FOTO. “Ar tīru sirdsapziņu!” Saruna ar jauno Saeimas deputāti, etiķetes un komunikācijas speciālisti Irmu Kalniņu 10
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kā ar slotu vēlētāji aizslaucījuši divas trešdaļas iepriekšējās Saeimas deputātu, tāpēc jaunajā sasaukumā – daudz debitantu. Viņu vidū arī etiķetes un komunikācijas speciāliste Irma Kalniņa, kas “Jaunās Vienotības” Rīgas sarakstā startēja četrpadsmitā, bet Saeimā iekļuvusi kā ceturtā. Varbūt viņai izdosies pārliecināt kolēģus, ka labas uzvedības normas jāievēro arī no deputāta tribīnes?
Pirms gada piedzīvojot pēkšņu dzīvesbiedra Ojāra Ērika Kalniņa aiziešanu mūžībā, Irma Kalniņa nav noslēgusies sērās no ārpasaules, bet metas karstākajā politiskajā ringā. Par iesācēju viņu gluži nenosaukt, jo bijusi blakus vīram gan kā pirmā Latvijas vēstnieka kundze ASV, gan arī vēlāk, kad viņš vadīja Latvijas Institūtu un tika ievēlēts par deputātu četrās Saeimās pēc kārtas.
Vēlas turpināt vīra iesāktos darbus Saeimā, tāpēc cer uz ievēlēšanu Ārlietu komisijā un dalību NATO Parlamentārajā asamblejā.
Pirms vairākiem gadiem uzrakstījāt labas uzvedības grāmatu pusaudžiem “Pie galda”, vai ko līdzīgu nevajadzētu pieaugušajiem, iekļaujot arī politiskās etiķetes pamatus?
“Pie galda” bija domāta arī pieaugušajiem, jo laba uzvedība nāk no ģimenes. Ja man nebūtu tēva Ādolfa Ferliņa ielikto etiķetes pamatu, diez vai šodien būtu pasniedzēja. Viņš mācīja, ka iespaids par cilvēku rodas pirmajā tikšanās minūtē.
Arī jums?
Tas atkarīgs no situācijas. Iespaids rodas diezgan ātri no pirmās sasveicināšanās, rokas spiediena, acu skata, balss intonācijas. Vai dodu cilvēkam vēl vienu iespēju sevi pierādīt? Vienmēr, bet pirmais iespaids paliek fonā.
Vai tautai vajadzētu etiķetes grāmatu, kas ir lietotājam draudzīga? Noteikti. Vai tas man būtu jādara? Droši vien – jā, bet tagad mans uzdevums būs Saeimā pārstāvēt Latviju.
Deputātam ir svarīgs gan izskats, gan uzvedība, tiesa, mūsu Saeimā ne visi var lepoties ar augstu uzvedības kultūru.
Nesen redzēju sapni, ka pēc Saeimas deputātes zvēresta nodošanas ieturu nelielu pauzi un saku uzrunu ar aicinājumu sākt darbu ar cieņu un respektu vienam pret otru, no tribīnes nekliegt un nevienu nepazemot ne personīgi, ne kādā citā veidā. Gribētos, lai mēs nebūtu tādi deputāti kā 13. Saeimā, kas varēja atļauties cits citu izlamāt un izsmiet, klaigāt un darīt citas negatīvas lietas, bet lai pēc četriem gadiem Saeimu varētu atstāt ar godu un nākamā to turpinātu.
Etiķete jāievēro septiņas dienas nedēļā un 24 stundas diennaktī, tā neattiecas tikai uz operas starpbrīžiem, kad cēli staigājam skaistos tērpos, bet citā laikā uzvedamies, kā ienāk prātā.
Vai ir kāds priekšraksts, kā deputātei vai deputātam piedien ģērbties?
Teikšu uzreiz – bez blūzes mani nekad neredzēsit neviena žurnālā…
Jūs runājat par Saeimas deputāti Ramonu Petraviču, kas pozēja erotiskā fotosesijā žurnālam “Klubs”?
Man bija kauns, ka to dara sieviete, kas pārstāv valsti, un vēl paziņo, ka parāda, kā būt sievišķīgākai.
Deputāta apģērbam jābūt cienīgam. Nederēs hūdiji un džinsu bikses. Par vīriešu kaklasaitēm var būt dažādi – atceros, ka Bertolts Fliks (bijušais “Air Baltic” vadītājs) pirmais parādījās bez kaklasaites un tad visi sprieda, ka varētu sekot, bet kādam jābūt kreklam? Lasīju, ka Francijas prezidents Makrons ir teicis, ka kaklasaites varēs nesiet, kad būs jāģērbjas siltāk taupības dēļ.
