Ar ticību Dievam, valstij un dakteriem. Jānis Rudzītis, kuram 14 gadu vecumā bija ļaundabīgs vēzis 0
Neglābjams optimists un cilvēkmīlis – tā īsumā varētu raksturot Liepājas 8. vidusskolas pedagogu Jāni Rudzīti. Četrpadsmit gadu vecumā pēc šķietami nebūtiskas traumas kājā viņš piecus gadus cīnījās par dzīvību, kas diez vai būtu izdevies bez profesionālu un izcilu mediķu palīdzības. Diagnoze – ļaundabīgs kaulu audzējs.
Līdz tiem četrpadsmit biju neapturams, tik ļoti dzīvi mīlošs!
“Toreiz domāju, ka man ir ikdienišķs sasitums, bet, beidzoties vasaras brīvlaikam, sapratu, ka tik vienkārši nav. Tajā brīdī sākās manas dzīves bezkompromisu ballīte. Ārsti nosūtīja uz Rīgu, kur piecus gadus gulēju zem asiem nažiem un sīksti cīnījos par dzīvību,” savu pagātni atceras Jānis.
Bija daudzas operācijas, un puisim tika amputēta liela daļa kājas, tāpēc tagad viena ir īsāka par otru. Toties ir protēze, kas absolūti nepieciešama, jo viņš ir enerģisks, cenšas nepadoties grūtību priekšā, cik iespējams, piedalās dzīves svinēšanā un dažādās ikdienas aktivitātēs.
“Katru pārbaudījumu dzīvē es uztveru kā rakstura audzināšanu. Neesmu nokāris galvu ne mirkli – laikam tieši optimisms mani vislabāk raksturo. Katrā dzīves tumšajā periodā, melnumā es atrodu kaut ko gaišu. Nepilnos četrdesmit gados esmu vēl naivs – labā nozīmē. Virs manas galvas bijis simtiem un tūkstošiem tumšu mākoņu, kas ārstēšanās procesu padarīja maksimāli sarežģītu, taču siltās sirds gaviles un ticība rītdienai mani ikreiz cēla spārnos augstāk un augstāk. Ar spieķīti pārvietojos jau divdesmit trīs gadus, un arī turpmāk nebūs citādi. Jauna protēze pienākas ik pa trim gadiem, kas ir liels valsts atbalsts. Tomēr aktīvā dzīvesveida dēļ to nolietoju jau gada laikā,” stāsta skolotājs.
Cilvēkiem kurpes dilst, izmīņājas, un Jānim ir līdzīgi ar protēzi. Savā klibumā viņš tomēr atrod miljons iespēju pastilot, jo dzīvo pilnasinīgi un pilnvērtīgi. Viņš lepojas ar to, ka, būdams invalīds, dažkārt dara pat sarežģītākas lietas nekā citi.
Zēnības reibonī
Skolotāja profesija Jānim tikusi jauši nejauši. “Man sirdij tuva vienmēr bijusi māksla. Iestājos Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātē. Gleznoju, zīmēju, kā arī studēju pedagoģiju, lai taptu par skolotāju. Rezultāts nebija ilgi jāgaida, devos uz Liepājas 8. vidusskolu un, vēl mācoties augstskolā, sāku strādāt par vizuālās mākslas, mājturības un tehnoloģiju skolotāju, mācot jauniešiem darboties ar koku, metālu, rokas instrumentiem, dažādiem izejmateriāliem un izejvielām, kas attīsta katra bērna pasaules izzināšanas tieksmi, kā arī motoriku,” savas darba gaitas ieskicē Jānis.
Darbs ar skolēniem viņam ļoti patīk. Svarīgi ir saskatīt jauniešu praktiskās spējas, teorētiskās zināšanas un dažādu talantu izpausmes. Vidusskolēniem viņš māca kultūras un mākslas vēstures noslēpumus jeb kulturoloģiju. Skolotājs uzskata, ka tā ir fantastiska pieredze – strādāt ar jauniem cilvēkiem, jo tas garantē mūžīgo gara jaunību. Jānis bijis arī audzinātājs četrām klasēm un lepojas ar katru savu audzēkni.
“Ierobežotā kustību brīvība man traucē, bet mūsu skola ir pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti. Labprāt izmantoju liftu un veiksmīgi esmu pielāgojies ikdienai savā darbavietā,” saka skolotājs. Kājas un mugura pēc aktīvas darba dienas, protams, sāpot, bet tam jātiek pāri.
Jānis savās mācību stundās radot iespaidu – viss ir iespējams! Neviens pat īsti nepamanot, ka skolotājs pārvietojas ar kājas protēzi. “Man bija iespēja četrpadsmit gadus no savas dzīves skriet, lēkt, dauzīties un vēju ķert. Biju superaktīvs puika. Visas bērnības vasaras pavadīju laukos Aizputes un Kazdangas pusē. Protu visus lauku darbus – no zāles pļaušanas līdz pat govs slaukšanai. Esmu piedalījies cūku, trušu un gaiļu bērēs. Pārpeldējis visus apkaimes ezerus un dīķus, katrā ābelē uzkāpis un draugus ar saldiem āboliem cienājis. Ik nātri apmīļojis un bumbu par draugu saucis. Šķita, ka apreibstu no tā vien, ka esmu! Līdz tiem četrpadsmit biju neapturams, tik ļoti dzīvi mīlošs! Man nebija robežu – vienalga, vai esmu liepājnieks vai laucinieks. Svarīgi ir būt cilvēkam,” spriež Jānis. Viņš atceras, ka augot pietrūcis tēva stingrā pleca un padoma, jo viņš gāja bojā – noslīka, zvejnieku kuģa apkalpei pildot darba pienākumus. Tēvs bijis ļoti labsirdīgs un gudrs cilvēks, un Jānis atļaujas domāt, ka pats turpina tēva labestību. “Ceru, ka, uz mani raugoties, viņam nav kauns.”
