“Ar tiecību uz izaugsmi!” Intervija ar Ogres teātra māksliniecisko vadītāju Jāni Kaijaku 3
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šo rakstu iedvesmoja realitāte. Pirms dažiem gadiem tiku uzaicināta uz Ogres teātra izrādi “Ivanovs” un pārsteiguma pilno sajūtu joprojām neesmu aizmirsusi. Izrādi brīžiem varētu definēt kā izcilu, un tā atstāja dziļu iespaidu ar tēmas gudro izpratni un galvenās lomas sāpīgi rūgto atveidojumu.
Bet nu šis teātris vairs nav amatieru kategorijā, tam piešķirts profesionāla reģionāla jeb pilsētas teātra statuss. Teātra līderis ir Jānis Kaijaks, tas pats Kaijaks, ko daudzi pazīst kā Nacionālā teātra aktieri, kurš savulaik, proti, lielākoties PSRS laikos, ir bijis viens no vadošajiem vīriešu lomu tēlotājiem.
Gadiem ritot, viņš sāka apliecināt savas spējas režijas profesijā gan savā teātrī, gan daudzos citos – kā, piemēram, Daugavpils teātrī, Operetes fonda projektos un citviet. Kopumā viņš ir iestudējis teju 40 izrādes. Bet kopš 2007. gada Jānis Kaijaks ir Ogres teātra vadītājs, kas, domāju, arī ir galvenais pamats šā teātra izaugsmei.
M. Svarinska: – Būdams Nacionālā teātra aktieris, tu pēc kāda laika sāki pievērsties režijai, piemēram, kopā ar kolēģiem Voldemāru Šoriņu, Zigurdu Neimani un aktrisi Gitu Vāgenheimu iestudēji “Klavierkoncertu”, pēc tam tapa izrāde “Sīkstulis” (Č. Dikenss), vēl pēc kāda laika dzima tava izrāde “Pepija” (A. Lindgrēna), par kuru saņēmi “Spēlmaņu nakts” apbalvojumu kā par labāko izrādi bērniem. Tāpēc man patiesi šķiet principiāls jautājums: kāpēc tu neļāvies studijām, lai iegūtu arī režijas diplomu?
J. Kaijaks: – Šī doma man, protams, ik pa laikam nedeva mieru, taču, saņemot ieteikumu nesteigties ko mainīt, jo esmu tik ļoti nodarbināts teātra repertuārā, jutu, ka mani pārliecina, ka režijas diploms nemaz tik ļoti nav vajadzīgs, līdz ar to stāties Kultūras akadēmijā nevajag. Kaut kāda slinkuma deva arī noteikti šim secinājumam ir klāt.
– Lasīju, ka esi stažējies pie Arkādija Kaca, kas bija viens no talantīgākajiem un ļoti izglītotiem režisoriem Latvijā. Vai tas nebija galvenais arguments atteikties no mācībām institūtā?
– Nē. Te ir apstākļu sakritības loma. Teātra jaunais direktors Viesturs Rieksts nāca ar ideju par režijas asistentu, kura uzdevums būtu rūpes par iestudējumu, kad tā režisors inscenētājs ir aizbraucis prom. Šajā jomā man tad arī iznāca strādāt Arkādija Kaca darbos. Viņš mūsu teātrī iestudēja divas izrādes pēc kārtas, abās biju asistents. Tā patiešām bija skola, un man bija laime mācīties no meistara ne tikai mēģinājumos, bet arī tajā viņa darba daļā, kuru neredz ne tikai skatītāji, bet arī aktieri.
Viņš uz mani atstāja paliekošu iespaidu ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā personība. Bet kā režisors viņš strādāja tā, ka varēja just, kāds tam visam ir dziļuma mērogs. Kacam piemita profesionāls pamatojums itin visā. Domāju, tas bija vienīgais režisors, no kura, daudzus gadus strādājot Nacionālajā, tolaik Drāmas, teātrī, esmu guvis apbrīnojamu pieredzi darbā ar aktieru ansambli.
