Ar teātri pasaule nebeidzas. Saruna ar Ievu Puķi 0
Klāt tradicionālās Valmieras teātra viesizrādes Rīgā. Šo piektdien 17. augustā Dailes teātra Mazajā zālē priekškaru vērs mazo spēles laukumu kategorijā “Spēlmaņu naktij” nominētā Tenesija Viljamsa “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” Ineses Mičules režijā ar IEVU PUĶI vienā no galvenajām lomām.
… Pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi Amerikā. Silts vasaras vakars. Lielā Tēta sešdesmit piektā dzimšanas diena. Taču svinības pamazām pārvēršas par savstarpējo attiecību krīzi, bet gadiem krātie meli nebūt nav sliktākais, ko viņi kopā loba kā sīpolu kārtu pa kārtai…
Ieva, kā jums pagāja šī aktrises vasara?
Ieva Puķe: Ceru, vēl nav pagājusi! Brīnišķīgs gadalaiks, kad nav jātuntuļojas, esi mierā un klusumā, prom no pilsētas, lai tā būtu Rīga vai Valmiera, ir iespēja nedzirdēt piespiedu tuvībā, kā dzīvo kaimiņi, bet klausīties tikai savējos. Otro vasaru dzīvojam savā lauku mājā Rencēnos. Divdesmit kilometrus no Valmieras uz Rūjienas pusi.
… Audzējat zemenes un gurķus…
Zemenes pārāk sarežģīti, bet tomāti un gurķi, zaļumi un puķes, ir. Un ir laiks, ko pavadīt šūpuļtīklā ar acīm debesīs, kur vējš mākoņus dzenā.
Daudzi atvaļinājumu plāno pavadīt siltajās zemēs…
Par mūsu aktieru algu (Ievas Puķes dzīvesbiedrs ir Valmieras teātra aktieris Krišjānis Salmiņš – V. K.) tas nav iespējams. Ja cilvēks nav viens, ja viņam ir ģimene, ar kuru saistās daždažādi ikdienišķi izdevumi, tad nekāda ceļošana ārpus Latvijas nav iespējama. Tāda ir realitāte. Nupat uz Valmieru atbraucis režisors no Krievijas brīnās par šīs realitātes radītu zināmu neapmierinātību aktieros. Pārsteigts, ka līdz teātrim viņš var aiziet piecpadsmit minūtēs. Es, starp citu, no sava Valmieras dzīvokļa turp tieku piecās. Pie lielpilsētas stresa radušam, ciemiņu pārsteidz Valmieras zaļums un rimtums, rāmums… Varu viņam pilnīgi piekrist, te viss šķiet tik tuvu, pa rokai. Arī tas ir gana ekskluzīvi, ka man ir sava māja, savs lauku īpašums, kur varu aizbraukt atpūsties no kņadas. Daudziem Latvijā tādu iespēju nav.
Tātad Valmierā šajā sezonā būs interesants piedzīvojums sadarbībā ar ciemiņiem no Krievijas?
Pie mums ieradies Jegors Peregudovs. Atbraucis kopā ar savu sievu, kura arī ir režisore. Abi jauni, Maskavā diezgan atzīti režisori, kuri paralēli iestudē pie mums divas izrādes. Mazajā zālē iestudējam krievu rakstnieka Trifonova darba dramatizējumu “Apmaiņa”. Sižetiski stāsts it kā par dzīvokļa maiņu, bet būtībā par cilvēku attiecībām. Savukārt Lielajā zālē top izrāde pēc Reja Bredberija darba “Elektriskā vecmāmiņa”. Izrāde sauksies “Fantočini noslēpums”. Krievu teātra skola, protams, mums pazīstama, bet interesanti satikties ar jaunu režisoru, ar kuru nekad nav strādāts. Kā vienmēr jaunas tikšanās un jauni iespaidi iedvesmo.
Un jauna loma!
Pat vairākas – izrādē pie Peregudova man ir vismaz trīs dažādas lomas.
Ko īsti sagaidāt no režisora? Esat strādājusi pie daudz un dažādiem, tiekat dēvēta par vienu no Krodera ieredzētākajām aktrisēm.
Kā ir bijis, tā vairs nekad nebūs. Var tikai atcerēties un priecāties, ka kaut kas tāds piedzīvots. Un būt laimīgai, ka tāda iespēja bijusi – strādāt pie Deiča, Krodera, Ķimeles. Ja laika ratu varētu griezt pēc patikas un Kroders dzīvotu mūžīgi, labprāt spēlētu tikai pie viņa. Tāpat pie Māras Ķimeles. Ja es būtu Valmieras teātra vadība, izdzirdot, ka Māra Ķimele atlaista no Jaunā Rīgas teātra, es viņu momentā paņemtu pie sevis. Tūlīt! Mēs joprojām spēlējam šīs lieliskās režisores pēc Fasbindera filmas scenārija veidoto izrādi “Emmijas laime”. Lai kādā garastāvoklī tu aizvilktos uz teātri, lai cik noguris būtu, pēc šīs izrādes ir absolūts prieks kā aktieriem, tā skatītājiem.
