Radošs un māksliniecisks 0
Jānim uz rokas ietetovēts vārds Attieksme, un par to skolasbērni bieži vaicājot. Pedagogs stāsta, ka nevērtē citus pēc mantiskā stāvokļa vai fiziskajiem dotumiem – svarīgi, kāda ir cilvēka dvēsele. “Mani audzināja mamma Inese. Viņa ir ļoti labs cilvēks ar lielu sirdi un izcila pedagoģe, un kaut kas manī ir iedzimis no viņas. Esmu mantojis mātes spēku, atbildību pret veicamo darbu. Tā esmu uzaudzis. Ja man nav tēva, jābūt divkārt stipram. Man nav bijis laika slinkot, būt paviršam. Nīkuļot un padoties nav manā dabā. Varu lepoties ar fantastiski lielu ģimeni – māsīcām, brālēniem, omītēm, onkuļiem un tantēm. Tikai brāļu un māsu man nav, viņu gan dzīvē ir pietrūcis. Toties man ir ļoti labs draugs Juris Užegovs, kurš tagad dzīvo Tālajos Austrumos. Viņu apciemoju Honkongā, 2015. gadā pabiju arī Ņujorkā. Sapni redzēt Ameriku kopā ar bērnības draugu Juri lolojām jau tālā bērnībā. Ņujorka ir kā milzu enerģijas lode, kas precīzi atspoguļo arī mūsu ciešo draudzību zēna gados. Visu kopā piedzīvoto nav iespējams ietērpt vārdos, un šķiet lieki piebilst, ka īsta draudzība spēj pāraugt brālībā.
Kad pēc liktenīgās traumas jautāju, kāpēc tas notika ar mani, māmiņa centās paskaidrot – kāpēc citam zēnam vai meitenei būtu jācieš tas, kas uzticēts mums? Ar ko viņi sliktāki? Skaidrs ir viens – katram cilvēkam ir savs dzīvesstāsts un ceļš ejams. Es nesu šo krustu un mēģinu pielāgoties,” saka Jānis.
Paralēli skolotāja darbam brīvajos brīžos viņš labprāt nododas mākslai. Pirmā personālizstāde bija 2003. gadā. Sievu Agnesi viņš reiz uzgleznojis kā svētbildi, izmantojot tumšos un zelta toņus, un savos darbos bieži izaicina mākslas karalieni melno krāsu, tomēr spītīgi apgalvo, ka ir nevis mākslinieks, bet gan skolotājs. “Manas un sievas intereses ir ļoti līdzīgas, ja ne vienādas. Vienādi domājam. Ir pastaigas, sarunas un dziļa rosīšanās mākslas vidē. Agnese ir profesionāla māksliniece un ļoti radoša personība – no publicistes līdz pat grafiķei. Līdzās viņai nav iespējams nedomāt radoši. Mani brīvie brīži pieder ģimenei – sievai un meitiņai Terēzei. Viņas abas man likušas noticēt, ka es varu vēl vairāk!”
Dzīvesbiedri arī mākslā strādājuši kopā, piemēram, Ventspilī veidojuši ilustrācijas rakstnieka Herberta Dorbes vēl nepublicētajiem dzejoļiem. “Domāju, ka Ventspils nav tikai ventspilniekiem, tāpat kā Rīga nav tikai rīdziniekiem. Es esmu latvietis, un jebkurš valsts nostūrītis pieder arī man,” patriotiski noskaņots kļūst Jānis. Viņš pačukst, ka sieva sākusi gatavoties Latvijas simtgadei un viņš, protams, palīdzot. Viņa nodomājusi ar grafiskās mākslas darbiem izstāstīt savas ģimenes vēstures sūrāko daļu – deportācijas. “Atbalstu sievu visos projektos, viņa ar mani runā, dalās, uzticas un gaida manu opozīciju. Tā ik dienu veidojas šī sadarbība.”
Bliez visu, kas uz sirds!
Vairākkārt – 2009., 2010. un 2011. gadā – Jānis izvirzīts apbalvojumam Latvijas lepnums, jo savā klasē integrēja Aiju Naumovu, meiteni ratiņkrēslā. Kādā intervijā žurnāliste Jānim teikusi – tagad bliez visu, kas uz sirds, jo viņš ar savu nerimstošo pozitīvismu daudzas smagas lietas centies paturēt pie sevis. “Latvijas lepnumā ne jau balva ir galvenais, es katru dienu saņemu cilvēkmīlestību. Aijiņa mācījās fantastiskā klasē, tajā bija dažādu sociālo līmeņu bērni. Balvu nesaņēmu, bet gandarījums ir, un bērnu mīlestība man ir vissvarīgākā. Esmu pieticīgs,” atklāj jaunais vīrietis. Visās Jāņa audzināmajās klasēs esot bijusi unikāla darba un cilvēkmīlestības pieredze, un bērni esot viņa drošā un stingrā aizmugure.
Jānis ir skolotājs arī ikdienā. Viņš uzskata, ka padoms modernās pasaules pusaudžiem ir visvairāk vajadzīgs. No sirds priecājas par iespēju strādāt savā bērnības pamatskolā, lai gan nenoliedz – bijuši arī citu Latvijas mācību iestāžu piedāvājumi, tomēr prestižāka skola neesot viņa pašmērķis. Vienu brīdi gan bijusi ķecerīga doma iet prom no pedagoģijas, taču pagaidām tas nav noticis.