Bijāt atbalsts savam vīram, konsultējāt cilvēkus par etiķeti un komunikāciju, kam jums mesties politikā? Turklāt laikā, kad esat emocionāli ievainojamāka, un zinot, ka tur atgriezušies “buldozeristi”, kas klaji draud – ja kas nepatiks, aicinās uz nemieriem.
Atbilde būs nedaudz mistiska – no rīta piecēlos un zināju, ka tas jādara. Vai tā bija Ojāra vai senču ietekme, bet es biju ļoti pārliecināta. Vēlāk arī visi, ar kuriem par to runāju, atbalstīja. Dēls bija ļoti pretimnākošs, arī mazdēls Laris, kuram ir 13 gadi, viņš dzīvo un mācās Ņujorkā, ļoti interesējas par politiku un seko līdzi visam, ko esmu darījusi un teikusi.
Varbūt praktisko zināšanu man vēl nav pietiekami, bet tā ir skola tāpat kā visa dzīve. Saviem vēlētājiem apsolīju, ka sekošu līdzi Ojāra darbiem. Pēc viņa aiziešanas, kas visiem bija milzīgs šoks, nerunājot nemaz par mani un ģimeni, no Saeimas līdzjūtības grāmatas sajutu, cik populārs viņš ir bijis gan šeit, gan īpaši ārzemēs. Uzskatīju par savu atbildību turpināt vīra darbu.
Kas jums liek domāt, ka būsit laba deputāte?
Esmu bijusi diplomātijā un politikā 30 gadus. Stāvējusi vīram blakus, kādreiz pat skrējusi pa priekšu. Ojārs ar mani konsultējās par katru lietu, pārrunāja katru interviju. No rīta tā bija pirmā saruna un vakarā – pēdējā. Viņš ir atstājis par savu darbu arī 92 dienasgrāmatas, no kurām daļu izlasīju.
Ļoti daudz ko saprotu, kas politikā notiek – opozīcija, dažādas ideoloģijas, mērķi un vērtības –, neesmu naiva sieviete ar rozā brillēm. Savā dzīvē daudz ko esmu zaudējusi – agrā bērnībā māti un vēl ko citu –, līdz ar to man nav bail. Ja cilvēkam nav bail un viņš ir uzstādījis savus mērķus, tas palīdz loģisko, praktisko un pragmatisko atslēgu iedarbināt vēl ātrāk. Man nav bail arī no apvainojumiem, jo tos jau esmu saņēmusi feisbukā. Ko līdzīgu dzirdēju arī teltīs, kurās tikāmies ar iedzīvotājiem pirmsvēlēšanu laikā. Vieni teica, ka visus latviešus liks vagonos un sūtīs uz Sibīriju.
Vai vīra dienasgrāmatās atklājās arī kas tāds, ko nebijāt apsprieduši?
Par darbu viņš rakstīja ļoti atklāti, bet visvairāk par savu nebeidzamo mīlestību pret Latviju. Un arī es esmu to teikusi savās etiķetes apmācībās, ka laikā, kad biju vēstnieka kundze, mans lielākais uzdevums bija pārstāvēt Latviju, ko darīju ar sirdi un dvēseli.
Prātā nāk nu jau var teikt vēsturisks foto ar jums tautas tērpā, dzīvesbiedru Ojāru Kalniņu, kas tolaik bija Latvijas vēstnieks ASV, un ASV prezidentu Bilu Klintonu ar kundzi Hilariju, ko var saukt par jūsu abu zvaigžņu laiku, kad pēc 50 okupācijas gadiem pilnvērtīgi sāka darboties Latvijas vēstniecība.
Nebaidīšos teikt, ka tā bija mana ideja, ko ar Ojāru pat nepārrunāju, jo bija skaidrs, ko vilkšu mugurā. Lai citas dāmas maksā 800 dolārus par saviem “šaneliem”, man būs tautas tērps! Klintonam teicu – šī būs pēdējā reize, kad jūs mani redzēsit (beidzās O. Ē. Kalniņa kā vēstnieka darbības laiks. – I. P.), tāpēc vēlējos būt latviešu tautas tērpā.
Un viņš atbildēja…
“Es esmu tik lepns par tevi, Irma!” Hilariju jau pazinu, jo kopā strādājām slimnīcas atbalsta programmā. Ar Ojāru tolaik bijām kā tilts starp Latviju un ASV, jo sapratām viņus un viņi – mūs.
Vai arī par jums bija rakstīts vīra dienasgrāmatās?