Kā pietrūkst jaunajiem režisoriem?
Pieredzes. Aplami iedomāties, ka pasaule un teātris sākas no tevis. Viss jau bijis. Tagad teātrī viss ir atkarīgs no tā, vai tev ir ko teikt. Un, ja nav, nevajag mēģināt radīt, nekas nesanāks. Un nevienam nebūs interesanti. Man būtiski, lai režisoram svarīgs lugas materiāls, lai aktierī viņš nesaskatītu tikai pliku izpildītāju. Lai izrādes iestudēšana nav tikai personisku ambīciju celšana uz pjedestāla.
Ir starpība, spēlēt viesizrādēs Rīgā vai ikdienā Valmierā?
Nav. Mēs spēlējam ne tikai Valmierā, bet joprojām izbraukumos Kurzemē, Latgalē. Arī publika kā še, tā Rīgā ar daudz un dažādiem pasākumiem un izrādēm izlepusi, izlutināta: ko tad jūs mums jaunu parādīsit? Bet ne aiz ļauna vai sliktas attieksmes. Tiešām jau gaida. Bet mēs nespējam radīt vēl un vēl, un vēl. Taču satikšanās ar publiku jebkur tomēr ir, kā sākot visu no jauna: veras priekškars, un …
Šī jums ir otrā sastapšanās ar Tenesiju Viljamsu – pēc “Orfeja pazemē”.
Jā, tas bija Krodera priekšpēdējais iestudējums. Viljamss ir ļoti daudzslāņains. Ir lietas, kuras arī aktierim atklājas pamazām, izrādi spēlējot. Kopš pirmizrādes pērnā gada 17. novembrī mums bijusi tā laime šo darbu spēlēt gana bieži, un zāle allaž bijusi pilna.
Kā vieglāk – atklāt visnežēlīgāko sarežģījumu plosīto varoni, pašai esot laimīgai ģimenē un veiksmīgai karjerā, vai ja būtu nācies piedzīvot ko līdzīgu jūsu varonei Megijai?
Atklāt uz skatuves pašas dzīvē neizjustas sāpes ir mana profesija. Vien jāzina, kur meklēt. Arī ārprātīgu kaislību plosītiem māksliniekiem dzīvē, man liekas, nebūt nav vieglāk to pašu atveidot uz skatuves. Varbūt pat grūtāk. Uz tā nokaitētā skārda jumta laipo visi, ne tikai mana varone Megija. Tur visi ir kaķi. Visi šajā dzīvē turas ar nagiem, kaut kā mēģina neapsvilināt pēdas. Nolēkt arī negribas, kaut brīžiem šķiet, ka vajadzētu. Bet, kad sāk zust pamats zem kājām, vari paveikt pat priekš sevis pārsteidzošas un negaidītas lietas, lai tikai to pamatu nezaudētu… Man jau šķiet, nav interesanti iestudēt rēnas un remdenas izrādes. Uz skatuves jābūt jūtām, notikumiem, kaislībām…
Un plikumiem, ko daudzi pamanījuši šajā izrādē… vannām un podiem…
Pirmā cēliena darbība notiek vannas istabā. Un tur, protams, ir pods. Neviens izrādes darbības laikā tajā gan nekakā un nečurā, tas viss jau izdarīts pirms tam (smejas). Neviens kails arī neģērbjas un neiet dušā pa īstām, diemžēl. Citi varbūt to arī gaida… Uz skatuves tiek izstāstīts ģimenes stāsts, tas ir tradicionāls teātris ar stāstu par cilvēkiem. Reālpsiholoģiska izrāde. Kam patīk teātris, būs interesanti. Un ne vienmēr viss ir tā, kā sākumā izskatās.
Tas ir diezgan interesanti, ka viena un tā paša autora viena un tā pati luga vienā sezonā tiek iestudēta divos dažādos teātros. Vai dailēniešu izrādi esat redzējusi?
Nē, diemžēl nav sanācis laika.
Pārslodze?
Darbs visos teātros mazliet atgādina fabriku, bet citādi jau mūsdienās izdzīvot nevar. Jāmēģina zem tā rata nesamalties. Tas arī ir darbs ar sevi – neuztvert tik pārlieku nopietni. Tas taču tikai teātris! (Iesmejas.) Protams, man tā nav vienīgi profesija. Dzīvesveids. Aktieris jau nemitīgi savā galvā spēlē, izslēgt no prāta teātri pilnībā nespēj. Tikai pastumt dziļāk. Ar citām lietām, ģimeni. Jo ar teātri pasaule nebeidzas, ar to tā tikai sākas.
Kā jūs teiktu, kas ir teātra misija?
Kā jebkurai mākslai – padarīt pasauli labāku. Skatītāju izglītot, arī izklaidēt, tas mūsdienās tiek aizmirsts. Baudīt kvalitatīvu izklaidi ir diezgan grūti. Cits jautājums, vai teātris ar šiem uzdevumiem tiek galā, bet uz to lai atbild publika.
Un kritika.