Kā režijas asistents strādāju arī Alfrēda Jaunušana, Māras Ķimeles izrādēs, vēl pie dažiem kolēģiem, un tā bija laba prakse. Taču režijas mākslas mērogu un iedarbības spēku es izjutu un sapratu, pateicoties tieši Arkādijam Kacam.
– Ne velti tu arvien vairāk un vairāk juti alkas iestudēt. To tavu darbu sarakstu es minu ievadā. Taču neviļus gribas pajautāt: pats esi sevi piedāvājis teātriem vai gaidīji?
– Gaidīju. Atsaucos tikai uz piedāvājumu. Šie režijas darbi ir ļoti nopietns uzdevums, un es uz saviem darbiem allaž skatos ļoti kritiski.
– Nacionālajā teātrī kādu laiku strādāji arī kā producents. Skan ambiciozi. Kāds bija šis darbs?
– Kad beidzās Viestura Rieksta laiks, teātra vadību pārņēma Ojārs Rubenis. Viņš pārskatīja štata vienības un izlēma, ka mums nav vajadzīgs tāds režisora asistents, kāds ir bijis līdz šim, bet ir jāveido producentu sistēma, un arī mani viņš izvēlējās šim darbam. Pašā sākumā nodomāju, ka tā vai citādi mani pienākumi būs līdzīgi iepriekšējam amatam. Bet izrādījās, ka ne.
Producenta darbs pirmām kārtām ir administratīvs, tie ir līgumi, izrāžu tāmes un vēl neskaitāmi citi pienākumi. Viens no tādiem bija viesizrāžu organizēšana, viss process no līguma slēgšanas līdz pat pēdējai dekorāciju fūrei. Izbraukāju teju visu Latviju, organizējot viesizrādes. Bet tas arī bija laiks, kad Ojārs Rubenis pacēla Nacionālo teātri pavisam jaunā, citā līmenī, un man bija iespēja būt klāt šajā procesā. No viņa kā teātra vadītāja arī esmu daudz ko mācījies.
– Bet kā tapa doma iet strādāt uz Ogres Tautas teātri?
– Šajā teātrī ar kolektīvu strādāja mana mamma Biruta Reinsone-Kovaļonoka, viņa bija absolūta šīs mākslas entuziaste, reizēm paaicināja mani uzrakstīt izrādei kādu dziesmu vai palīdzēt režijas darbā un tā pamazītiņām ievilka mani tajā procesā. Tomēr ilgu laiku es skatījos uz to darbību pie viņiem diezgan skeptiski: no vienas puses, jauki cilvēki, aizrautīgi spēlē, bet, no otras – man pietrūka nopietnības.
Siguldas operas svētkos mani uzaicināja iestudēt V. A. Mocarta “Donu Žuanu”. Tādēļ es ļoti daudz pētīju dažādus materiālus, biju sakrājis lielu bagāžu. Pēc kāda laika, 2006. gadā, man ienāca prātā doma iestudēt izrādi par šo tēmu, par pamatu ņemot Moljēra lugu. Riskēju un izvēlējos jaunos, nesen vēl studijā bijušos aktierus.
Galu galā darbs patiesi mums visiem bija ļoti aizraujošs, un es arī sapratu, ka esmu nobriedis darbam ar aktieriem, tāpēc varu no viņiem, kas nav profesionāļi, panākt kaut ko principiāli nopietnāku. Šajā brīdī noticēju, ka arī amatierteātris var būt teātris, kurā ir iespēja radīt izrādes mākslas līmenī.
Savu lomu nospēlēja arī cilvēciskais faktors – aktieri, ar kuriem strādāju, man uzticējās, un tā pamazām viss kopā saliedējās, veidojās trupas kodols. Tad, kad mani pārcēla uz producenta administratīvo amatu, drīz vien sapratu, ka nevaru iztikt bez radošā darba.