Veselas četras klades!
Par savu Irmu…
Par savu dievieti un mūzu, kas viņam biju lirikā.
Šī bija pirmā dzimšanas diena, kad vairs nesaņēmāt no Ojāra dzejoli, ko, kā sapratu, viņš jums veltījis katrā jubilejā.
Un kāzu dienā arī.
Man viņš šķita ar pārāk lirisku dvēseli politiķim.
Nu, redziet, tā jau bija mana vaina, jo pēc desmit gadiem Latvijas Institūtā nedaudz viņu pastūmu, ka jāiet uz Saeimu tāpēc, ka redzēju Ojāra neticamās spējas un mierīgo, filozofisko prātu.
Taču pati politikā sāku darboties jau 2002. gadā ar “Jauno laiku” un Repšes kungu, taču tolaik vēl nebiju gatava nežēlīgajai konkurences cīņai un atkāpos. Biju par zaļu un tolaik arī nesapratu Latvijas iekšējo politiku. Iedomājieties, kā jutos – sieviete pusmūžā ar meitu pārceļas uz Rīgu no lielās dzīves ASV, atstājot tur divus dēlus universitātē, mēģina te iedzīvoties, turklāt ziemā. Un darba man nebija.
To var darīt tikai lielas mīlestības vārdā.
Ojārs bija iedziļinājies Latvijas Institūta veidošanā, un mēs ar meitu Ingrīdu domājām – ko tagad darīsim? Piedalījos “Rīga 800” projektā, pēc tam Nevalstiskās organizācijas centrs aicināja veidot Latvijā filantropiju, ar ko pirms tam nodarbojos Vašingtonā. Visu savu mūžu esmu bijusi saistīta ar kādu labdarību – latviešu vai amerikāņu skolā, 1988. gadā nodibinājām “Latviešu renesansi”, lai palīdzētu Latvijas smagi slimajiem bērniem, un Anglikāņu baznīcas zupas virtuvē līdz pat šodienai esmu iesaistīta.
Kā komunikācijas speciāliste esat pratusi uzrunāt vēlētājus, citādi diez vai no četrpadsmitās vietas sarakstā nebūtu pacēlusies uz ceturto. Labākas komunikācijas prasmes noderētu Saeimai un valdībai, kas bieži vien nespēj vai neprot izskaidrot sabiedrībai savus likumus un lēmumus. Kas būtu jādara?
Jāvēršas pie sabiedrības biežāk, skaidrāk un saprotamākā valodā. Ja ir bijušas kļūdas, tās jāatzīst un jāatvainojas, kas parāda līderību.
Esat domājusi par politiskajiem kompromisiem un ko darīsit, ja jūsu viedoklis atšķirsies no frakcijas nostājas?
Ir daži jautājumi, kuros negribu piekāpties, un tā ir latviešu identitāte un kultūra. Otrs – vardarbība pret sievietēm. Mans mērķis, lai Latvijā būtu eiropeiska, moderna sabiedrība un mēs saprastu, ka aiz mums stāv nākamā paaudze un lēmumi, ko pieņemam tagad, būs kritiski arī viņiem. Sieviešu tiesības daudzas citas Eiropas Savienības valstis jau sen ir pieņēmušas, bet mēs sakām – nē. Reliģija jaucas sabiedrības lēmumos. Esmu ticīgs cilvēks, savu dienu es sāku un beidzu ar lūgšanu, bet redzu, ka citi ir aizgājuši ekstrēmā un pārkāpuši cilvēktiesības. Nevaru pieņemt, ka kāds lems par sievietes ķermeni vai teiks, ko viņa drīkst darīt vai – ne.
Savā feisbuka lapā videoierakstā uzrunājāt vēlētājus arī kā vides aizstāve, kam rūp klimata pārmaiņas, Baltijas jūras ūdens kvalitāte, tāpēc man ir divi jautājumi – kā vērtējat Ministru kabineta lēmumu cirst mazāka diametra kokus, lai gan zināms, ka tieši vecāki meži labvēlīgāk ietekmē klimatu, un otrs – par Skultes sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecību, par kura ietekmi uz vidi informācija nav sniegta, bet nacionālās nozīmes objekta statuss jau piešķirts. Abi lēmumi pieņemti ar “Jaunās Vienotības” svētību.
Izvairīšos teikt, vai mežu jautājumā tā bija kļūda vai ne, jo man vēl jāievāc informācija.
Vai tad neesat papētījusi, kā meži ietekmē klimatu?
