nemest laukā, bet izmantot sautējumos. Augļus un dārzeņus nemest laukā, bet izgriezt tiem bojātās vietas.
Ilona negrib neko ieteikt, jo kas der vienam, tiešām neder citam. Viņa taupīgi iztiek, ēdot graudus un graudaugus, dārzeņus, augļus, žāvētus augļus, riekstus, sēklas, pupiņas, diedzētus graudus (kvieši, rudzi, mieži), ko diedzē pati. Ēd putras no rupja maluma miltiem, jo tieši tur ir saglabājies grauda spēks un vitamīni, un rudzu maizi. Auzu pārslas un griķus Ilona nevāra, bet gan aplej ar verdošu ūdeni, pirms tam saldumam piegriež klāt žāvētas dateles. Citreiz putru papildina ar ābolu, sagrieztu ar visu mizu, un arī sēklas ir ēdamas. Jebkuru ēdienu var papildināt linsēklas un saulespuķu sēklas. Zaļo kokteiļu pagatavošanai Latvija ir ideāla vieta, jo vasarās zaļumus sniedz pļavas. Lūdzu Ilonai kādu recepti taupīgai un veselīgai dzīvei.
– Rudeņos sutinu ķirbi kopā ar seleriju kātu, klāt pievienoju krējumu. Ķirbi var sutināt arī kopā ar sīpoliem, pēc tam pievieno novārītas pupiņas un rīsus, dzeltenumam – kurkumu. Tas ir ļoti sātīgs ēdiens. Citu dienu blenderī sasmalcinu seleriju kātu, tomātu, linsēklas un citus zaļumus, pievienoju rapšu eļļu. Šo masu var likt pie dažādiem ēdieniem, uz maizes, utt.
Svaigu kāpostu un burkānu salātiem pielieku linsēklas, nedaudz mārrutku un rapšu eļļu. Svaigi rīvētam ķirbim un rutkam pievienoju zaļumus, rapšu eļļu, šos salātus var bagātināt ar vārītu olu,– iesaka Ilona.
Tiešā pirkšana
Tiešajā pirkšanā bioloģisko zemnieku produkciju pērk bez starpniekiem. Šis pārtikas ieguves ceļš kļūst arvien iecienītāks arī Latvijā. Par to vērts runāt, jo, šādi pērkot, zudumā neiet nekas, turklāt tiek atbalstīti zemnieki. Pirms trim gadiem Zane Ruģēna-Bojāre un Elīna Zuša sāka šo misiju. Pirka pašas, slavēja tīro, gardo ražu un tiešās pirkšanas kustībā iesaistīja arī domubiedrus. To loks ir sakuplojis un nu Rīgā Miera ielas republikā kafejnīcā “Taka” tieši no zemniekiem dārzeņus, saknes, pienu, ogas, zaļumus (gaļu reti, jo vairums pircēju ir veģetārieši) pērk pussimts domubiedru. Tas nav tikai vārds, viņi tik tiešām ir savējie. Zane stāsta, ka viņa necenšas procesu vadīt, katrs pats ir atbildīgs. Un, ziedojot savu brīvo laiku, saņem tīru, gardu pārtiku par labu cenu. Tas notiek tā. Pirmdienās zemnieki (pāri par 10) saved savu produkciju Miera ielā. Dežurants to saliek pa groziem katram pasūtītājam. Vakara dežurants saņem naudu, izdala grozus. Nedēļas dežurants apzvana zemniekus, kas labs dārzos izaudzis, saraksta produktu tabulu, izsūta to visiem. Tad tiešās pirkšanas dalībnieki aizpilda tabulu, ko grib iegādāties, un ceturtdien pasūtījumu tabulu aizsūta atpakaļ zemniekiem. Tātad nedēļā ir trīs dežuranti, un nedēļā produktus pasūta 28 cilvēki. Pasūtot lielāku apjomu, zustu kvalitāte, arī dežurantam būtu jātērē pārāk ilgs laiks.
Tiešā pirkšana ir arī saimnieciski izdevīga – par pārtiku Zane nedēļā tērē vidēji 25 latus, ja pērk arī ogas – 35 latus. Vēl liela vērtība ir domubiedru ieteiktās receptes, kā šos produktus kombinēt. Labu un svaigu pārtiku ēdot, var nosargāt bērnu garšas izjūtas līdz pat bērnudārzam. – Kad Madara tiek pie konfektes, pagaršo, tad saka – par saldu, neēdīšu! – Zane priecājas par savu prātīgo meitiņu.
