Guna Šnē: Pilna laika čelliste un māmiņa 1
VSIA “Latvijas Koncertu” organizētais Rudens kamermūzikas festivāls šogad notiks no 5. līdz 20. oktobrim, piedāvājot klausītājiem gan liriskas noskaņas, gan ugunīgus ritmus, gan Vīnes klasiķu zelta repertuāru. Festivālā viesosies viens no pasaules izcilākajiem stīgu kvertetiem “Belcea Quartet” no Londonas, izcilās latviešu mūziķes – Baiba un Lauma Skrides, pasaulslavenā “Artemis Quartet” pirmā vijole Vineta Sareika, Londonā dzīvojošā latviešu pianiste Diāna Ketlere, spilgtā itāļu vijolniece Lorenca Borrani, “Sinfonietta Rīga” un citi mūziķi. Rudens kamermūzikas festivāla patrons – komponists Pēteris Vasks.
18. oktobrī uz Mazās ģildes skatuves satiksies spilgti mūziķi – Ieva Parša, mecosoprāns, Guna Šnē, čells, Agnese Egliņa, klavieres, Egīls Šēfers, klarnete – lai spēlētu šī gada jubilāra Pētera Plakida tik mīļo Brāmsu, kā arī Plakida leģendāro “Veltījumu Brāmsam” un ļautu no jauna iemirdzēties viņa vokālās kamermūzikas pērlēm. Koncertā “Brāmss iedvesmo Plakidi” dzirdēsim arī četru latviešu komponistu muzikālos stāstus par Pēteri Plakidi.
Ar Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” čellu grupas koncertmeistari Gunu Šnē, orķestra mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē dzīvesbiedri tiekamies viņu mājās Bišumuižā, jo Guna patlaban ir gan māksliniece, gan arī pilna laika māmiņa.
Guna Šnē mācījusies čella spēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un JVLMA pie Eleonoras Testeļecas, Hansa Eislera Berlīnes Mūzikas augstskolā pie Hansa Jākoba Ešenburga un Stefana Giglbergera. Berlīnē studējusi arī kamermūziku pie Frīdemaņa Veigles (“Artemis kvartets”) un Mihaela Mikes (“Trio Fontaney”). Koncertējusi Eiropā un Dienvidamerikā Gustava Mālera jauniešu orķestra sastāvā tādu diriģentu vadībā kā Klaudio Abado, Herberts Blomštets, Mjunvuns Čuns, Filips Jordans un Ingo Mecmahers.
Kopš 2009. gada Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” čellu grupas koncertmeistare. Nominēta Latvijas Lielajai mūzikas balvai 2010 un 2016 par izcilu darbu ansambī. Kopš ansabļa rašanās 2011. gadā trio “Art-i-Shock” dalībniece kopā ar domubiedrēm Agnesi Egliņu – klavieres un Elīnu Endzeli – sitaminstrumenti.
– Guna, sakiet, lūdzu, kāpēc izvēlējāties čellu kā savu mūzikas instrumentu?
Guna Šnē: – Vienkārši. Bērnudārzā muzikālā pedagoģe Sallija Bankevica bija arī čella skolotāja mūzikas skolā. Visus bērnus, kuriem kaut mazliet bija dzirde, viņa vilināja uz savu čella klasi. Tādēļ arī no Auces nāk diezgan daudz labu čellistu.
– Baroks, romantisms, klasicisms, laikmetīgā mūzika – kas jums pašai visvairāk pie sirds?
– Tas mainās atkarībā no dzīves posma, pārmaiņām apkārt, kolēģiem… Dažreiz koncertēt kopā ar “Sinfonietta Rīga” atbrauc tādi viesi, kuri šķietami nepazīstamu mūsdienu opusu spēj tik lieliski iestudēt, ka tajā brīdī tev tas kļūst par absolūtu favorītu. Viss atkarīgs arī no noskaņojuma. Harmoniju, mieru gūstu barokā, ko arī ļoti labprāt spēlēju. Kad alkstu pēc kā emocionālāka, sakāpināta, vietā romantisms, kad vēlos iegūt jaunu pieredzi un jaunas idejas, to, protams, smeļos mūsdienu mūzikā.
– Ko nozīme būt čella grupas koncertmeistarei?
