Sievietes taisa nepatikšanas, vīrieši gādā par romantiku! Kā top Daces Judinas un Artura Nīmaņa kopdarbi 3
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmija piesaukta jau tik bieži, ka raisa vairs tikai pagurumu, tomēr censties to nepieminēt būtu tas pats, kas ignorēt zemeņkrāsas dinozauru, ja tāds pēkšņi uzrastos Rīgas centrā. Sarunai ar DACI JUDINU-NĪMANI un ARTURU NĪMANI būtu bijis jānotiek jau agrāk, jo piektdien Rīgas Grāmatu svētku kultūras programmā plānojām atvērt 13. darbu ironiskā mūsdienu detektīva sērijā “Izmeklē Anna Elizabete”.
Nekontrolēti augot ar Covid-19 inficēto skaitam, Rīgas Grāmatu svētki pārgāja virtuālajā vidē, bet romāns “Pēdas putekļos” interneta tiešraidē tiks atvērts 31. oktobrī.
Decembrī “Latvijas Avīzē” publicēsim Daces Judinas-Nīmanes darbu “Tukšais nams” – triloģijas noslēdzošo daļu “Vakara romāna” sērijā” (kas to vēl nav izdarījuši, var paspēt sēriju abonēt nākamajam gadam, jo tieši ar Daces grāmatu sāksies 2021. gads), un tālu nav brīdis, kad pie lasītājiem nonāks Daces un Artura kopdarbs – 4. grāmata sērijā “Laika stāsti”.
Dace, “Pēdas putekļos” ir 13. romāns sērijā “Izmeklē Anna Elizabete”, un atvēršanu tīšuprāt ierosināji rīkot tā spoguļattēlā – starptautiskajā mošķu vakarā. Kādas pašai attiecības ar skaitli 13?
Dace Judina-Nīmane: Pati esmu dzimusi 13. datumā, vīra kungs dzimis 13. datumā, mums tas ir ļoti mīļš un, es teiktu, arī labs skaitlis.
Arī pēc numeroloģijas 13 dod četrinieku, kas ir darbīgs, radošs un veiksmīgs, un visādi citādi labs cipars.
Sērijā kopš 2010. gada iznākušas 13 grāmatas. Ko lai saku? Anna Elizabete dzīvo savu dzīvi, iekuļas aizvien jaunos piedzīvojumos, viņas dzīvē notiek kolīzijas, viņa iet dziļumā, mācās pastāvēt par sevi, teikt “nē”, un Annas tēlā parādās tas, kas šobrīd notiek sabiedrībā un cilvēkos.
Zinām, ka lasītāji mēdz vilkt vienādības zīmi starp rakstnieku un viņa tēliem.
Jā, man bieži jautā – vai es esmu Anna, vai Anna ir es. Nē, tā nav, bet Anna zināmā mērā iemieso manas pārdomas..
Kaut kas no tēla jau tomēr arī rakstniekā ir…
Spītība droši vien. Kā sunim, kurš sargā un skaļi rej, reizēm arī kož, ja kaut kas nav kārtībā – spītība, pašcieņa, lietu kārtības sajūta un intuīcija. Tas gan mums ar Annu līdzīgs – satiec cilvēku, ir fotoklikšķis, un pierādās – kā pirmoreiz noklikšķējis, tā arī ir. Vēl – Annai ir interesanti pētīt cilvēkus, man arī.
Reizēm gan ir sajūta – jo vairāk pēti, jo vairāk izpēti, jo mazāk gribi pētīt, šķiet – kaut es to nebūtu darījusi.
Sērija “Izmeklē Anna Elizabete” ir par mums te un tagad. Vai var teikt, ka “Laika stāstu” cikls ir par to, kā mūsu šeit un tagad iesakņojies un izaudzis cauri gadsimtiem?
Precīzāk būtu sacīt, ka “Laika stāsti” ir par toreiz, tagad un pēc tam, tie skatās uz notikumiem lielākā šķērsgriezumā.
Arturs Nīmanis: Par nākotni mēs nemaz tik daudz nesapņojam, jo, lai nākotne būtu, tagadne jāpakārto loģiskajai lietu kārtībai, ko mēs cenšamies gan saprast paši, gan nodot caur šīm grāmatām lasošajiem, lai varbūt kādam būtu vieglāk saprast, vai tas, kā ir, saskan ar to, kā bijis, ar mūsu pagātni, latvisko būtību. Tikai tad, kad tas viss būs saskanīgs, varam cerēt uz kaut cik loģisku nākotni.