Elīna šovasar pērk mazāk produktu, jo ir pašai savas dārza un meža veltes. Bet vēlā rudenī un ziemā viņas pārtikas grozu veidos “Tiešās pirkšanas” labumi. Elīnas izpratne par tīru produktu ir dabiska, kopš bērnības lauku mājās vērota.
– Tiešās pirkšanas labums – pirkšana tiek veikta apzināti. Mierīgi apsēžos ar tabulu rokā – plānoju, ko gatavošu, kas vēl ir saglabājies ledusskapī, ko vajag, cik apēdīsim. Tāpēc visus produktus izlietoju, nav nekas jāizmet. Tiešajā pirkšanā dežurējot, esmu ieguldījusi laiku, rodas cieņa un mīlestība gan pret bioloģiski audzētiem produktiem, gan pret tiem, kas tos izaudzējuši. Ņemot katru sakni, redzu, cik soļu zemniekam darbos ir bijis jāmēro… Veidojas cita saikne ar ēdienu. Lielveikalos cilvēki iepērkas spontāni, tā arī tas iecerēts – lai cilvēks apmulstu, un steigā, skatoties pulkstenī, kad vēl bērns aiz rokas rausta, neapzināti veiktu pirkumu, – stāsta Elīna. Jautāju, vai tad Zane un Elīna lielveikalos nemaz nesper kāju? Zane tur pērk avokado, lēcas, rīsus. Elīna – citrusaugļus.
Vēl vienu atziņu izlasīju portālā “Latvijas zemes draugi” – izvēloties vietējos pēc bioloģiskajiem principiem audzētus produktus, mēs atbalstām godīgo pārtikas sadales mehānismu, kas skar visu pasauli. Turklāt, šādi saimniekojot, nerodas pārtikas atkritumi. Rīgā ir vēl divi tiešās pirkšanas pulciņi, tādi darbojas arī Ikšķilē un Siguldā, bet top un gaida domu biedrus Berģos, Ogrē, Valmierā, un Smiltenē (www.tiesapirksana.lv)
Ar tomātu pa galvu
Tā ir ābeces patiesība, ka ar saviem ēšanas paradumiem mēs ikviens ietekmējam citu cilvēku labklājību pasaulē (kur katrs astotais ir izsalcis) un arī pašas pasaules resursus. Šķiet, Eiropā, kaut vai spiestā kārtā, šis tas sāk uzlaboties. Spānijas pilsētā Bunjolā ik gadus risinās tomātu kaujas “La Tomatina”. Bet šogad pirmo gadu dalībniekiem par šo atrakciju bija jāmaksā. Spānijas taupības režīmā dzīvojot, pilsētas varasvīri vairs nevarēja samaksāt par kaujām nolemtajiem tomātiem un mediķu pakalpojumiem, ja kādu ievainotu. Laikam tik tiešām jādabū ar tomātu pa galvu, lai atjēgtos no pārtikas izšķērdēšanas.
(“Iepērkoties pārtikas veikalā, dažreiz pati sevi esmu pieķērusi, paņemot pārāk daudz pārtikas produktu, kurus nepaspēju apēst, līdz tie sabojājas.) Izlasot konkursa nolikumu, biju pārsteigta, ka 30 procenti no mūsu pārtikas nonāk atkritumos. Sāku domāt, cik cilvēka ieradumam – ņemt vairāk kā nepieciešams – ir liels spēks un cik grūti to mainīt. Ar saviem plakātiem lieku aizdomāties, piemēram, par izniekotā burkāna pēdējo vēlēšanos pirms nonākšanas atkritumu kapā,” stāsta Marta Zariņa Ģelze.
uzziņai:
* Eiropas valstīs gadā atkritumos izmet 90 miljonus tonnu pārtikas (viens iedzīvotājs – 179 kg);
* pasaulē no bada cieš vismaz miljards iedzīvotāju
iemesls – spekulācija ar pārtikas cenām un iedzīvotāju patēriņa tradīcijas,
pasaulē no bada cieš galvenokārt sievietes un bērni, visvairāk Āfrikas dienvidos, Dienvidāzijā. Baltijas valstīs bada indekss ir samērā zems. (zemesdraugi.lv)