– Kā stūrmanim. Tev aizmugurē ir tava instrumentu grupa kā kuģītis, kuram jāuzticas savam koncertmeistaram. Un uzticas tad, ja koncertmeistars nepieviļ. Ja kādā muzikālā frāzē neiestājas laikā, apjūk visa grupa. Tev jābūt dzelžaini stabilam elementam.
– Un dzelžaini stipriem nerviem, lai trāpītu tajā sekundes simtdaļā…
– Ar Normundu pie diriģenta pults ir ļoti viegli. Esam pie viņa pieraduši, pilnīgi saprotam. Citādi, kad atbrauc jauni diriģenti ar savu stilu un katrs no orķestra gaida nedaudz savādāku reakciju. Daži vēlas, lai mūziķi atsaucas pēc divām simtdaļām, citi – lai žestu tver acumirklī, citi gaida mazu ieelpu…
– Šajā festivālā vēl nespēlēsit orķestrī, bet trio sastāvā koncertā “Brāmss iedvesmo Plakidi” 18. oktobrī. Kā radās koncerta ideja?
– Domājot par Pētera Plakida dzimšanas dienu, komponistam vēl dzīvam esot, radās ideja par viņam veltītu koncertu. Bija iecerēts atskaņot Plakidim tuvu mūziku – tādēļ skanēs Brāmsa klavieru trio, Pētera paša leģendārais “Veltījums Brāmsam”, kas rakstīts tieši čellam, klarnetei un klavierēm. Un Agnesei Egliņai radās ideja pasūtīt četriem latviešu komponistiem veltījumus Pēterim Plakidim. Tos uzrakstīja skaņraža līdzgaitnieki, studenti, viņa mūzikas cienītāji Edgars Raginskis, Līga Celma, Gundega Šmite un Imants Zemzaris. Daži no šiem apmēram piecu minūšu veltījumiem uzrakstīti pirms Pētera nāves, daži daļēji pabeigti jau pēc viņa aiziešanas mūžībā. Daži viņa audzēkņi, kuri pirms atskaņošanas gribēja jaunos darbus parādīt Pēterim pašam un ar viņu pakonsultēties, nu vēlējās mūziku pārrakstīt, jo tagad koncertam ir pilnīgi cits konteksts nekā idejai rodoties. Visi domāja, veltījums Pēterim Plakidim noteikti būs kaut kas humora pilns, ar jokiem, sarkasmu, kas viņam bija raksturīgi, bet šobrīd, domājot par Pēteri, daudziem idejas radikāli mainījušās, mūzikā drīzāk ir sāpes, atmiņas. Tāpēc veltījumi būs ļoti interesanti un koncerts būs emocionāls kā tiem, kas mīlēja Pētera Plakida mūziku, tā visiem pārējiem viņa personības cienītājiem.
– Nemaz tik bieži komponisti neveltī skaņdarbus citiem komponistiem, vairāk esam raduši pie komponistu veltījumiem konkrētiem izpildītājmāksliniekiem.
– Jā, taisnība. Taču komponisti ļoti bieži spēlējas ar citu komponistu mūziku, tas gan ir populāri. To darīja arī Pēteris Plakidis. Tāpēc tie, kuri tagad raksta viņsaulē aizgājušam skaņradim veltījumus, diezgan daudz savos darbos izmanto Pētera Plakida citātus vai citātus no mūzikas, kas viņam patika vai ar kuru viņš spēlējās.
Man ir nedaudz žēl, ka vēl neesmu atgriezusies darbā orķestrī, jo Kamermūzikas festivāla noslēgumā beidzot pie mums ciemojas izcilā itāļu vijolniece Lorenca Borrani, ar kuru iepazinos vēl mācoties Vācijā un kuru personiski labi pazīstu.
– Jā, festivāls sola, ka 20. oktobrī Lielajā ģildē tā noslēgumā klausītājus savaldzinās un iedvesmos “Sinfonietta Rīga”, muzicējot kopā ar itāļu aizrautīgo vijolnieci. Itāļu mūziķe esot spilgta it visās savās radošajās izpausmēs – gan iejūtoties orķestra koncertmeistares un atskaņojuma vadītājas lomā, gan saspēlējoties ar domubiedriem dažādos kamersastāvos vai spoži atklājoties solistes ampluā.