Dace: Cilvēka dabā ir dzīvot nost – man ir ģimene, sieva vīrs, bērni, vecāki, māja, mašīna, kredīts, suns, kaķis. Tagad varbūt kļuvis vairāk to cilvēku, kuri tin dzimtas kamolu atpakaļ un cenšas saprast, kādas kopsakarības bijušas un kā tas ietekmējis to, kā viņi tagad dzīvo. Vai arī mums vienkārši gribētos tā domāt. Ļaudīm gan īpaši nepatīk raudzīties uz dzīvi kopsakarībās.
Bet kā rodat idejas?
Piemēram, “Mēmajam” viss sākās ar interviju žurnālam “Mājas Viesis”. Aizbraucām uz Lutriņiem, Ošenieku pagastu, kur iepazināmies ar Zigrīdu Krūzi, uzzinājām par viņas ģimenes divreizējo izvešanu uz Sibīriju.
Iedomājies: cilvēks tev uztic savu dienasgrāmatu, ko rakstījis visu mūžu, un tu saproti – tāpat vien to neviens neizdos, bet tu vari iestrādāt romānā.
Sēdējām un domājām, ar ko apaudzēt, lai iedabūtu šodienā. Tad nu tur ir mīlestība un pozitīvi pustraks pagastvecis, kurš izdomājis rakstīt pagasta Sirdsgrāmatu. Nemaz nezinu, vai mums tādi pagasta priekšsēdētāji ir?
Ir ir, vismaz pagasta stipro dzimtu stāsti tikuši pierakstīti šur un tur.
Otrs jautājums – vai cilvēki gatavi stāstīt par to laiku tieši tā, kā tas bija, vai joprojām stāsta rediģēto versiju? Ja kaut ko pajautāsim par pagātni, tante Anna un tēvocis Miķelis vispirms piecas minūtes domās un tad kā dators izdos atbildi, kaut ko mazliet noklusējot, jo tie, par kuriem viņš stāsta, taču vēl dzīvi. Rezultātā mēs īsto laika nospiedumu nedabūjam…
Es jau domāju, tas, kā stāsta, ļoti atkarīgs no stāstītāja – kāds, iespējams, caursāpējis pieredzēto, pārkāpis tam pāri un nemaz negrib skatīties atpakaļ.
Redz, mēs daudz esam runājuši par to, kā ir ar karmisko un līdzcilvēku atbildību. Vai tomēr nebūtu jābūt tā – ja tu otram apzināti nodari pāri, vai pašam nav jādabū pa galvu?
Tīrā fizika: ja iekaram akmeni striķī un iešūpojam, tas aiziet uz vienu pusi un atnāk atpakaļ, tas nevar pakārties gaisā. Bet kā cilvēku dzīvē? Vai tiešām nesodāmības apziņa ir tik liela, ka kāds var dzīvot un ne viņu grauž sirdsapziņa, ne bail no līdzcilvēku nosodījuma? Kāpēc man jācaursāp un jāsamierinās? Varbūt, ja otram nodari pāri, tev tomēr jādabū ar bozi starp acīm? Manī galīgi nav kristīgā principa: mīli savu tuvāko un pagriez otru vaigu, un arī mūsu senči šo lietu kārtoja pavisam citādi, ļoti konkrēti – ja tu tā, tad es šitā.
Saprotu, ka tieši par to būs jaunajā “Laika stāstu” grāmatā.
Arturs: Es domāju, šī visatļautība ir iespējama apziņas dēļ, ka mēs dzīvojam tikai šo dzīvi. Līdzko cilvēks aizdomātos, ka pēc šīs dzīves būs nākamā, bet pirms tās bijušas vēl desmit, varbūt simts citas dzīves, būtu pavisam cita sajūta.
Redz, tā jau ir ezotērika, kam varam ticēt, bet pierādīt nevaram, tur tas āķis. Kāpēc ticēt, ka nākamajā dzīvē saņemsi sodu, ja var ticēt, ka pēc šīs dzīves nekā vairs nav?
Dace: Te palīdz latviskā dzīvesziņa. Mēs droši vien nekad īsti neizpētīsim, kad tika savārsmota pirmā latvju daina, un tas nav vajadzīgs, jo visām senajām tautām ir pirmatnējie eposi, mīti, kuru pamatā ir līdzsvars. Ja tu dari labu, būs labi, tikko izjauc līdzsvaru un nodari sliktu, sāk velties lavīna, ko vairs nevar apturēt.
