Ar talantu, azartu, uzdrīkstēšanos 0
Iepazīstinām ar “Lielās mūzikas balvas 2017” kategorijā “Gada jaunais mākslinieks” nominētajiem mūziķiem.
No rokenrola līdz vijolei
Vijolniece KRISTĪNE BALANAS (1990) bērnībā izbaudījusi ielu muzikantes raibos piedzīvojumus, kopā ar ģimeni dziedot rokenrolu un apbraukājot visu Latviju. Tagad ar savu emocionāli piepildīto vijoļspēli viņa priecē klausītājus daudzviet pasaulē. Pēc mācībām Rīgā pie Romāna Šnē 17 gadus jaunā Dobeles meitene devās uz Londonu, kur 2014. gadā ar izcilību absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju. Pēc tam solo mākslinieces prasmes Kristīne turpināja slīpēt Berlīnē – Hansa Eislera Mūzikas akadēmijā, kuru absolvēs šopavasar. Aizvadītajā rudenī Kristīnes sasniegumus starptautiskos konkursos vainagoja trešā vieta prestižajā ARD konkursā Minhenē. Par spožo sniegumu varējām pārliecināties gan konkursa norises tiešraidēs, gan koncertos Latvijā – kā saspēlē ar pianistu Andreju Osokinu, tā arī Lūcijas Garūtas kamermūzikas programmā kopā ar Martu Sudrabu un Arturu Cingujevu. Kristīnes spēlei piemīt apbrīnojama tehnisko iespēju amplitūda un nopietns, dziļš skatījums, viņa ir neatlaidīga un mērķtiecīga, un atklāta gan vārdos, gan mūzikā.
– Kristīne, kāda jums, Berlīnē muzicējot un dzīvojot, bija sajūta, uzzinot par nomināciju?
K. Balanas: – Es ļoti priecātos par balvu, bet gana priecīga esmu jau par nomināciju, ka mani panākumi pamanīti, ievēroti… Vācijā ir vairākas balvas ierakstiem, bet neesmu dzirdējusi, ka būtu apbalvojums par dzīvajā izpildītu mūziku, jo valsts liela, orķestru un koncertu ārkārtīgi daudz… Tādēļ Latvijas balva šķiet jo vērtīgāka.
– Kāpēc dzīvē izvēlējāties vijoli?
– Mūsu mājās bija arī klavieres, taču tās mani tik ļoti neinteresēja. Vēl viena izvēle bija kokle, bet, aizejot uz mūzikas skolu, kaut kā sanāca, ka izlēmu par labu vijolei. Ļoti patika tās skaņa, ka vari paņemt rokās…
– Kādu vijoli spēlējat patlaban?
– Manējā ir Antonio Gragnani 1778. gadā darinātā. Oriģināls itāļu vecmeistaru mākslas darbs. Divu vienādu nav. Paldies privātiem sponsoriem, ļoti jaukai ģimenei, kas mūs ar māsu atbalsta, – Margarita Balanas ir čelliste. Mūziķiem vienmēr vajadzīgs atbalstītāju un sponsoru loks. Bet pie tā tiec ar laiku, pieredzi, mākslinieciskiem panākumiem.
– Vijolniecēm svarīgs arī vizuālais tēls…
– Sadarbojos ar ļoti izcilu spāņu dizaineri Aleksiju Mosau, pielaikot kleitu lidoju uz Londonu. Meistare izmanto visaugstākās kvalitātes zīdu, man ļoti patīk uzstāties viņas modelētajās kleitās, jo zīds elpo un varu brīvi kustēties – spēlējot vijoli, tas ir ļoti no svara. Krāsai varētu būt vairāki varianti, bet domāju par tādu, kas vairāk piestāvēs Operas skatuvei.
– Ko spēlēsit balvas svinīgajā pasniegšanas ceremonijā?