– Tikpat plašs vēriens raksturo arī viņas repertuāru, kura daudzveidība atbalsosies arī šajā programmā: Pētera Vaska rimtā “Epifānija” kontrastēs ar ekspresīvo Alfrēda Šnitkes Sonāti. Noslēguma akordi izskanēs Jozefa Haidna mūzikā. Tagad Lorenca Borrani ir arī Eiropas kamerorķestra koncertmeistare. Bet savulaik man laimējās būt klāt tobrīd, kad Itālijā, viņas iedvesmota, radās jauna, entuziasma pārņemtu mūziķu grupa, kuri gribēja izveidot kaut ko savu. Un tā tapa kamerorķestris “Spira mirabilis”.
Mūziķiem bija radusies ideja izveidot orķestri bez diriģenta, kurā pilnīgi visiem, ne tikai koncertmeistaram, ir līdzvērtīgas tiesības mūzikas interpretācijā. Nekad nebiju iepriekš muzicējusi tādā orķestrī, kur katrs mūziķis sēž ar partitūru uz pults un iesaistās visā procesā. Tas, protams, vienmēr nebija viegli, jo daudz vieglāk taču, ja atnāk diriģents un izklāsta savu koncepciju. It īpaši nav viegli, ja orķestris ir pilnīgi jauns, mūziķi savstarpēji vēl nav tik ļoti sastrādājušies, jā, ir vienoti savā entuziasmā, bet vēl ne savā muzikālajā koncepcijā. Tas bija ļoti radošs process.
Lorenca ir cilvēks, kurš spēj aizraut un iedvesmot arī ļoti lielu mūziķu kopu. Mūziķei ir ap trīsdesmit, ļoti temperamentīga itāliete, ar brīnišķīgu humora izjūtu, ar pilnīgi citādu pieeju darbam nekā pieņemts pie mums, latviešiem. Arī tad, ja strādājām desmit stundas dienā, viņa nezaudēja šo humora izjūtu, mēs vilkām cits citu uz zoba, mēģinājām saprast mūzikas tempu ne vien staigājot, bet visam orķestrim kolonnā dažādiem dejas soļiem pat to izdejojot. Mūzikas lasījums dzima žestikulējot un dažam labam mūziķim lecot kājās, kaismīgi aizstāvot savu viedokli. Tas bija pirms desmit gadiem. Tagad “Spira mirabilis” jau ir ļoti populārs orķestris, strādā aģentūras “Harrison Parrot” paspārnē.
Bet vienā mirklī es vairs nespēju būt šeit un “Spira mirabilis” vienlaicīgi. Tad sapratu, ka Latvijā ir mana vieta daudz vairāk nekā kaut kur Itālijā, lai cik jauki un iedvesmojoši tur arī būtu. Saknes tomēr paliek saknes. Tagad orķestris “Sinfonietta Rīga” diezgan ilgi mēģināja Lorencu pierunāt atbraukt uz Latviju. Un nu beidzot tas ir noticis, viņa kā koncertmeistare iekļausies un vadīs koncertu 20. oktobrī. Viņa ir mūziķe ar milzīgu fantāziju, spēj sacerēt aizraujošus muzikālus stāstus par to vai citu tēmu un uzburt noskaņu tā, ka pat profesionāli mūziķi no sirds aizraujas.
– Iepriekš sacījāt, ka ir liels gods spēlēt šajā Rudens Kamermūzikas festivālā.
– Jo šogad tajā ir īpaši lieliska programma ar izciliem mūziķiem. Mani visvairāk iepriecina Rudens kamermūzikas festivāls tādēļ, ka ik gadu šurp atrauc kāds no slavenākajiem pasaules stīgu kvartetiem. Stīgu kvartets (divas vijoles, alts un čells – V. K.) ir kamermūzikas pats augstākais lidojums, pati esence. Sajust kvalitatīvu stīgu kvartetu ir kaut kas brīnišķīgs vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijā šādu sastāvu nav. Kādreiz bija Rīgas stīgu kvartets, nu ik pa laikam kāds parādās, tad atkal pazūd, jo stīgu kvarteti nevar ilgstoši labā līmenī sevi uzturēt tādēļ, ka Latvija nepiedāvā tādu iespēju. Visiem mūziķiem jāstrādā orķestrī un viņi nevar muzicēt tikai stīgu kvartetā. Līdz ar to trūkst pietiekami laika mākslinieciskā līmeņa nobriedināšanai.