Tas pats “visi man labi bija, kad es pati laba biju”, “nedari otram to, ko negribi sev”. Šo gudrību piesavinājusies kristietība, taču pati doma ir krietni senāka par 2000 gadiem un viedāka.
Klau, bet ar “Laika stāstiem” ir interesanti – jūs tos rakstāt abi, kā tādi brāļi Kaudzītes. Kā tas notiek, kā izdodas noturēt vienotu sižeta līniju?
Arturs: Nē, sižeti ir dažādi, vairāki, bet mums ir vienāds skatījums gan uz lietām, gan procesiem, un galvenais – mēs gribam nodot ziņu tā, lai lasītājam mūsu skatījums ir skaidrs.
Dace: Zini kā, tu satiec kādu cilvēku, esi iekšā notikumā, varbūt pat tikai vēro, un atnāk sižets. Tu mudīgi pieraksti. Mums visos stūros mitinās mazi blociņi, kuros reizēm uzmet pāris atslēgvārdu. Katrai grāmatai sava mapīte, kurā es lieku visu, kas attiecas uz konkrēto projektu. Mēs izdomājam: šis labi derētu tam, tas – tam. Un, kad tai zivij ir mugurkauls, bet vajag vēl ādu, zvīņas, spuras un citus smukumus, tad taisām breinstormu – ņemam labu vīnu vai vīgriežu tēju ar medu…
Arturs: …vai vienkārši melno tēju ar jumtiņu, sēžam un runājam.
Dace: Sēžam gultā, apkrāvušies lapiņām, un savā starpā runājam par dzīvi, par to, kā varētu attīstīt sižetu, kā tur vēl pietrūkst. Piemēram, kad “Viļņos” rakstījām par jauno mūziķi, mums bija jāsaprot, kā viņš izskatās, kāda ir viņa ģimene, no kurienes viņš nācis, pilsētas vai lauku cilvēks, kas tajā vidē tajā laikā notiek.
Izejam cauri visai grāmatas uzbūvei un vienojamies, ka viens rakstīs par to, otrs tikmēr izpētīs to un to. Visām “Laika stāstu” grāmatām apakšā ir pētniecība – vai tās būtu raganas, ģitāras vai traktori…
Arturs: Īstenībā tajā visā, protams, ir zināma maģija, jo tas, ko mēs uzrakstām, perfekti saiet kopā, mūsu fantāzijas salīmējas vienā līnijā, kuru Dace stilistiski noslīpē. Es praktiski visam piekrītu, ko Dace saka, jo paļaujos uz viņas intuīciju. Būtībā ar to var pamatot mūsu laulību. (Smejas.) Ja nebūtu tā, tad diez vai mēs atrastu kopīgu ceļu līdz “zagsam”.
Dace: Reizēm ir tā, ka es, piemēram, rakstu Annu Elizabeti, Arturs komponē. Uzrakstu vienu nodaļu, saku – izlasi. Viņš man iedod noklausīties, ko pa to laiku sakomponējis. Un izrādās – Arturs mūzikā izteicis to, ko es tajā brīdī esmu rakstījusi, bet viņš vēl nav lasījis.
Mums darba vieta izveidota pakavā – sēžam istabas stūrī ar pussāniem, pusmugurām kopā, katrs pie sava datora un neredzam, ko otrs dara. Bet gadās, ka strādājam paralēli. Laikam mums ir štepselis pie tā tur augšā.
Arturs: Jā, pirmkārt, mēs savā starpā esam savienojušies visās sfērās un esam ar antenām iekšā ēterā, vai kā to nosaukt. Uzticamies tam, ko jūtam, redzam, un lūdzam atļauju arī dabai – pieslēgties. Manā skatījumā tieši daba mums ļauj to visu redzēt citādi. Un šo dzirkstelīti mēs gribam ielikt grāmatās. Taču mums ir arī katram sava joma.
Dace: Jā, ja sižetā ir krimināls, pētījumi un drāmas moments – tie ir manējie, turpretī lirika, mīlestība, dabas apraksti, vējš un mākoņi nāk no Artura. (Smejas.) Sievietes taisa nepatikšanas, vīrieši gādā par romantiku!
