Ar stāstu par Latvijas krieviem. Saruna ar latviešu teātra režisoru Vladislavu Nastavševu 26
Viņi dzīvo tepat mums līdzās. Māte un dēls mitinās Imantā. Viņi ir krievi. Viņa skatās Krievijas televīziju un nevar samierināties, ka viņai nepiešķīra Latvijas pilsonību, toties dēls ir veiksmīgi iekļāvies latviešu sabiedrībā. “Tā būs izrāde par mani pašu un manu māti,” saka uzveduma “Cerību ezers” autors un režisors Vladislavs Nastavševs, jaudīgākais no šīs cunftes jaunajiem. Pirmoreiz viņš iestudē paša rakstītu lugu. Tās pirmizrāde paredzēta 5. jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī.
Dzimis Rīgā, aktiermākslu studējis Sanktpēterburgā, režiju Londonā, bet diplomdarbu izrādījis Sidnejā. Vladislavs Nastavševs spēlē klavieres, vijoli, komponē klaviermūziku, viņam ir absolūtā dzirde. Maskavā Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā viņa iestudētā, skatītājus provocējošā un kritiķu slavētā Eiripīda “Mēdeja” ar Gunu Zariņu titullomā Rīgā sacēla veselu ažiotāžu ar režisoram raksturīgo izaicinošo intonāciju. Pie Vladislava Nastavševa spilgtākajiem iestudējumiem pieder arī Ivara Buņina “Tumšās alejas” Jaunajā Rīgas teātrī, Daniila Harmsa “Vecene” Nacionālajā teātrī un tur nupat iestudētais F. Dostojevska “Idiots”, kura darbību Nastavševs pārcēlis uz 1989. gada Krieviju.
– Vai redzējāt ziemas olimpisko spēļu noslēguma ceremoniju Sočos?
V. Nastavševs: – Nē, bet zinu, kādēļ jautājat. Esmu dzirdējis – tur bija flīģeļi.
– Ne vien bija – tie aizņēma visu laukumu tāpat kā jūsu pēc Mihaila Kuzmina dzejas iestudētajos “Peldošajos – ceļojošajos” – visu skatuvi. Vienīgi Soču uzvedumā pianisti sēdēja pie instrumentiem, nevis līda flīģeļos iekšā, slēpjoties zem to vākiem kā varoņi jūsu izrādē. Pirmā reakcija – cik pārsteidzoši savāda līdzība…
– Nekā dīvaina un nekā zagta. Idejas, koncepcijas, to fluīdi virmo gaisā, it kā nejaušas, taču jau, iespējams, laikmeta diktētas sakritības. Kā tepat Jaunajā Rīgas teātrī. Kad sākām veidot “Cerību ezeru”, izrādījās, arī Gata Šmita topošajā iestudējumā uz skatuves iecerēts padomju laika daudzstāvu betona blokmājas dzīvoklis. Tā kā Gata uzveduma pirmizrāde bija paredzēta nedēļu agrāk (tagad tā pārcelta uz oktobri) un bija skaidrs – nevar būt divas izrādes vienā teātrī pēc kārtas ar vienādu telpas koncepciju –, sākām lūkot citu scenogrāfisko pieeju. Šie meklējumi aizveda pie pašas izrādes atslēgas. Uzvedums ir lielā mērā dokumentalitātē balstīts, tā varoņiem ir reāli prototipi, kurus aktieri intervēja. Un, tā kā izrāde ir dokumentāla, uz skatuves vajag daudz gaisa – tādēļ telpa ir nosacīta, ar askētisku scenogrāfiju. Liels padomju laiku skapis, tumba, televizors, viena statuete un daži zīmīgi rekvizīti – čemodāni uz skapjaugšas, pāris vatētu segu, graņonka.
– Par “Ceļojošajiem – peldošajiem” ieminējos arī tādēļ, ka tagad publika gaidīja sezonas sākumā solīto uzveduma otro daļu, kurā izrādes varoņiem vajadzēja no Rīgas atgriezties Sanktpēterburgā. Taču tiek piedāvāta pavisam cita izrāde.
– Kad tepat netālu Ukrainā karo, līst asinis, mirst, nespēju iestudēt kaut ko tik ļoti estetizētu, skaistu, smalku kā iecerētā muzikālā izrāde. Sevī ievelk skaudrā realitāte.
– Par Ukrainu gan uzzinām no avīzēm, televīzijas…
– Nesekoju līdzi ziņām, jo tām neticu. Fakti tiek grozīti, visādi interpretēti. Sajūta, ka tevi grib apmuļķot no abām pusēm, iemānīt vienā vai otrā pārliecībā. Tiklīdz sajūtu spiedienu, izvairos no tā ietekmes. Pērnvasar, būdams Pēterburgā, braucu ar taksometru. Vārds pa vārdam, šoferis saka: ukraiņi šauj nost savus pilsoņus. Man pārsteigums. Vaicāju: kā jūs to zināt? No medijiem? Nē, viņš atteic, esot no turienes. Nezinu, ticēt vai ne, neesmu tur bijis. Taču Krievijā situācija draudīga, mūs skar propagandas karš. Latvijā ir daudz krievu, un nekur viņi nepaliks. Ja šie cilvēki nekļūs lojāli valstij, agrāk vai vēlāk situāciju var izmantot pret Latviju. Neviens negrib karu. Tādēļ es taisu šo izrādi.
