Uldis Šmits: Ar svētību Baltijai 0
Pāvesta Franciska vizīte Baltijas valstīs bija arī politiski nozīmīgs notikums, kas dod iespēju “pārlūkot visus Eiropas vēstures satricinājumus gadsimta garumā” un šīs pagātnes “drūmākās stundas”, kā rakstīja Francijas laikraksts “La Croix” – viens no vecākajiem joprojām drukātajiem katoļu preses izdevumiem (dibināts 1883. gadā) un tirāžas ziņā trešā lielākā dienas avīze valstī. Netrūka informācijas arī citos Eiropas medijos, jo Francisks ir populāra personība neatkarīgi no tā, kā vērtē viņa uzskatus vai izteikumus, un pat daudzu neticīgo izpratnē iemieso Rietumu civilizāciju vairāk par jebkuru lielvalsts galvu.
Baltijas valstīm vienmēr bijis svarīgi apliecināt piederību šai civilizācijai.
Brīvības cīnītāju godināšana un totalitāro okupācijas režīmu upuru pieminēšana ar lūgsnām noritēja Viļņā (bijušajā geto un Okupācijas un brīvības cīņu muzejā). Būtu varējusi notikt arī Rīgā. Zināms, ka Staļina ērā padomju okupācijas vara Latvijā sevišķi nežēlīgām represijām pakļāva tieši katoļu priesterus, kaut, protams, nesaudzēja arī Evaņģēliski luterisko baznīcu. Vairākus, kā Vladislavu Litavnieku, čekisti spīdzināja un nogalināja jau pirmajā okupācijas gadā.
Padomju režīma acīs ikviena reliģija bija nīdējama (par spīti PSRS konstitūcijā uz papīra garantētajai apziņas brīvībai), jo ticīgie neticēja komunismam, turklāt Otrā pasaules kara sākumā sagrābtajās zemēs baznīca iedvesmoja politisko pagrīdi un bruņoto pretestību. Baznīca bija daļa no okupēto valstu identitātes, ko vajadzēja salauzt.
Ne velti Staļina un Hitlera sadalītajā Polijā 1940. gada pavasarī masu iznīcināšanas akcijā Katiņas mežā un citur tika apšauti ne tikai poļu virsnieki, bet arī daudzi garīdznieki. Pēc kara pretestība nemitējās. Baltijas valstīs baznīcas pārstāvji atbalstīja mežabrāļus un traucēja sovetizāciju. Brīvajā pasaulē pirmais radioraidījums latviešu valodā izskanēja 1948. gadā no Vatikāna, kas neatzina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksijas likumību.
Tas, ka katoļu garīdzniecības augstākā hierarhija atradās ārpus Maskavas garās rokas aizsniedzamības, sagādāja Kremlī stipras galvassāpes un lika veikt attiecīgus uzraudzības un vajadzības gadījumā represīvus pasākumus, kas skāra arī desmitiem Latvijas priesteru, kuri nonāca gulagā. Ar laiku režīma tvēriens atslāba, taču pretstāve nekad nemitējās, tāpēc nav nejaušība, ka sociālisma nometnes kapu zvanu ieskandināja katoliskā Polija. Jānis Pāvils II bija tuvinājis šo brīdi, kas iezīmēja arī PSRS drīzo galu. Un 1993. gadā viņa ierašanās nesen neatkarību atguvušajās Baltijas valstīs izskatījās kā svētība, mūs ievadot jaunā laikmetā.
Ir pagājis ceturtdaļgadsimts. Baznīcu vairāk vajā ielaistas iekšējās problēmas, savukārt Lietuva, Latvija un Igaunija nu jau atgriezušās Rietumu politiskajā telpā, kur svin simto jubileju, un arī Franciska apustuliskā vizīte norisinājās šīs simtgades zīmē. Pāvests mēroja Baltijas valstis vienojošu ceļu: Viļņa–Kauņa–Rīga–Aglona–Tallina.
Vienotība nav pretrunā ar mūsu dažādību, ko pasaule varēja labāk iepazīt, pateicoties minētajam simboliskajam maršrutam.
Medijos tika atgādināts, ka Lietuva joprojām dēvējama par vienu no Eiropas katolicisma balstiem, ka Latvijā baznīcas stiprā pils ir Latgale un ka agrāk luteriskajā, bet mūsdienās izteikti sekulārajā Igaunijā katoļticīgo skaits nepārsniedz sešus vai septiņus tūkstošus, taču tas pieaug.
Pat ar konfesijām nesaistītie igauņi bieži sauc savu valsti par Maarjamaa, kas teju ieguvis Igaunijas otrā vārda statusu – no Terra Mariana. Tas arī atgādina par Igaunijas un Latvijas eiropeiskajām kristīgajām saknēm. Baltijas valstu konfesionālo ainu atšķirības, ko papildina ievērojams daudzums pareizticīgo, bet tāpat vecticībnieki, jūdaisti un citi ticīgie, kā arī neticīgie, nav šķērslis, lai pasaule uzlūkotu Lietuvu, Latviju un Igauniju kā vēstures saliedētu ģeopolitisku kopību. Pāvesta Franciska vizīte to vēlreiz apliecināja.
Savulaik Dziesmu svētkiem sacerētā Baumaņu Kārļa lūgšana “Dievs, svētī Latviju”, kas vēlāk kļuva par valsts himnu, sākotnēji esot izpildīta ar pirmās rindas tekstu “Dievs, svētī Baltiju”. Lai apietu carisko cenzūru. Bet lūgšanā uzrunātais laikam saklausīja abus variantus. Arī mūsu racionālajiem prātiem būtu vērts šo kopsakarību allaž atcerēties.