– Kā režisors tu Ogres teātrī izrādes sāki iestudēt 1998. gadā, bet par tā māksliniecisko vadītāju kļuvi 2007. gadā, tātad principiāli veidojot savu teātri. Nevaru nepieminēt, ka 2015., 2016. un 2018. gadā jau ļoti konkrēti tikusi pasludināta tava radošā uzvara, gūstot “Gada režisora” un “Gada izrādes” apbalvojumus Latvijas Nacionālā kultūras centra izrāžu skatē – par izrādēm “Bernika projekts” (H. Ibsens), “Cik svarīgi būt nopietnam” (O. Vailds), “Ivanovs” (A. Čehovs). Vai pēc šīs atzinības nolēmi vest teātri uz principiāli jaunu statusu, proti, izcīnīt profesionāla reģionāla teātra tiesības, kas tika panākts 2020. gadā?
– Neteikšu, ka tas ir bijis lēmums – cīnīties, vienkārši bija sajūta, ka tas ir iespējams. Pats darbs aktivizēja. Jau 2013. gadā, kad iestudēju Moljēra lugu “Skapēna blēdības”, redzēju, ka izrādē aktieri ir gatavi lielākiem uzdevumiem, teātrī valdīja radošums.
Tas deva drosmi iestudēt Ibsena lugu “Sabiedrības balsti”, kas nav viegls uzdevums jebkuram teātrim. Palēnām mums ar aktieriem dzima kopēja ticība, ka varam to izdarīt, un galu galā radās izrāde, kuru nosaucām “Bernika projekts”. Tas bija lūzuma punkts: sapratu, ka tiešām esam gatavi nopietniem izaicinājumiem un spējam savas idejas realizēt.
– Iegūtais profesionālā teātra statuss nav joks, būtībā jūs esat tajā pakāpē, kur strādā tādi teātri kā, piemēram, Liepājas, Daugavpils teātris…
– Šie teātri, arī Valmieras, balstās uz stingriem pamatiem, lepojas ar savu vēsturi. Mūsu teātris ir jauns un drīzāk tuvāks Rēzeknes teātrim “Joriks”.
– Ko finansiāli tas jums dod?
– Mēs no Ogres novada pašvaldības saņemam dotāciju – līdzekļus teātra uzturēšanai, tostarp tehnisko štata darbinieku algošanai.
– Kas, tavuprāt, jūsu teātrim tagad būtu jāpanāk?
– Mūsu mākslinieciskie mērķi nav mainījušies, tie ir vērtīgs, daudzveidīgs repertuārs, iestudēts augstā mākslinieciskā līmenī. Teātris, kas runā arī caur klasikas darbiem par šodienu, un tāds, kuru vēlas redzēt skatītājs. Ir prieks, ka cilvēki, kas grib un var kopā radoši strādāt, tiek atbalstīti no pašvaldības puses. Protams, šis fakts vairo arī atbildības sajūtu. Ogres teātra aktieriem nevienam nav oficiāla profesionālā izglītība, un reizēm tas izskan kā arguments, lai apšaubītu mūsu spējas būt nopietni uztveramam teātrim.
Nevis izrāžu mākslinieciskais līmenis, bet tieši oficiālās izglītības trūkums. No brīža, kad uzņēmos visu atbildību par Ogres teātri, es strādāju ar aktieriem ne tikai kā režisors, bet vispirms kā pedagogs. Katra nospēlētā loma mūsu aktieriem ir kā veiksmīgi nokārtots eksāmens aktiermeistarībā. Katrs jauns uzdevums tiek dots, lai aktieris atklātu sevī jaunas iespējas. Nevar spēlēt Ibsenu, Vaildu, Čehovu, ja tu neko nesaproti no teātra. Daudzi no mūsu jaunajiem aktieriem jau arī mācās. Bet uzstāt, uzspiest šajā jautājumā negribu.