“Man ir trīsdesmit septiņi gadi, un es mīlu pasauli tā, kā to aprakstījuši varenie prāti, – krāsaini, dziļi un patiesi ar visiem priekiem un sāpēm. Katra asara un uzdauzītais zilums dod mācību un atziņu. Mīlestība izpaužas ikdienas skrējienā, atrodot laiku saturīgām sarunām ar līdzcilvēkiem un pakasot aiz auss gandrīz visiem nejauši sastaptajiem ielas kaķiem,” dzīves atziņās dalās liepājnieks un piebilst, ka vasaras atvaļinājumu laikā izvirzījis mērķi izstaigāt pilnīgi visas Liepājas ieliņas.
Jānis vērtē – dzīvē esot pietiekami daudz dubļu bridis. Skatījies acīs nāvei un dilis. “Jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem varēju būt zem zemes. Jebkas, kas noticis pēc manas otrās piedzimšanas, spēcina. Kas dzīvē nenogalina, tas padara stiprāku. Jā, skumt gadās jebkuram cilvēkam, bet tad progress un augšupeja nav gaidāma. Es no sirds tagad baudu dzīvi. Baudu tveru no tā, ka elpoju, ka varu atkal dzīvot. Man dzīvē ir dota iespēja kā skolotājam ļaut bērnam izjust aiz naga pirmo skabargu un nosmērēt ar krāsām pirkstu galus,” priecīgi saka Jānis, kurš pats ikdienu plānojot, jo brīžiem pietrūkst laika. “Katras improvizācijas pamatā ir rūpīga plānošana. Taču, aizpildot laika plānotāju ar vēlamajiem un nepieciešamajiem darbiņiem, pa vidu noteikti iespraucas negaidīti pasākumi.”
Simtprocentīga uzticība
“Es ticu Dievam, respektēju viņa lēmumus un darbības. Esmu kristīts Aizputes Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Par to esmu ļoti lepns – ticu Dievam un savai valstij. Tas, ka mūsos ir kāds melnumiņš, ir tikai loģiski, jo pēc nakts nāk diena, pēc melnā – baltais,” atkal pafilozofē Jānis.
Bērnībā pārciestā slimība būtiski ietekmējusi viņa personības veidošanos. Vīrietis saka: kad saslimis, vissmagāk bijis mammai, jo tieši viņas rokās gandrīz izdzisusi dēla dzīvība. Pats to varējis tikai nojaust, jo arī ārsts skaļi neko neesot teicis. “Gāju cauri neskaitāmām ķīmijterapijām, apstarošanai. Tas ir neapskaužams stāsts, nemaz negribas to stāstīt. It visā, ko daru, es centos saskatīt tikai labo, jo ilgie un tumšie slimnīcas palātās pavadītie vakari smagi ietekmēja domāšanu. Ik pa laikam man atļāva pabūt mājās. Simtprocentīgi uzticējos Dievam un ārstiem, tāpēc saku lielu paldies visai mediķu saimei, kuri mani ārstēja. Īpaši gribu izcelt profesoru Aleksandru Zaķi un bērnu onkologu Jāni Krastu. Jutu, ka viņu rokas vada Dievs. Lielais slimnieku skaits un statistika ir baismīga. Bija ļoti skumji zaudēt cīņas biedrus, viņi bija tolaik iegūtie draugi. Ar daudziem satikties vairs neiznāca,” atzīst stāstītājs un secina, ka vairāk draugu un paziņu radies tieši pēc traumas, jo tad “izkristalizējušies īstie cilvēki”.
Jaunajam liepājniekam ir vairāki dzīves moto: ja tev aizver durvis, kāp pa logu; nav sliktu dienu, tikai dažas ir labākas par citām… “Esmu ļoti pašpietiekams. Tā nav iedomības pazīme. Esmu laimīgs, ka varu šeit dzīvot, ka man ir skaista sieva un gudra meita, laba un iedvesmojoša māmiņa, fantastiski draugi, kolēģi un labākais darbs pasaulē.”
Patīk domāt atšķirīgi
Jānis labprāt iedziļinās literatūrā, kas saistīta ar profesiju un radošo izaugsmi, kā arī spēcīgu personību dzīvesstāstos, tomēr viņu visvairāk iedvesmo Viljama P. Janga grāmata Būda. Šī atskārsme maina domāšanu un pierāda, ka Dievs patiešām darbojas. “Tā dziedina sirdi un māca izaudzēt dzīvības koku savas sirds dārzā,” saka skolotājs, kuram tuva arī Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, kurā apkopoti bērnības atmiņu tēlojumi. “Izlasot viss šķita tik pazīstams, tik saprotams. No nāves līdz atdzimšanai, un otrādi – esmu gājis tam cauri. Mani nekas nespēj pārsteigt. Eju pretplūsmā. Man patīk būt citādam. Patīk domāt atšķirīgi,” prāto mans sarunas biedrs.
Viņš piebilst, ka pēc atveseļošanās pilnīgi citādi skatās uz dzīvi. Ir bail kaut ko tādu otrreiz piedzīvot, lai gan zina, ka var daudz izturēt. “Ja kādam lasītājam paliks prātā kaut vai viena manis izteiktā frāze, es to akceptēšu. Mans miljons ir šis laikmets un līdzcilvēki. Tas nav mērāms naudā, jo cilvēciskās vērtības ir pāri visam. Maizei, audeklam, arī ceļošanai man naudas pietiek. Ļoti saistoša šķiet Krievijas austrumdaļa, tieši Sibīrija. Vieta, kur ciematiņā ir trīs koka būdiņas, tantiņas grauž saulespuķu sēklas un vienīgais ciemiņš pusgada laikā ir no meža iznākušais lācis,” par savu domu smej kaislīgais ceļotājs. “Gribu ceļot kopā ar saviem mīļajiem, jo, vienam atbraucot mājās, tās ir dalītas jūtas. Novēlu visiem skatīties tikai uz priekšu un nenokārt galvu!” sarunas beigās mudina Jānis.