– 19. gadsimta izcilā poļu virtuoza Henriha Veņavska polonēzi Re mažorā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Gunti Kuzmu pie diriģenta pults. Tā būs mana pirmā satikšanās ar šo lielisko orķestri un diriģentu. Esmu ļoti priecīga un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu kāpt uz Nacionālās operas skatuves, kas arī notiks pirmo reizi manā mūžā. Polonēzi izvēlējos tādēļ, ka man ļoti patīk mazi, eleganti, virtuozi skaņdarbi. Šajā polonēzē ir ļoti melodiskas līnijas, darbs ir emocionāls, viegls, cilvēki varēs saklausīt gan romantisko, gan nedaudz arī traģisko. Skaņdarbi vijolei, kā jau virtuozam instrumentam, vienmēr saistīti gan ar kaut ko mistisku, gan melodisku, gan nedaudz velnišķīgu. Tāpēc arī pašā māksliniekā jābūt pa šķautnei no visa. Man ļoti patīk spēlēt Mocarta skaņdarbus, arī Šostakoviču, vēl Prokofjevu, Korngoldu un citus 20. gadsimta komponistu skaņdarbus.
– Kolēģi vijolnieki, kurus klausoties jums aizraujas elpa…
– Apbrīnoju Annu Sofiju Muteri, Koļu Blaheru, Leonīdu Kavakosu. Ļoti priecājos arī par Baibas Skrides sasniegumiem, viņa mani bērnībā ļoti iedvesmoja. Bet tajā pašā laikā ikvienam augstākās raudzes līmenī, kurp nupat tiecos, jācenšas atrast sevi, tikai sev raksturīgu nišu, savu balsi, individualitāti. Ja seko visiem mūziķiem “aiz astes”, tas būs daudz grūtāk. Bet, ja vari atrast ko īpašu, ar ko mainīt pasauli vai cilvēku sajūtas un iedvesmot viņus uz skatuves, tad pēc tevis vienmēr būs pieprasījums.
– Vācijā neesat iesaistīta nevienā orķestrī štatā, bet koncertējat kā solo māksliniece.
– Jā, daudz ko rīkoju un organizēju arī pati, jo ne visu var atstāt uz asistenta pleciem. Tikko mums abām ar māsu čellisti Margaritu, kura tāpat kā brālis (Roberts ir vijolnieks) dzīvo Londonā, bija pirmā internacionālā tūre. Tā notika Izraēlā, kur sniedzām veselus septiņus koncertus ar Izraēlas “Camerata”, vienu no galvenajiem šīs valsts orķestriem. Publika sajūsmā lauza krēslus (pasmaida), un tūlīt tikām uzaicināti nākamajā vienpadsmit koncertu tūrē uz Izraēlu. Pēc tam braukšu uz Ķīnu, kur spēlēšu kopā ar vienu no galvenajiem šīs valsts orķestriem, šovasar esmu aicināta arī uz festivāliem Francijā, Itālijā un Velsā.
– Ko redzat pa sava dzīvokļa logu Berlīnē?
– Patlaban, mūsu sarunas laikā, skatos uz Berlīnes sinagogu, nedaudz varu redzēt Berlīnes televīzijas torni!
– Cik ilgi domājat palikt mūzikā?
– Visu dzīvi. Ar māsu un brāli esam iecerējuši dažādas kreatīvas lietas, lai padarītu pasauli skaistāku un Latvijas mūzikas izplatību – raženāku.
Viena no senās cunftes
Traversflautiste MAIJA KĻAVIŅA (1989) 2014. gadā ar izcilību absolvējusi Ilonas Meijas flautas spēles klasi JVLMA un ieguvusi maģistra grādu, studijas turpinājusi Senās mūzikas katedrā pie Kristīnes Stumbures. Papildinājusi savas spējas arī meistarklasēs pie pasaulē atzītiem traversflautas speciālistiem Berlīnē, Romā, Porto un Minhenē, patlaban turpina slīpēt savas prasmes pie lieliskiem profesionāļiem Trosingenes mūzikas augstskolā Vācijā.