– Aktieru profesionālais pamats – tas ir tieši tavs darbs?
– Izrāžu radošajās komandās pieaicinām profesionāļus – horeogrāfus, scenogrāfus –, bet ar aktieriem strādāju tikai es viens pats. Šai apmācībai pats esmu mācījies visus šos gadus, lai panāktu, ka cilvēks katrā jaunā lomā nevis ekspluatē to, ko ir iemācījies, bet lai attīstās. Ir atbildības sajūta, līdzīgi kā lielajos teātros, kad mākslinieciskais vadītājs rūpējas par trupas izaugsmi. Jo vairāk es aktieri iepazīstu, jo labāk saprotu viņa iespējas, un dažreiz pat sanāk tā, ka viņš pats ir šokā, ko es te viņam uzbāžos ar tik grūtu uzdevumu, bet es to daru tikai tad, ja redzu, ka viņš var vēlamo panākt, tikai pats vēl baidās.
– Uzmanīgi pārlūkoju jūsu teātra mājas lapu, un mani pārsteidza kolektīva apsveikumi, vai tā būtu Teātra diena vai Ziemassvētki. Šie apsveikumi liecina par kolektīva ētisko satvaru. Bija prieks klausīties.
– Pateicoties šim iekšējam ētiskajam uzstādījumam, ir milzīga vilkme šos cilvēkus vienot nopietnam uzdevumam, būtībā vienot mūs visus – gan teātra kolektīvu, gan skatītājus – kaut kam pozitīvam. Man liekas, mums nav nevienas izrādes, no kuras skatītājs aizietu ar drūmu noskaņojumu.
Bet tagad pandēmija visu ir pārtraukusi. Tikai vienu reizi paspējām parādīt skatītājiem jaunāko iestudējumu – franču autoru Ž. Della un Ž. Silblerasa eirofarsu “Lai dzīvo Bušona!”. Žēl, ka nepaspējām to parādīt pirms vēlēšanām, jo izrāde, domāju, ideāli būtu trāpījusi. Tur ir tik daudz aktualitāšu, it īpaši mūsdienu politiskajā kontekstā. Bet pandēmija kādreiz beigsies un nākamgad taču vēlēsim Saeimu.
Tā ka viss vēl nav zaudēts. Daļēji pabeigts ir arī cits darbs – B. Brehta “Puntila un Mati”, kam pamatā luga “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”… Pandēmijas dēļ daudz ko vajadzēs veidot no jauna, nevar jau sajūtas un idejas vienkārši iekonservēt. Laika gaitā kaut kas būtiski var mainīties, un līdz ar to arī iestudējuma akcenti pārbīdās.
Diemžēl pašlaik mēģināt nevaram, te ir vajadzīga ļoti tuva saskarsme ar aktieriem, kuriem turklāt jābūt maskās. Arī telpa ir neliela, bet ansamblis ir liels, negribu un nedrīkstu riskēt. Trešais darbs, pie kā patlaban strādājam, ir franču autora Žana Kokto monologi. Esmu atlasījis trīs dažādos laika posmos sarakstītas monodrāmas, no kurām divas Latvijā vēl nav iestudētas un kuras kopā var salīdzināt ar dārgakmeni, kam vairākas šķautnes. Šie trīs monologi saplūdīs vienotā tēmā – par vientulību un atsvešinātību. Rudenī izrādei jābūt gatavai, tās nosaukums būs “Vakars ar Kokto”.
– Un tomēr gribu pajautāt par attīstības vīziju.
– Man ir uzticēta liela bagātība: profesionāla teātra zāle, Ogres novada deputātu un skatītāju uzticības mandāts un spēcīga trupa, kurā katrs aktieris ir vērtība. Tas ir pamats, kas man jānotur, jāsaglabā. Bet mākslā kaut ko noturēt var tikai mainoties, attīstoties. Būvējot uz šiem pamatiem jaunus stāvus. Pieņemot jaunus izaicinājumus.
