Piena cena lejā, samaksa kavējas. Kā krīzi nozarē pārdzīvo Rūjienas novada ZS “Ceriņi” 2
Rūjienas novada Jeru pagasta zemnieku saimniecība “Ceriņi” ir to Latvijas piena ražotāju skaitā, kur izslaukums no govs skaitāms krietni virs 12 tūkstošiem kilogramu gadā.
Pamats šādiem panākumiem ir mērķtiecīgs darbs ganāmpulka pārraudzībā, zināšanas un prāvi ieguldījumi attīstībā. Kopš saimniekošanas sākuma 1998. gadā ar desmit Holandē nopirktām grūsnām telēm un paju saimniecības govīm “Ceriņi” ir lielferma un pieaugusi līdz 400 govīm, no kurām slaucamās ir ap 200. Lopiņi mitinās ērtā, plašā fermā, ganībās laisti netiek, ēd sabalansētu barību, ir sadalīti pa grupām, un šķiet – ko gan vēl vairāk vēlēties.
Diemžēl “Ceriņi”, tāpat kā valsts visas piensaimniecības, Krievijas embargo dēļ iekļuvuši uzspiestas krīzes situācijā. Īpašnieks Aldis Kļaviņš nesūrojas, taču arī optimismam neredz pamatu: “Cenu kritums, ja salīdzina ar šā gada sākumu, ir ļoti liels. Septembris mūsu saimniecībai varētu būt pat nedaudz zem pašizmaksas, kaut gan mēs vēl dzīvojam ar iepriekš gūto peļņu. Tomēr piena lopkopība jau vispār ir inertākā un smagnējākā no visām lauksaimniecības nozarēm, un, ja vēl būs zem pašizmaksas jāstrādā, tad pamazām vien sevi apēdīsim. Pēc tam, lai atjaunotos un tiktu tagadējā līmenī, vajadzēs ļoti ilgu laiku. Lai tas nenotiktu, ES zemnieki jāatbalsta, un, jo ātrāk, jo labāk.”
Ne mazāk smaga ir norēķinu kavēšana, kas tagad, septembrī, pieļauta ilgāk par Latvijas likumdošanā noteiktajām 30 dienām. Regulārie ikmēneša maksājumi par nodoto pienu katrai saimniecībai allaž ir bijis tas lielais plus, kas ļauj strādāt sabalansēti, jo gan strādniekiem alga jāmaksā, gan govīm ēst jādod. Aldis Kļaviņš piebilst, ka vismaz pagaidām viņam žēloties esot grēks. “Ceriņos” slaukto iepērk “Valmieras piens”, sadarbība ir ilgstoša un laba, un daļēji arī attīstība notikusi, pateicoties šim uzņēmumam. Tāpat saimniecības attīstībai ņemto kredītu lietās ar aizdevējbanku – SEB – problēmu nav bijis. Pašreizējā situācija ar kredītdevēju pārrunāta un katrā ziņā nav aizlaižama tik tālu, ka vairs nevar samaksāt.
Uz jautājumu, ko un vai vispār šādā situācijā var arī ietaupīt, Aldis Kļaviņš atbild: “Praktiski nav uz ko taupīt. Tik, cik govij jāapēd, tik jādod. Varbūt, vēl sīkāk rēķinot un pārrēķinot, var uzlabot menedžmentu, taču neko daudz tādējādi neiegūšu. Varam nepirkt jaunu tehniku, kas savukārt var atsaukties uz mazāk kvalitatīvas lopbarības sagatavošanu, bet tas savukārt ietekmēs izslaukumus.
Protams, ka arī mūsu saimniecība piena kvotas pārsniegs, taču es lētāku pienu varu saražot, palielinot izslaukumus. Tajā pašā laikā es nedrīkstu palielināt izslaukumu un man jāmaksā sods. Toties visos iesniedzamajos attīstības projektos kā viens no galvenajiem argumentiem jāuzrāda iespēja ražošanas kāpināšanai. Kur loģika?! Varbūt tad zemniekam, pirms rakstīt kādu investīciju projektu, lai skaidri pasaka, ka fermas būvēt nevajag, jaunu tehniku pirkt nevajag, jo daudz piena ražot nedrīkst.”
Bet “Ceriņos” ir ražots un ražo. Savulaik tur bija valsts pirmrindniece Dance ar 19 600 kilogramu izslaukumu piena gadā, tagad jau ir vairākas tādas melnraibās dances. Kad Kļaviņu ģimene uzsākusi saimniekošanu, no toreizējās paju sabiedrības lopiņiem iegūts pusotra litra piena dienā. Kad dzīvnieki dabūjuši paēst, sanākuši jau desmit litri…
Šobrīd dienas kopējais izslaukums ir ap astoņām tonnām un vidēji no govs – 43 kilogrami. Slaukšanas zāle – izdevīgais un ērtais “DeLaval” tandēma risinājums desmit vietām.