Pavērsiens Maijas dzīvē notika pirms septiņiem gadiem, kad jaunā mūziķe, apgūstot moderno flautu, negaidīti iepazinās ar tās priekšteci traversflautu. Modernās flautas pasniedzēja Ilona Meija negaidīti piedāvāja meistarklases Berlīnē. “Nemaz neapjautu, ka tās ir senās mūzikas meistarklases ar senajiem mūzikas instrumentiem,” atceras Maija. “Traversflautu biju redzējusi tikai reizi mūžā… Kad biju teikusi “jā” meistarklasēm, uzmeklēju savu pirmo traversflautas skolotāju Kristīni Stumburi, kura sagādāja gan instrumentu, gan ievadīja pirmajos soļos. Bija jūlija vidus, un, lai ziedošajā vasarā nekas nenovērstu no jaunā instrumenta pamatiemaņu apgūšanas – nevar taču doties uz meistarklasēm bez tām! – iespundēju sevi Mūzikas augstskolas pagrabā un gatavojos braucienam uz Berlīni, kur arī notika pirmā nopietnā iepazīšanās ar seno mūziku,” atceras mūziķe. “Atgriežoties Latvijā, atpakaļceļa vairs nebija, un viss turpinājās. Tagad domāju – kur toreiz bija prāts! Bet nu toreizējais neprāts attaisnojies,” neslēpj jaunā mūziķe.
Maija ir viena no aktīvi muzicējošiem plašās senās cunftes pārstāvjiem, kurus koordinē un rosina Māris Kupčs un viņa komanda. Pērn viņu redzējām dažādos “Collegium Musicum Riga” koncertos, bet jo īpaši pārsteidza Maijas izjustā spēle 9. augustā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā solo koncertā, kur tika atskaņota Baha mūzika. Tovakar Māra Kupča rīkotajā piektajā Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivālā jaunā mūziķe kopā ar savu ilggadējo saspēles partneri, klavesīnisti Ģertrūdi Jerjomenko pārliecinoši interpretēja vācu baroka dižgaru – tēva un dēla Johana Sebastiāna un Johana Kristiāna Bahu, kā arī Karla Filipa Emanuēla Baha – mūziku. Un ar kādu virtuozitāti un iedziļināšanos mūzikā viņa atskaņoja sonātes! Pārsteidza, cik organiski, dabiski, virtuozi un skaisti jaunās mūziķes rokās skan senais instruments traversflauta, pārliecinot, ka arī 21. gadsimta jauniešiem baroka mūzika nav tikai muzejiska vērtība. Turklāt Maija spēlē visdažādākās traversflautas – no vismazākās pikolo līdz pat lielajai flautai. Viņa ir iemēģinājusi roku pat Hotetēra laika flautas spēlē, kas ir vēl senāka, un apguvusi arī 18. gadsimta, klasicisma laika, traversflautu.
Kad Maijai jautāts, ko viņa spēlēs šovakar uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, atbilde bijusi skaidra: Jakoba Fridriha “Kleinknecht!”. Tā kā Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija ir kaut kas priecīgs, tā jāskan arī flautas spēlei, pārliecināta Maija. Jaunā mūziķe šo skaņdarbu nolūkojusi savas skolotājas Trosingenē Lindes Brunmairas Tucsas mūzikas ierakstos, ko pedagoģe, Maijas paraugs, viņai dāvinājusi.
Šovakar Maija spēlēs kopā ar klavesīnisti Ievu Salieti, bet 9. jūnijā abas mūziķes atkal dzirdēsim Lūznavas muižā.
Nominācijas sakarā Maija teic: “Man ir liels prieks ne tik daudz par sevi, bet gan par senajām flautām, kas izgatavotas pēc seniem aprakstiem, paraugiem un gleznām, un šādi var gūt plašākas publikas ievērību.”
30. martā Maiju dzirdēsim Pēterbaznīcā kopā ar dziedātāju Evitu Zālīti, Kasparu Zemīti un citiem mūziķiem. Tūlīt pēc Lielās mūzikas balvas ceremonijas iecerēts doties uz Bāzeli, kur muzicē ilggadējā sadarbības partnere klavesīniste Ģertrūde Jerjomenko, un ierakstīt kamermūziku, lai pēc tam mēģinātu piedalīties senās mūzikas konkursā Berlīnē.
Jautāta, ko vēlas mūzikā sasniegt, Maija teic: “Esmu apņēmusies Trosingenē apgūto klasicisma traversflautu popularizēt Latvijā. Pie mums šāda instrumenta nav un neviens to nespēlē, arī tehniskā ziņā to apgūt ir ļoti grūti. Un es ļoti vēlētos šo instrumentu iegūt arī savā īpašumā.” Tā kā klasicisma traversflauta atgriezusies pie saimnieces Vācijā, šovakar Maijai rokās būs jau ierastā baroka flauta.
