– Jūsu ieceres izklausās rožainas. 0
– Tas ir jautājums par ticību. Manā stilā nav žēloties par grūtībām un stāstīt, ka zeķes cauras un ka nav maizes, ko ēst.
– Vai tad zeķes ir cauras?
– Lai tie caurumi nerastos, mēs patlaban ražošanā mainām plānus ik dienu atkarībā no tā, kuram produktam ir vislabākā cena, lai noķertu kaut 10 eiro centus vairāk.
Patlaban ir vien grūts laiks, kārtējais piena nozarē. Nu jau saprotam, ka tas cikliski atkārtojas. Jautājums: cik mēs būsim gatavi nākamajai piena krīzei? Izskatās, ka esošajai tomēr nebijām gatavi.
– Cik patlaban maksājat par pienu?
– Es nevaru pateikt, cik tieši saņem zemnieku saimniecība, jo mēs par pienu maksājam kooperatīvam. Tas tālāk maksā zemniekam atkarībā no lojalitātes, pārdotā piena daudzuma un kvalitātes. Zinu, ka maksājam mazāk nekā zemnieku noteiktais izdzīvošanas minimums.
– Tikšanās laikā zemnieki jums noteikti pārmet tik zemu cenu.
– Protams, viņi ar milzu cerībām un gaidām acīs man vaicā – kad un kā jūs maksāsiet? Es atbildu: kad situācija tirgū stabilizēsies – tai ir jāstabilizējas – un cena kāps, tad mēs nekavēsimies ne mirkli, piena iepirkuma cenu celsim uz augšu. Es viņiem saku: rūpnīca arī ir jūsu īpašums, kas ir naudas ieguldījums, patlaban ir laiks, kad jūs ieguldāt naudu. Mēs vienkārši nevaram atļauties maksāt vairāk tāpēc, ka mūsu produkti tirgū un biržā maksā tik, cik tie maksā, un rūpnīca ir divus gadus veca! Ar milzīgām amortizācijas izmaksām un visam klāt vēl ar valsts galvojuma procentiem.
– Ja piena iepirkuma cena nokritās par 40%, kāpēc veikalā siers nemaksā par 40% lētāk?
– Pienu šim sieram mēs nopirkām par agrāko dārgo cenu. Siers ir septītais neizdevīgākais piena produkts. Ir jāiegulda un jāiesaldē nauda, kamēr produktu pārdod.
