Olafs Zvejnieks: Eiropas jaunās industriālās politikas projekts – ar steroīdiem uzpumpēts marksisms? 24
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Janvāra beigās Eiropas Komisija nāca klajā ar savu jaunās industriālās politikas projektu. Šī projekta kritiķi tam jau atraduši iesauku – ar steroīdiem uzpumpēts marksisms.
Eiropas rūpniecība pēdējā gada laikā ir saskārusies ar diviem negaidītiem un fundamentāliem izaicinājumiem. Pirmais no tiem – energoresursu cenas, jo Eiropai pērn smagi atspēlējās gadu desmitiem ilgā un samērā nekritiskā paļaušanās uz to, ka Krievija spēs un gribēs būt tās energoresursu piegādes partneris, vienlaikus neprasot sev īpašu statusu un privilēģijas noteikt savu kaimiņvalstu dzīvi un politiku.
Šī paļaušanās pērn sašķīda sīkās lauskās kā zemē nomests māla pods, un to diez vai būs iespējams nākotnē salīmēt. Taču sekas Eiropas rūpniecībai ir tādas, ka šobrīd energoresursi Eiropā maksā dārgāk nekā jebkur citur pasaulē un tas fundamentāli apdraud Eiropas ražojumu konkurētspēju un līdz ar to arī valstu budžetus, spējas saglabāt zinātniski tehnoloģisko līderību daudzās jomās, darba vietas un iedzīvotāju dzīves līmeni.
Arī otrs fundamentālais izaicinājums Eiropas rūpniecībai dzima pērn.
Tas ir ASV Inflācijas ierobežošanas likums (Inflation Reduction Act), kas tika pieņemts pērnajā augustā. Šī likuma būtība ir plaša valsts subsīdiju programma 430 miljardu ASV dolāru apmērā oglekļa dioksīda emisiju mazināšanai, zaļās enerģijas ieguvei, ASV nodokļu maksātāju veselības aprūpes izmaksu samazināšanai un tādiem jauki skanošiem mērķiem kā ražošanas veicināšana ASV, kritisko izejmateriālu iepirkšana no partneriem, kuri atbalsta brīvās tirdzniecības principus, nozīmīgu tehnoloģiju komercializācijas veicināšana un tamlīdzīgiem.
Īsi sakot – neskatoties uz nevainīgo nosaukumu, kas vedina domāt par inflācijas ierobežošanu, šis likums ir ASV pieteikums kļūt par oglekļa izmešu samazināšanas un ar to saistīto tehnoloģiju līderi pasaulē. Viss jau būtu jauki, ja vien uz šo pašu vietu nebūtu cierējusi arī Eiropas Savienība. Būtībā tāds jau ir Zaļā kursa virsmērķis – pirmajiem pasaulē veikt klimatam draudzīgus pārkārtojumus sadzīvē, ekonomikā un ražošanā, lai pēc tam, šī gadsimta otrajā pusē, kļūtu par modes noteicēju šajā jomā visā pasaulē un šādi atjaunotu Eiropas tehnoloģisko un zinātnisko līderību, kas pēdējā pusgadsimtā izslīdējusi no eiropiešu rokām.
Atbildot uz šiem diviem izaicinājumiem, Eiropas Komisija radījusi jaunu industriālās politikas dokumenta projektu, kura būtība būtu aprakstāma pāris vārdiem – vairāk subsīdiju.
Proti, EK piedāvā atcelt vai vismaz pamatīgi samazināt ierobežojumus tam, cik daudz gan nacionālās valstis, gan pati ES var atbalstīt ražotājus ar subsīdijām. Tieši šis punkts radījis lielāko kritiku – pastāv risks, ka ES spēcīgākās valstis – Vācija un Francija, ja tām dod brīvas rokas subsidēt savus ražotājus, spēs sniegt tiem daudz lielāku atbalstu nekā mazākās un vājākās valstis, šādi padarot konkurenci nevienlīdzīgu. Savukārt vienlīdzīga konkurence ir viens no Eiropas brīvā tirgus svarīgākajiem balstiem.
Kritiķi jau tā norāda, ka Eiropas brīvais tirgus karājas mata galā pēc tam, kad valdības tajā ieplūdinājušas triljoniem eiro atbalsta līdzekļu, lai cīnītos pret Covid-19 un Krievijas iebrukuma Ukrainā ekonomiskajām sekām.
Tiesa, Eiropas Komisija piedāvā veidot arī Eiropas suverenitātes fondu, kas tiktu finansēts ar pašas ES aizņēmumiem un kā līdzekļi būtu pieejami ekonomiski vājākajām valstīm, taču arī šis piedāvājums uztverts ar aizdomām, ka tā ir tikai mierinājuma balva, lai panāktu dalībvalstu lielāku atbalstu subsīdiju ierobežojumu atcelšanai. Jāsaka – šīs bažas nav bez pamata, jo, kā norādījusi Itālija, 77% no visa valsts atbalsta, kas pēdējos gados piešķirts kovida un Krievijas agresijas sakarā, ir koncentrēti divās valstīs – Vācijā un Francijā, jo citas valstis vienkārši nespēj ar tām sacensties kabatu dziļumā.
Jāpiebilst, ka, meklējot līdzekļus industriālajām subsīdijām, EK paziņojusi, ka gatava šim mērķim izmantot arī neizmantos līdzekļus dažādās līdzšinējās atbalsta programmās, piemēram, Atveseļošanas un noturības fonds (ANM) un “RePowerEU”. Ņemot vērā, ka pagājušās nedēļas valdības sēdē izskanēja, ka Latvija pagaidām izmantojusi tikai 1% no 1,82 miljardiem ANM fonda līdzekļu, šis ir jūtīgs jautājums arī mums. Dalībvalstis var protestēt un iebilst, bet ES naudas maks lielā mērā atrodas Eiropas Komisijas rokās.
Diskusija par to, kā noturēt Eiropas rokās zaļo industriālo līderību, nebūt nav beigusies.
Kā jau iezīmēts – viena metode ir ļaut valstīm pašām subsidēt savu ražošanu, bet tas var sagraut vienoto Eiropas tirgu. Otra iespējamā metode ir veidot kopīgu Eiropas fondu un finanšu mehānismu šādām subsīdijām un darīt to centralizēti un “taisnīgi”.
Problēma tā, ka visreālistiskāk šādus centralizētos fondus finansēt ar ES kopējiem aizņēmumiem, taču virkne Eiropas valstu jau agrāk ir iestājušās pret to, ka ekonomiski spēcīgākās ES valstis šādā veidā būtībā uzņemas atbildību par to līdzekļu atdošanu, kas tiek ieguldīti ekonomiski vājākajās valstīs. Šāda nostāja ir, piemēram, Vācijai, Nīderlandei, Austrijai un vēl dažām.
Nepanākot šo valstu piekrišanu aizņēmumiem, nav ne mazāko izredžu, ka ES subsīdiju fonds varētu sacensties ar ASV 430 miljardiem dolāru, bet, nepanākot kaut vai aptuvenu paritāti, sacīkstēs ar Ameriku tiks zaudēts jau startā.