Manā telefonā ir mazdēla Lara nofilmētā bilde uz Salu tilta ar smago mašīnu, kas pilna ar lieliem bērza, priedes un egles baļķiem, un viņš man jautāja – oma, uz kurieni tas ies un kāpēc, un es nevarēju viņam atbildēt. Apzinos, ka vēl daudz ko nezinu.
Kad nāca Skultes termināļa jautājums, sapratu, ka man šī lieta jāvērtē daudz dziļāk, jo skatos uz saviem trim mazdēliem un domāju, kādu Latviju gribu viņiem atstāt? Man rūp šie jautājumi, bet tas nenozīmē, ka esmu eksperte. Ja man būtu teikšana, paļautos uz zinātni, ekspertiem un tad attiecīgi vērtētu situāciju.
Ar nosacījumu, ka eksperti un zinātnieki ir patiesi neatkarīgi.
Vai tas nav par cilvēku sirdapziņām? Dienā, kad Dievs mani sauks pie sevis, vēlos būt ar tīru sirdsapziņu. Negribu būt tā Irma Kalniņa, kas nodeva mūsu mežus un jūru.
Vēlētājiem solījāt darīt visu, lai Lavijā nekad vairs neatgrieztos okupācijas vara, taču darāmā vēl ir ļoti daudz ar okupācijas paliekām. Ukrainas kara aizvējā jau pieņemti daudzi vērtīgi lēmumi. Kas vēl būtu šajā jautājumā paveicams?
Kā pārliecināt latviešus nepāriet uz krievu valodu, kad piepulcējas kaut vai viens krievs? Pati to esmu piedzīvojusi. Kā panākt, lai iestāžu tālruņu automātiskie atbildētāji skanētu tikai valsts valodā un nebūtu citu valodu izvēles utt.
Izskatās, ka Valsts prezidenta atbalstīto Likumu par komunistiskā režīma un rusifikācijas gaitā piešķirto ielu nosaukumu maiņu 13. Saeima pieņemt nepaspēs. Kāda ir jūsu nostāja par ielu nosaukumu ar krievu dižgaru vārdiem nomaiņu?
Simtprocentīgi atbalstu! Tas jau sen bija jādara. Kad pārcēlāmies uz Latviju, ļoti izjutu rusifikācijas sekas – gan sarunvalodā uz ielas, veikalos, gan ielu nosaukumos u.c. Nāku no Vašingtonas, kur latviešu sabiedrība savu latvietību turēja augstā cieņā – skolās, draudzē, nometnēs. Latvijā vajag vairāk pašlepnuma par savu latvietību!
Jums kā Saeimas deputātei nākamgad būs jābalso par Valsts prezidentu. Egils Levits saka, ka viņš par otru termiņu vēl nedomājot, taču mēs gan par to varam parunāt.
Par šo jautājumu esmu runājusi ar maniem atbalstītājiem. Cienu mūsu prezidenta tiesiskuma stāju, viņš ir intelektuālis, cilvēks ar eiropeisku domāšanu, kas ir tik svarīgi arī sadarbībā ar ārvalstu partneriem. Ja viņa vietā nāktu kāds, kuram nav šo īpašību un spēju, tā būtu valsts bremze, ko nevaram atļauties. Es personīgi šajā brīdī neredzu nevienu citu tik spožu zvaigzni kā Egils Levits.
Viņš bijis aktīvs latviešu valodas nostiprināšanas jautājumā, kuru tagad apdraud arī angļu valoda. Pieprasām cittautiešiem runāt latviski, kas ir pamatoti, bet mūsu bērni sarunājas angliski!
Es arī esmu to dzirdējusi, tomēr angļu valoda ir globālā valoda.
Tas nenozīmē, ka drīkstam ļaut izstumt latviešu valodu.
Pusaudžiem tā ir plātīšanās jeb “cool” gājiens, ka viņi tā var izpausties. Tas varētu būt izskaidrojums, taču tas nav labi.
Kad piedzima mani mazdēli, dēls lūdza, lai ar mazdēliem, kad esam kopā, runājam tikai angliski, lai viņiem būtu perfekta angļu valoda. Latviski ar viņiem sarunājās otra omīte. Nejutos ērti, bet sapratu vajadzību, jo skolā viņiem angļu valodu mācīja skolotājs, kuram nebija perfekta angļu valoda, un es to izjutu. Tagad mēs sarunājamies tikai latviski.
Darbs Saeimā saistīts ar ilgu sēdēšanu, kas nenāk par labu veselībai. Vai ir plāns, kā izkustēties?
