– Ir jau pierasts, ka režisori iestudē dažādos teātros. Taču aktieri veido teātra seju. Vai aktieriem ceļojot tā neizplūst? 26
– Nedomāju vis. Nākamajā sezonā, piemēram, Gata Šmita režisētā izrādē galvenajā lomā būs Dailes teātra premjers Artūrs Skrastiņš, arī Lāsma Kugrēna no Nacionālā teātra.
– Kāpēc vispār par savu ceļu dzīvē esat izvēlējies teātri?
– Man bija 20 gadu, kad sagribējās redzēt, kāda tad īsti ir mana etniskā dzimtene. Stājoties Sanktpēterburgā aktieros, vēl nezināju, ko šī profesija nozīmē. Ģimenē neviens nekad nebija saistīts ar teātri. Mamma ir ķīmiķe ar augstāko izglītību, tētis jūrnieks. Bērnībā patika mājās spēlēt leļļu teātri, pat nezinu, kāpēc. Jurjāna mūzikas vidusskolā ar vijoli neskaitāmas reizes tiku stāvējis uz skatuves, taču aktiera ādā starmešu gaisma izrādījās pavisam citāda, nekāda gandarījuma. Otrajā kursā pedagogi ieteica režiju. Tagad kā režisors varu noteikt spēles noteikumus, iejusties citā realitātē un laikmetā, caur skatuvi izpaust to, ko domāju. Pēc pieciem gadiem Krievijā droši vien ar to pašu kāri redzēt Eiropu nonācu Londonā. Kursa biedrene, kas spēlēja manā diplomdarba izrādē “Jūlijas jaunkundze”, bija no Austrālijas. Atgriezusies mājās, parādīja izrādes ierakstu. Mani uzaicināja iestudēt šo lugu arī teātrī Sidnejā. Arī tādas, lūk, nejaušību sakritības…