Kontrabasa savaldzināts
Kontrabasists, Skrundā dzimušais MATĪSS EISAKS (1993) šā instrumenta spēlei pievērsās liktenīgas sagadīšanās dēļ. Kad viņam palika 15 gadu, Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā tika slēgta ģitāras klase. Un kontrabass bija vienīgais instruments, ko šādā vecumā varēja sākt apgūt bez priekšzināšanām. Pagāja pāris gadu, kamēr Matīss pa īstam iemīlēja šo instrumentu. Pabijis meistarklasēs pie slaveno “Berlīnes filharmoniķu” mākslinieka, kontrabasa spēles lielmeistara Gunāra Upatnieka un JVLMA profesora Sergeja Brīnuma iedrošināts, šobrīd jaunais mūziķis ir viens no trim latviešiem šā instrumenta spēlētājiem, kuri meistarībā papildinās Brno Mūzikas akadēmijā – izcilajā kontrabasistu kalvē Čehijā –, kur šogad iecerēts iegūt bakalaura grādu un pēc tam turpināt kontrabasa spēles studijas maģistrantūrā kādā no prestižajām augstskolām, kur izdosies izturēt konkursu. Pērn Matīsam pavērās lieliska iespēja debitēt ar Normunda Šnē vadīto orķestri “Sinfonietta Rīga”. Orķestra sezonas noslēgumā Matīss atskaņoja neprātīgi sarežģīto Džovanni Botezīni “Grande Allegro di Concerto à la Mendelssohn” un sezonas atklāšanā kopā ar diriģentu Gunti Kuzmu interpretēja ne mazāk sarežģīto Johannesa Matiasa Špergera 18. kontrabasa koncertu. “Pirmoreiz muzicēju ar profesionālu orķestri, turklāt vēl spēlēju solo, orķestris man deva milzīgu uzticības kredītu,” koncertu kopā ar “Sinfonietta Rīga” atceras Matīss Eisaks. Publikai šīs tikšanās palikušas atmiņā ar jaunā mūziķa spēles pārsteidzošo virtuozitāti, brīžam pat vijolniecisko vieglumu, artistiski pārliecinošo spēli, valdzinošo aizrautību un māksliniecisko pārliecību.
Ideālajā nākotnes vīzijā Matīss Eisaks sevi redz muzicējam kādā no labākajiem Eiropas orķestriem, to apvienojot ar kontrabasa solo spēles iespējām, kas ir liela ekstra un privilēģija.
Šovakar LMB nominantam šāda iespēja tiks dota – uz skatuves būs tikai viņš un kontrabass. Bez klavieru vai orķestra pavadījuma Matīss spēlēs Miloslava Gajdosa skaņdarbu “Invocation”. “Esmu izvēlējies čehu komponistu, jo bija taču jāatved kaut kas no zemes, kurā studēju,” viņš atklāj, “centīšos tiešām izbaudīt spriedzi koncertā un arī visu ap to, bet nākamais man lielais notikums būs komponista Andra Dzenīša skaņdarba kontrabasam pirmatskaņojums Latvijā, kas notiks Mūzikas akadēmijā aprīļa beigās kopā ar pianisti Agnesi Egliņu.”
LIELĀ MŪZIKAS BALVA 2017
Pasniegšanas ceremonija notiks šodien plkst. 19 Latvijas Nacionālajā operā.
Balvu pasniedzēji šogad būs LMB iepriekšējo gadu laureāti – diriģenti Māris Sirmais, Normunds Šnē, Kaspars Putniņš, Jānis Liepiņš, Imants Resnis un Edgars Račevskis.
Lielā mūzikas balva šogad tiks pasniegta 25. reizi.
Pasākumu tiešraidē atspoguļos “Latvijas Radio 3” “Klasika” (plkst. 19) un LTV 1. kanāls atliktajā tiešraidē plkst. 22.05.
Ceremoniju vadīs kordiriģents Ints Teterovskis un Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa- Egliena.
