– Teātra misija visos laikos bijusi runāt par sāpīgo, aizkustināt prātu, sirdi, intimitāti. Skatuvei ir savi spēles noteikumi, taču skaidrības labad te gribu atgādināt, ka Latvijas valsts citādi rīkoties nemaz nevarēja – atjaunojot valsti, atjaunoja privātīpašumu un pilsonību. Un automātiski to saņēma ne tikai latvieši, bet visi cittautieši, kuru priekšteči savulaik bija Latvijas pirmās brīvvalsts pavalstnieki. 26
– Kad viens mans paziņa, kurš iet uz visām festivāla “Zelta maska” viesizrādēm, noskatās visus M. Čehova Rīgas Krievu teātra uzvedumus, patiesi interesējas par šo mākslu, atklāja, ka vispār nezina, ka pastāv tāds Jaunais Rīgas teātris (jo tur runā latviski), manuprāt, labākais valstī, tajā mirklī pēkšņi aptvēru, cik tā tiešām ir milzu problēma, ka liela daļa krievu ne vismazākā mērā neidentificē sevi ne ar latviešu kultūru, ne ar Latvijas valsti. Starp citu, pieminētais puisis, pateicoties man, tagad nāk uz Jauno Rīgas teātri. “Cerību ezerā” viņu spēlēs Andris Keišs. Godīgi sakot, tikai pēc tam, kad atgriezos no ārzemēm un sāku iekļauties latviešu vidē, man kā liels atklājums nāca atskārsme, ka latvieši arī mīl, jūt, ir greizsirdīgi. Pirms tam man par latviešiem bija priekšstats kā par kaut ko monolītu un pretimstāvošu.
– Kaut nekad neesmu bijusi Japānā, ir sajūta, ka zinu – japāņi mīl, ir greizsirdīgi, viņiem arī sāp.
– Par japāņiem – jā. Teorētiski to zināju arī par latviešiem, bet mūsu sašķeltajā vidē līdz tam vienkārši neaizdomājos. Starp citu, ierakstot intervijas, aktierus pārsteidza, ka krievu spriedumi ir asāki, stūraināki, stāstot tāpat nekā mirklī, kad cilvēks saprot – teikto ieraksta, un tas tiks publiskots no skatuves. Bet noklusētais reizēm runā vairāk par vārdiem.
– Jūsu mammu intervējusi un izrādē spēlē Guna Zariņa.
– Tieši viņa ierosināja – taisām izrādi par Latvijas krieviem. Ir gan diezgan jocīgi veidot izrādi par sevi un savu mammu. Izej rītā no mājas, atvadies no mammas, atnāc uz darbu un priekšā vēl viena – sieviete mammas drēbēs –, ar viņas frizūru, arī runā kā mana mamma. Tā mazliet paranojāli… Guna ir brīnišķīga aktrise, kas spēj to visu atklāt. Tāpat kā likt Intaram (Dailes teātra aktieris Intars Rešetins. – V. K.) runāt manā stilā. Kā spogulī ar paša atspulgu. Jocīgi, ka Intars mani vēro. Kaut vairākus gadus esmu līdzdarbojies latviešu kultūrā, joprojām jūtos tajā kā ienācējs. Tāpēc ar to, ka Intars nāk no Dailes, ar mazliet citādu spēles stilu, atvērsies šķautne uz viņa atveidoto tēlu. Varēsim parādīt Intara spēlētā varoņa – manis paša – atšķirību no pārējiem izrādes varoņiem.
