Toms Ancītis: Ar stigmatizāciju uz polarizāciju 2
Tiem, kas vācu medijus līdz šim turējuši aizdomās par vienpusīgu bēgļu krīzes atspoguļojumu un nekritisku iešanu Angelas Merkeles pavadā, nu ir gluži leģitīmas tiesības tā uzskatīt. Šos pārmetumus vairs nevar klasificēt vien kā paranojas māktu bēgļu uzņemšanas pretinieku subjektīvus iespaidus, jo vismaz viena, taču itin respektabla zinātnieku grupa pie līdzīgiem secinājumiem nonākusi zinātniskas izpētes ceļā.
Nupat publiskotajā Vācijas Oto Brennera fonda atbalstītajā Hamburgas mediju skolas un Leipcigas universitātes pētnieku veiktajā pētījumā konstatēts, ka 2015. gadā un 2016. gada sākumā, kad Vācija uzņēma rekordlielu patvēruma meklētāju skaitu, daudzi Vācijas vadošo laikrakstu žurnālisti esot “nodevuši savu profesiju”, atsacīdamies no objektīvas analīzes. “Tā vietā, lai kā neitrāli novērotāji kritiski pieskatītu un izvaicātu politiku un tās izpildorgānus, informatīvā žurnālistika pārņēma politiskās elites skatījumu un lozungus,” tā rezumē pētījuma vadītājs profesors Mihaels Hallers. Žurnālisti ar kaunināšanu un stigmatizēšanu izslēguši no sabiedriskām debatēm citādi un kritiski domājošo viedokļus. Tas novedis pie sabiedrības polarizācijas un uzticības zuduma tā dēvētajiem “mainstrīma” medijiem.
Gandrīz divsimt lappušu garais pētnieku teksts nav pārdomas vai viedoklis. Savus secinājumus pētītāji balsta skaitļos. Apskatīti gandrīz 35 000 rakstu dienas laikrakstos “Bild”, “Die Welt”, “Süddeutsche Zeitung”, “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, kā arī vairāk nekā 80 reģionālajos laikrakstos. Apkopoti un tabulās pēc intonācijas parametriem – analītiski, vērtējoši vai klaji moralizējoši – sarindoti žurnālistu lietotie izteiksmes līdzekļi.
Pētījumā gan nav iekļauti televīzijas kanālu vēstījumi, nav ņemtas vērā viesautoru publikācijas. Var atrast vēl citus trūkumus. Taču fundamentāli pētījumu apstrīdēt grūti. Tad galdā jāliek citi skaitļi. Jāpierāda, ka citi mediji ziņojuši tik ļoti atšķirīgi, ka secinājumi par kopainu neatbilst patiesībai.
Jautājums, uz kuru pētījums atbildi nesniedz un kuru meklēt nav bijis arī tā mērķis: kāpēc? Kādu iemeslu dēļ noticis tā, ka tik milzīgs skaits redaktoru un žurnālistu, pārstāvošu tik dažādus privātos medijos, bēgļu krīzes laikā rakstīja moralizējoši, vienpusīgi, neobjektīvi?
Varētu iztēloties, ka starp dažiem izdevumiem kādu iemeslu dēļ noslēgts kāds kartelis vai vienošanās. Taču pētījumā analizēti arī 80 (!) reģionālie mediji. To ziņošanas stils nav īpaši atšķīries. Sazvērestību teorētiķu pieņēmums, ka Merkele vai kāds cits klasiskā formā medijus “vada no augšas”, šādā kontekstā izklausās gaužām nenopietns. Tiešām? Gluži karaliene taču Vācijas kanclere vismaz pagaidām vēl nav.
Maz ticams, ka pastāv kāds viens galvenais iemesls. Ticamāk, tas ir dažādu faktoru kopums, kurus precīzi atminēt ir neiespējami. Tomēr vairākas hipotēzes gan var izvirzīt.
Pirmkārt, vienā no pētnieku pārmetumu punktiem – viedokļu nenošķiršanā no ziņām – gribētos vācu presi aizstāvēt. Nevis noliedzot, ka bēgļu krīzes laikā tas nebūtu bijis vērojams, bet gan piebilstot: tas nav nekas jauns. Šādā stilā daudzi lielie dienas laikrak- sti ir rakstījuši allaž, arī pirms bēgļu krīzes un par citām tēmām. Tā ir vācu žurnālistikas kultūras iezīme. Ne vienmēr no mediju lietotāju viedokļa tas ir kas slikts, ja vien lasītāji patērē vairākus medijus un to skatījumi atšķiras.
Otrs faktors, kas mazliet pieminēts arī pašā pētījumā: mediju vadītāju un žurnālistu tuvība elitei. Arī tas nav jaunatklājums. Šādas pārbīdes – žurnālistu un redaktoru tuvināšanās elitēm, iekļaujoties to tīklos un pati tiecoties pēc elišu statusa, – varētu būt sākušās jau pirms vismaz pāris gadu desmitiem, tā secināts agrāk tapušos pētījumos.
Taču elišu versija īsti neiztur kritiku. Kā pētījumā konstatēts, pēc Ķelnes Jaungada nakts nekritiskā viesmīlības kultūras slavināšana ievērojami mazinājās. Kurss nav radikāli mainījies, taču akcenti gan. Tas nozīmē, ka te nav runas par tuvību elitēm tādā formā, ka laikraksti vienmēr bez izņēmuma censtos apkalpot politiķu intereses.
Treškārt: vai tā ir pirmā reize, kad vērojams šāds process – nekritiski jūsmīga kāda politiskā lēmuma atbalstīšana? Līdzīgu pētījumu nav par laiku pēc 2011. gada, kad Vācija pēc Angelas Merkeles iniciatīvas negaidīti pieņēma lēmumu par atteikšanos no atomenerģijas. Taču ja būtu? Vai neizrādītos, ka arī tolaik skeptiķi tika izslēgti no publiskajām debatēm, spiežot viņus kaunēties no sava viedokļa?
Šo versiju var paplašināt vēl tālāk: vai citādi domājošo stigmatizācija gadījumā nav jebkuru lielu, vēsturiski nozīmīgu procesu pavadonis? Ar šo pētījumu neviļus gribas sasaistīt esenci, kas izskanēja, nesen klausoties kāda Austrijas profesora lekciju par labējā populisma attīstību Vācijā. Proti, nonākšana līdz šodienas vēstures izpratnes konsensam Vācijā jau no pēckara laika līdz šodienai ietvērusi šādu procesu: “nepareizi domājošo” stigmatizāciju, izslēgšanu un kaunināšanu. Citiem vārdiem, šodienas priekšzīmīgo demokrātiju Vācijas sabiedrība ir būvējusi ar formāli ne visai demokrātiskām metodēm.
Par vienu lietu gan var izteikt cieņu un apbrīnu. Mediji, kurus pašus pētījums tik smagi kritizē, ir pietiekami drosmīgi, lai paši savās lapās publicētu tā rezultātus. Jā, ar gariem zobiem. Iestarpinot šaubas par pētnieku darba metodēm. Tomēr to dara. Un tas nozīmē, ka mediju vide ir pietiekami reflektīva, tā spējīga no dažādiem skatpunktiem paraudzīties arī pati uz savu darbu.
Taču vēl viens jautājums ir: vai varēja būt citādi? To mēs nezinām. Kā to eleganti formulē žurnāla “Cicero” autors Aleksandrs Grau: “Priekšnosacījums citai pieejai bēgļu krīzei ir arī citi [galvenie] aktieri medijos un politikā.”
