– Tā nu sanācis, ka jūsu ikoniskākā filma, kuru visbiežāk citē, ir tieši “Ceplis”… 1
– Filmas tēlu sistēma, izvēlētā stilistika un attēlu risinājums, manuprāt, ļauj uztaustīt arī to stīgu, kas svarīga mūsdienu skatītājam. Kapitālisms atgriezās, un cilvēki jau nav mainījušies.
– Ar kuriem aktieriem jums bijis vispatīkamāk, vislabāk sastrādāties?
– Es cienu ikviena aktiera personību. Izvēloties lomas atveidotāju, cenšos sadarboties ar tiem aktieriem, kuru cilvēciskā būtība neatbilst tēla kodolam. Tad aktieriem interesantāk strādāt un skatītājiem negaidītāks atklājums. Uzskatu, ka aktierim jābūt atveidotā tēla līdzautoram, līdzrežisoram. Paldies Dievam, man nav gadījies sastapties ar slinkiem aktieriem. Varbūt vairāk esmu iepazinis Eduardu Pāvulu, Dinu Kupli, Regīnu Razumu, Līgu Liepiņu, Uldi Pūcīti, Helgu Dancbergu. Paulu Butkēviču, Veltu Straumi, Oļģertu Kroderu, Arnoldu Liniņu. Ar aktieriem labi sapratos, radošu konfliktu nebija. Ja aktieris nav tikai izpildītājs, bet līdzrežisors, tad var viņam piedot arī kādu vājību, aizraušanos. Nedrīkst aktieri pazemot, bet sapurināt gan. Pāvuls diezgan ilgi nevarēja uztvert Cepļa domāšanu, iekšējo rīcību, viņā vēl dzīvoja Ērmanītis. Lai izsistu no labsirdīgā smējēja, bija jāaizskar viņa pašcieņa. Uzaicināju Gunāru Cilinski pamēģināt Cepļa kungu. Pāvuls spēlētu Nagaini. Uzfilmējām Cilinski, bet Pāvuls pēkšņi atteicās. Bija aizskarts viņa pašlepnums. Cilinskis un Pāvuls grimētavā mani strostēja, bet Pāvuls vēlāk atzina, ka esmu rīkojies pareizi. Es negribēju viņu aizvainot, bet atraisīt iekšējās iespējas.
– Jūs turpināt sekot latviešu jaunajam kino. Kas jums šķitis interesantākais no pēdējā laikā redzētā?
– Renāra Vimbas filma “Es esmu šeit”, jo bez tā, kā atsedzas tēli, kādas ir to savstarpējās attiecības, mēs filmā sajūtam arī laiku un sociālo vidi. Saista arī Jura Kursieša “Modris”, Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu” un Dāvja Sīmaņa “Pelnu sanatorija”. Visiem šīsdienas režisoriem ir ko teikt, viņi nav vienaldzīgi, nav sažņaugti, pašcenzūras nomākti. Viņi ir iekšēji brīvi, atklāti. Ar nepacietību jāgaida Latvijas simtgades filmas. Mūsu kino veidojas uz stabiliem pamatiem, un es domāju, tur liels nopelns Nacionālā kino centra vadībai, kas redz mūsu kino attīstības ceļu ilgtermiņā.
– Skatos: jums televīzijas programmā atzīmēti raidījumi, kas jānoskatās…
– Es galvenokārt skatos politiskos raidījumus – tā ir mūsu dzīve, bez politikas nevar. Nepiedodami, ka cilvēki neaiziet balsot. Ko tu čīksti, ja pats neiesaisties? Daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir niķis – ievēl, un jau nākamajā dienā kladzina, ka Saeima ir slikta. Kā var vērtēt deputātu vai ministru darbu, ja viņi vēl nav pastrādājuši?! Un vai mēs paši esam darījuši visu, lai likumdevēji un izpildvara varētu labi strādāt? Mēs tikai prasām, prasām, prasām, bet vai esam vienmēr samaksājuši nodokļus, vai neesam padevušies aplokšņu algām? Slikti, ka mēs savus pienākumus neveicam, tikai prasām.
Valsts līmenī, domāju, mūsu lielākā nevarība vai nevēlme ir pārkāpumu pierādīšana. Un, ja izšķērdība vai nolaidība nav pierādīta, tad nav ko sodīt, un tādēļ rodas sajūta, ka vairākums amatpersonu ir korumpētas.
Nupat bija pašvaldību vēlēšanas, man šķiet, daudzās partiju programmās par daudz akcentēta sociālā palīdzība, nevis pilsētu vai lauku attīstības redzējums. Kad nav attīstības, tad jau nav arī naudas.
– Nākamgad Latvijai aprit apaļi simts gadi. Ir skaidrs, ka pa gadu nekādi pozitīvi brīnumi nenotiks. Tomēr – kādu jūs gribētu redzēt Latviju nākamajos simt gados? Kam būtu jāmainās?
– Pirmkārt, vajag izanalizēt mūsu valsts atjaunošanas procesu. Man liekas, tajā bijušas kļūdas, un, ja pamats ielikts nepareizi, tad labs rezultāts ne ar kādu lāpīšanu nav iespējams. Kaut vai tā pati privatizācija – var teikt, ka visiem bija vienādas iespējas, bet tā nebija, tieši ar to sākās sabiedrības šķelšanās bagātajos un maznodrošinātajos. Šodien to vairs nevar izlīdzināt.
Es gribētu, lai tauta prastu ļoti svarīgos jautājumos vienoties. Negribu, lai globalizācijas aizrausmē pamazām izzustu latviešu tauta, tās identitāte, valoda un kultūras savdabība. Nenoniecināsim sevi, mūsu tautasdziesmās, pasakās un ticējumos ir vērtības, kas svarīgas visai cilvēcei. Ir pretruna starp tautas pašnoteikšanās tiesībām un globalizāciju, kas aicina visiem kļūt par pasaules pilsoņiem. Vai mūsu tautas – jebkuras tautas – garīgās vērtības nav jāsaglabā? Pārlaposim Aleksandra Grīna rediģētos Pasaules vēstures sējumus. Cik daudz mazo tautu un to valodas ir izzudušas lielo tautu interešu dēļ. Globalizācijā lielās tautas, lielās valstis nodara pāri mazajām: aizbrauc prasmīgākās rokas, gaišākie prāti. Ceru, ka politiķi un valstsvīri nepieļaus, lai globalizācija kļūtu par Bābeli.