Tā ir taisnība, tāpēc ikdienā es nūjoju. Izvēlos veselīgu ēdienu, uzturā vairāk lietoju saknes, augļus, riekstus, zivis un vistas gaļu. Kad jautā, kas ir mans mīļākais ēdiens, saku – biezpiens!
Amerikā biezpiena nebija.
Tur man vislabāk garšoja lobsteri jeb omāri. Tēvs vasarā reizi vai divas mēnesī veda uz lobsteru restorānu – māku tos apēst tā, ka nekas nepaliek pāri.
Ar sportu esat aizrāvusies jau jaunībā.
Peldēju, sērfoju, spēlēju tenisu un ar zirgiem esmu jājusi.
Un arī kritusi…
Tas notika Latvijā, kritiens bija ļoti smags, jo zirgs uzkrita man virsū un salauza iegurņa kaulu, taču es uz šādām situācijām mēģinu skatīties arī no otras puses. Darbojoties labdarības projektā “Latviešu renesanse”, par Latvijas medicīnu biju ļoti daudz ko sapratusi, bet pašai kļūt par pacienti un trīs mēnešus ārstēties slimnīcā, kad nevarēju pat mušu no deguna notraukt, ir vēl pavisam kas cits.
Lasīju, ka bērnībā esat izslimojusi bērnu trieku?
Piecu gadu vecumā saslimu ar bērnu trieku un pusgadu nogulēju slimnīcā. Mūs aprūpēja mūķenes, kas vienmēr teica – nedrīkst raudāt. Stop it! (latviski – Beidz!) Citi cieš vairāk nekā tu!
Kur tad vakcinācija?
Vai nu vecāki kaut ko bija palaiduši garām, vai kritu “pelēkajā zonā”, kad vakcīnas deva bija nepietiekama. Tāpēc, kad dzirdu antivakceru tekstu, ka viņi nevakcinēsies, gribu teikt – tā ir tumsonība un bezatbildība pret citiem, jo tu ierobežo manu un manu bērnu brīvību būt veselai! Starp citu, Ņujorkā poliomielīts atgriežas rajonos, kur dzīvo hasīdu ebreji, kas nevakcinē savus bērnus. Arī Bruklinā tas ir parādījies.
Tomēr jūs izveseļojāties, tātad liktenis bijis labvēlīgs. Lai gan bērnam, kas deviņu gadu vecumā zaudē mammu, tā nevarētu šķist. Vai tēvs apprecējās otrreiz?
Gadu pēc mammas nāves. Man bija klasiskā pamāte…
Tāda kā pasakās?
Kā pasakās. Elēna man iemācīja, kā strādāt smagu darbu un atbildību par savu ģimeni. Cept, vārīt, māju tīrīt un gludināt sāku agri, ap divpadsmit ar pusi gadiem. Viņa strādāja Ņujorkā un agri no rīta brauca ar vilcienu uz darbu, kad atgriezās mājās, vakariņām bija jābūt uz galda.
Stingrs režīms.
Dzelžains. Piektdienas vakarā, kad amerikāņu draugi atpūtās, gāja uz kino, man bija jāsēž pie latviešu mācību grāmatām.
Ja tik daudz ko esat pārcietusi, gan jau Saeimu arī izturēsit.
Un vīra nāvi…
Izturēt te laikam neder, jo zaudējums ir uz visu atlikušo mūžu.
Taču jūsu kaķi gan būs neapmierināti, ka saimniece visu dienu sēž Saeimā!
Pārtraukumā ātri aizskriešu pie kaķiem, pārbaudīšu, vai viņiem viss ir kārtībā, un atpakaļ uz Saeimu.
Irma Kalniņa
Etiķetes un komunikācijas speciāliste
14. Saeimas deputāte
Dzimusi Ņujorkā, ASV.
Studējusi pedagoģiju Ohaio universitātē.
Bijusi pirmā atjaunotās neatkarīgās Latvijas vēstniecības ASV vēstnieka Ojāra Ērika Kalniņa sieva.
30 gadus profesionāli saistīta ar lietišķo etiķeti, komunikāciju un diplomātisko protokolu.
Uz pastāvīgu dzīvi Latvijā kopā ar dzīvesbiedru un meitu pārcēlusies 1999. gadā.
Vadījusi humanitāro organizāciju “Latviešu renesanse” smagi slimu bērnu atbalstam un citus humanitārās palīdzības projektus.
Ar “Nevalstiskās organizācijas centra” palīdzību attīstījusi filantropiju Latvijā.
Studenšu korporācijas “Dzintras” dalībniece.
Mamma trīs pieaugušiem bērniem un vecmāmiņa trīs mazdēliem.
