Ivars Ijabs: Ar stekiem pret demokrātiju 1
Krievija allaž plātījusies kā savu pilsoņu aizstāve ārvalstīs, taču pašu mājās savējos dauza ar stekiem un spundē kamerās tikai par to, ka viņi pieprasa brīvas un godīgas pašvaldību vēlēšanas. Ko par kaimiņvalsts rīcību saka jaunais Eiropas Parlamenta deputāts politologs Ivars Ijabs?
Ar pēdējiem pāris nedēļu notikumiem Krievija spērusi platu soli klasiskas policejiskas valsts virzienā. Pret savas valsts pilsoņiem, kas pieprasa taisnīgu vēlēšanu norisi, tā vērsusies ar nenormālu agresivitāti un tik milzīgu policejisku resursu, ka brīžiem uz vienu protestētāju bijuši trīs ar stekiem bruņoti policisti, kas pilnā sparā situši ne tikai demonstrantus, bet arī nejaušus garāmgājējus.
Kur jēga tik demonstratīvi un rupji vērsties pret mierīgiem iedzīvotājiem? Vienīgais, kas nāk prātā, ka Krievijas elite, un runa ir ne tikai par Putinu, bet arī viņam lojālo sabiedrības daļu, kas pārstāvēta dažādās varas pozīcijās, tik ļoti baidās no tā, ko viņi paši sauc par krāsaino revolūciju*, ka ir gatavi darīt tik nesaprātīgas lietas.
Redzam, ka režīms mainās nevis uz labo, bet tieši pretēji – agresīvo un neprognozējamo pusi, tāpēc nekāda attiecību uzlabošanās ar šo valsti nav iedomājama. Ja tā vēlas uzturēt normālas, civilizētas attiecības ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, jāievēro elementāras cilvēktiesību un tiesiskuma normas, nevis jāizrēķinās ar saviem pilsoņiem. Mūsdienu Eiropā tā vairs nav tikai katras valsts iekšēja lieta.
Izteikt Krievijai mutiskus brīdinājumus vajag, taču tās uzvedību tie galīgi neietekmē. Mums jādomā par sankciju režīma pastiprināšanu, jo citi instrumenti viņiem nav saprotami. Un tā nav taisnība, ka sankcijas “nestrādā”. Smagākās, kas varētu skart Krievijas ekonomiku, būtu embargo uz energoresursiem, bet, būsim godīgi, tas nav reāli.
Taču reāli ir pastiprināt personālas sankcijas pret tām Krievijas režīma amatpersonām, kuras ir bijušas iesaistītas lēmumu pieņemšanā, vai uzņēmumiem tehnoloģiski svarīgās nozarēs. Sankcijas ir arī morāls nosodījums, jo jebkura ekonomiska sadarbība vienlaikus vērtējama kā atbalsts. Ja atbalstām valdību, kas vardarbīgi izrīkojas ar neapbruņotiem protestantiem, tad tādā veidā mēs paši kļūstam līdzvainīgi.
Vienlaikus jāatzīst, ka brīvā pasaule savās attiecībās ar Krieviju ir sašķelta, jo ļoti daudziem liekas, ka uz tādām lietām jāpiever acis. Nesen pieredzējām, kā Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā Krievijai tika atjaunotas balsstiesības.
Arī Eiropas Savienībā un Eiropas Parlamentā ir vesels lērums Krievijas draugu, kuri nepārtraukti grib iztaisīties kā lielie “Putina sapratēji” un saka, ka viņam ir tiesības tā darīt.
Prokrieviskie politiķi Eiropas Parlamentā izkliedēti pa dažādām frakcijām, sākot ar galēji labējiem līdz pat galēji kreisajiem. Vācijā galvenais Krievijas draugs ir kreisā partija “Die Linke”, kas nepārprotami atbalsta sankciju atcelšanu, tāpat arī atsevišķi Gerharda Šrēdera tipa vācu sociāldemokrāti pazīstami kā Krievijas atbalstītāji.
Eiropas tautas partijā ir labi pazīstamais “Fidesz” veidojums no Ungārijas, kas joprojām plāno ar krieviem dažādus enerģētikas projektus. Runā, ka pašreizējā Itālijas valdības partija „Līga“ un Mateo Salvīni savai vēlēšanu kampaņai pieņēmusi atbalstu no “Rosneft” **. Tādas lietas netiek darītas vienkārši draudzības, bet politiska izdevīguma vārdā.
Eiropas Savienības kontekstā būtiski, kādu pozīciju ieņems vēl neapstiprinātais, bet kandidātu skaitā esošais Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos sociāldemokrāts Žozefs Borels. Vai no viņa sadzirdēsim pietiekami skaidru pozīciju attiecībās ar Krieviju, būs zināms septembrī, kad kandidāts Eiropas Parlamentam izklāstīs savu redzējumu par Eiropas Savienības un Krievijas attiecību nākotni.
Nedomāju, ka Krievijas politikā tuvākajā laikā kaut kas mainīsies. Ja policejiskā kontrole un iebiedēšana ir tik liela, masu nemieri nav gaidāmi. Atskaites punkts ir 2024. gads, kad beidzas tagadējā Krievijas Federācijas prezidenta pilnvaru laiks. Vai sabiedrība vēlēsies redzēt savā valstī kaut ko svaigāku par to, kas noticis pēdējos 20 gados?
Uzziņa
Protesti Maskavā
Protestu akcijās 27. jūlijā un 3. augustā Maskavā varasiestādes aizturējušas vairāk nekā divus tūkstošus cilvēku, no tiem daudzi desmiti guvuši traumas. Dalībnieki pieprasīja nodrošināt galvaspilsētā brīvas un godīgas pašvaldību vēlēšanas, jo vēlēšanu komisijas atteikušās reģistrēt neatkarīgos kandidātus.
Protestu vilnis Maskavā sākās 20. jūlijā, kad galvaspilsētas centrā notika pēdējo gadu plašākais mītiņš ar vairāk nekā 20 tūkstošu cilvēku piedalīšanos.
* Nevardarbīgu pretošanās metožu pielietojums, kas bieži vien saistīts ar vēlēšanu procesu, kurās tiek izmantoti noteikti simboli. Veiksmīgi krāsainās revolūcijas piemēri ir Gruzija un Ukraina, kurās tika gāzti pastāvošie režīmi.
** Viens no lielākajiem Krievijas enerģētikas uzņēmumiem.