Kritika arī varētu mazliet atpūsties. Lasot vērtējumus par aizvadīto sezonu – pelēka, neinteresanta, nekā jauna! Bet ko tad tik daudz esat nominējuši? Varbūt apbalvot vienu, divus spilgtākos darbus, māksliniekus, kas to pelnījuši, bet vienu gadu nerīkot “Spēlmaņu nakts” ceremoniju ar milzīgi garo nomināciju virkni. Nezinu, kādēļ ik gadu šo pasākumu rāda televīzijā. Tas pārvērties par īpašu sacensību, kur teātru direktori sacenšas iegūto nomināciju skaita ziņā. Vajag tik un tik, jo tad būs dotācija, un, ja nebūs, tad nebūs naudas, ārprāts! Ak, šīs milžu cīņas! Godīgi sakot, aktierim tas viss nav tik svarīgi. Aktieris dara savu darbu, katru vakaru iet pie skatītāja un spēlē pēc labākās sirdsapziņas.
Jūs arī pati esat nominēta par Megijas lomu izrādē “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” un lomām Indras Rogas iestudētajos “Vidzemniekos”.
Protams, patīkami, ka nominē, ka pamana izdarīto, bet vērtēšana ir ļoti subjektīva, un arī man pašai ir savs subjektīvais viedoklis. Man nešķiet, ka šogad es būtu pelnījusi kādu nomināciju. Arī pati balva liekas nedaudz sevi izsmēlusi. Kaut, protams, man prieks par Inesi Mičuli, jo viņas iestudētais “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” ir nominēts mazo spēles laukumu kategorijā, un mums bija brīnišķīga sadarbība, prieks par skaistajām lomām aktieriem. Bet pārējais…
Divas “Skatuves naglas” jums jau ir, arī viena skatītāju simpātiju balva. Vai tās glabājas Rencēnos?
Ai ne! Mammas dzīvoklī Valmierā.
Ar ko patlaban nodarbojas jūsu mamma, pazīstamā aktrise Svetlana Bless? Vai teātrim arī kādā ziņā pieķeras?
Vairs ne. Dzīvo pa mūsu laukiem, ņemas ar mazbērniem, īpaši mazāko, jo vecākā, Katrīna, kā trešā labākā nupat iestājusies Dizaina un mākslas vidusskolā Rīgā. Mamma skatās visas manas izrādes. Saka, kā ir, bez pārspīlētas sajūsmas vai nopelšanas.
Kādas ir jūsu sajūtas valsts simtās dzimšanas dienas kontekstā?
Esmu ļoti priecīga, ka dzīvoju tieši Latvijā. Nevaru sevi iedomāties citā pasaules malā. Bet gribas teikt Krodera vārdiem – ja valstī galvenais nebūs kultūra, nekas labs nav gaidāms. Ko lai dara, bet vienkārši vairs neticu tiem jaunajiem politiskajiem spēkiem, kas atkal ko stāsta un sola, sola… Varbūt man ir stereotipiska domāšana, bet ir sajūta, daudzi iet politikā, lai saraustu sev un nevis domātu par tautas labumu. Kaut kā ļoti caurspīdīgi redzams. Tautu turēt par muļķiem ir diezgan nožēlojami. Valmiera ir neliela pilsētiņa, te viss personiskāks, tuvāks. Izeju uz ielas un sasveicinos ar cilvēkiem no floristikas veikala, juristu kantora, aprunājos pārtikas bodē… Tur apvaicājas – kas jums jauns teātrī, ko tagad rādāt? Ne visi var atļauties uz teātri aiziet. Nesanāk naudiņas. Arī tāda ir realitāte. Bet mūs, aktierus, daudzi vairāk zina no televīzijas, preses, mazāk no teātra. Ja neesi seriālā, tevis vispār nav. Varbūt vēl, ja ierauga filmā. Un cik tad ir cilvēku, kas nāk uz teātri? Nemaz ne tik daudz. Bet mums Valmierā pietiek, pilnas zāles. Priecājos par tiem, kas uzticīgi ilgus gadus, nāk paaudžu paaudzēm. Brīnišķīgi. Ir, kas nāk uz pirmizrādēm, citi pagaida, lai iespēlējas. Būt šajā profesijā, tā vien jau ir dāvana. Turklāt vēl laimējās, ka trāpījās nofilmēties. Vasarā beidzām darbu filmā pēc Jāņa Joņeva romāna “Jelgava 94”, tajā esmu galvenā varoņa mamma Lāsma.
Ieva Puķe. Radošais CV
Dzimusi 1975. gadā aktrises Svetlanas Bless un dziedātāja Ādolfa Puķes ģimenē.
Beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas Jura Rijnieka aktierkursu (1997).
Strādājusi Nacionālajā teātrī, kopš 1997. gada ir Valmieras teātra aktrise.
Trīsreiz saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu, piecas reizes nominēta balvai kategorijās “Gada aktrise” un “Labākā aktrise otrā plāna lomā”.
Tuvākās izrādes
17. augustā plkst.19 Dailes teātra Mazajā zālē
18. augustā plkst.13 un 18 Dailes teātra Mazajā zālē
14. septembrī plkst. 18.30 Valmieras Drāmas teātrī