Bet uz Rudens kamermūzikas festivālu pirms diviem gadiem ieradās slavenais “Artemis Quartet”, kur pirmā vijole ir mūsu Vineta Sareika, šogad atklāšanās koncertā Dzintaru koncertzālē 5. oktobrī muzicēs slavenais stīgu kvartets no Londonas “Belcea Quartet”, kurš jau divdesmit gadus pieder pasaules izcilākajiem mūziķiem. Kad dzirdu izcilus stīgu kvartetus, domāju, ko darīt – pārstāt vispār spēlēt vai sākt nenormāli strādāt kā zirgam (pasmaida). Divējādas sajūtas. No vienas puses iedvesmo, no otras saproti, tas ir nesasniedzami, lemts tikai dažiem. Gan nepieciešamo personības tipu, darba apjoma un tehniskās kvalitātes dēļ. “Belcea Quartet” jau daudzu gadu garumā spēj uzturēt savu līmeni, iestudēt jaunas programmas un tikpat labā kvalitātē ierakstīt brīnišķīgus ierakstus.
– Vai kāds komponists ir rakstījis mūziku tieši jums, čellistei Gunai Šnē?
– Pārsvarā raksta manam un domubiedreņu izveidotajam trio “Art-i-Shock”, kurā es spēlēju čellu, Agnese Egliņa klavieres un Elīna Endzele – sitaminstrumentus. Mums jau savas kompozīcijas veltījuši septiņpadsmit skaņraži, ar kuriem esam ciešā sadarbībā. Pārsvarā tie ir mūsu ierosināti darbi, jo kā vienu no saviem mērķiem uzlūkojam latviešu oriģinālmūzikas attīstību. Taču spēlējam dažādu mūziku, veidojam pārlikumus, aranžijas. Šāds sastāvs, protams, ir krietni vienkāršāks nekā stīgu kvartets, jo te katram instrumentam ir sava specifika, nav iemesla iejaukties citam cita darbā, esam trīs individualitātes vienā ansamblī un nav jāsaskaras ar muzikāliem kompromisiem kā stīgu kvartetā.
– Pēc čellistiem Latvijas orķestru diriģenti stāv rindā vai ir otrādi?
– Protams, čellistu nav tik daudz kā pianistu vai vokālistu, taču ir gana daudz un gana labi Latvijas līmenim, Latvijas orķestru kvalifikācijai. “Sinfonietta Rīga” arī nevar sūdzēties, čellu grupā ir četri labi mūziķi. Varbūt dažiem čellistiem pēc viņu prasmes pienāktos vieta orķestrī, bet nedomāju, ka rinda ir ļoti gara. Daudzi Latvijas čellisti spēlē ārzemēs. Kādreiz domāju, ja visi pasaulē izklīdušie Latvijas mūziķi un diriģenti atgrieztos mūsu orķestros, tad mēs nenoliedzami būtu mūzikas lielvalsts un orķestri muzikāli vienkārši spridzinātu.
– Vai jūsu un Normunda bērniem arī parādās tieksme muzicēt?
– Almai ir gandrīz pieci gadi, un viņa ļoti grib spēlēt vijoli. Kopš divu gadu vecuma sēž ar kociņiem un zīmulīšiem rokās, čīgā… Mājās dzird čellu, bet nezin, kāpēc grib spēlēt vijoli. Domāju, būs jāpalīdz ciešāk sadraudzēties ar instrumentu. Divgadīgais Ādams atdarinot dzied māsai pakaļ. Bērni vislabāk mācās, ja viņiem neko nemāca. Tad viņi paši uzsūc apkārtējās vides gaisotni un auru, arī mūziku.
– Tā kā kamermūzikas jēdziens ir radies no mājas muzicēšanas, vai jūs ar Normundu mājās arī spēlējat kaut ko čellam un obojai?
– Mājās ne. Kopā ar Normundu vispār esam muzicējuši tikai divas reizes, kad mans vīrs vēl spēlēja oboju. Pirms krietna laika Ilona Breģe bija uzrakstījusi dubultkoncertu čellam un obojai, ko spēlējām ar Operas orķestri, tas gan bija pasen, un vēl kopā esam muzicējuši “Sinfonietta Rīga baroka ansamblī” – bija tāda apvienība, kas nu atkal atdzimusi tikai nedaudz citā sastāvā, un ar kuru savulaik apbraukājām Baltijas valstis, bijām Krievijā, un dažus koncertus nospēlējām arī Latvijā.
