Ar stabilu karkasu un līdzjūtību pret cietušajiem 0
Aprīlī pie lasītājiem nonāks rakstnieces, agrākās Valsts policijas izmeklētājas ROLANDAS BULAS (īstajā vārdā Rolande Bebere) ceturtā “lieta” – detektīvromāns “Fantoma lieta”. Ar rakstnieci sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Vispirms īsi par romānu. Svaigi uzbūvētā rindu mājā tiek atrasts sievietes līķis. Izskatās – viņa pati pakārusies pie lustras āķa, tiek atrasta arī rūpīgi uzrakstīta un skaisti izrotāta pirmsnāves zīmīte. Mirusī ir Bella Lielezera – sieviete jau vairākus gadus strādā Francijā, draugu Latvijā viņai tikpat kā nav, arī ģimenes ne. Tomēr pieredzējušajiem izmeklētājiem Jurim Zvirbulim un Asnātei Griezei rodas aizdomas, ka Bellas nāve tomēr varētu nebūt viņas pašas roku darbs…
Roland, vispirms sākšu ar romāna galveno tēlu vārdiem. Nu jau tie latviešu lasītājiem labi iepazīti, bet vai atceries, kā izlēmi tieši par tiem?
R. Bula: Tad jāsāk atcerēties, kā bija ar varoņu vārdu izvēli. Man šķiet, es meklēju skaistu sievietes vārdu, un Asnāte man patika. Un, man šķiet, lai paliktu prātā, uzvārdā vajag burtu “r”. Tādām lietām es pievēršu uzmanību. Kādēļ tieši putni – to es vairs precīzi neatceros, bet, tā kā man patīk joki un satīra, tad uzreiz ienāca prātā Zvirbulis un Zvirbuļvanags, un policistiem ir teiciens “opers ir lepns putns, ar kāju neiespersi – neaizlidos”. Tā ka jā, laikam jau tas ir mazlietiņ speciāli.
Tāds iekšpusnieka humoriņš.
Jā, tā mazliet ir. Viņiem vēl ir kolēģe, latviešu valodas skolotājas meita, Sigita. Manā pirmajā romānā “Klusēšanas varā” bija izmeklētāja Nora, gaišiem matiem, jauna. Ar Noru manā policijas iecirknī tika salīdzinātas visas kolēģes, bija jautājumi, kāpēc manai varonei gaiši mati, ja mūsu iecirknī “bērnu’’ lietas izmeklē kolēģe Aiga ar tumšiem matiem. (Smejas) Tāpēc rakstot pirmo romānu par Juri un Asnāti, bija skaidrs, ka izmeklētāja nedrīkst būt līdzīga ne man, ne manām draudzenēm izmeklētājām, lai neviens nevarētu teikt, ka tā tur ir Sanita vai Signe, vai Rolanda.
Pirmā grāmata “Klusēšanas varā” bija nozīmīgs notikums Tukuma policijas iecirknī, jo tās iznākšanas gadā es vēl strādāju policijā. Viss izrādījās pavisam citādi nekā biju sagatavojusies – biju domājusi, ka mani asprātīgie kolēģi varbūt smīkņās, zināju, ko teikšu draugiem, ka es, tāds konstruktīvs, saprātīgs cilvēks esmu sākusi rakstīt. Biju jau saplānojusi, kurš mani sapratīs, kurš atbalstīs, kā to pateikt radiniekiem, brālim, vai viņš mani sapratīs. Bet viss izrādījās pavisam otrādi, mana intuīcija pievīla pilnībā.
Apzinājos, ka man ir pietiekama autoritāte, un jau biju sagatavojusi asprātīgas atbildes, ko atcirtīšu, ja nu kāds izdomātu pajokoties. Bet patiesībā kolēģiem ļoti, ļoti patika. Savukārt tajā draugu pusē, kur, kā es jokoju, uz visiem izdalot, sanāk vidēji 2,5 humanitārās izglītības, un es biju pārliecināta, ka tur mani noteikti sapratīs, atbalstīs un būs stāvā sajūsmā, bija skaudīgs sašutums un nīgrums.
Man jau tieši, lasot tavas grāmatas, šķiet, ka tur psiholoģiski viss ir ļoti pamatots, izstrādāts. Visas specifiskās detaļas – sekta “Sīnāja kalna lietā”, ajavaska, par kuru vispār uzzināju tikai no “Noilguma lietas”, tagad Aspergera sindroms un vardarbība pret bērniem “Fantoma lietā” – tas viss ir tik labi izmeklēts un izpētīts, un tik labi uzbūvēts!..
Tā kā pati esmu konstruktīvs cilvēks, man arī labam detektīvromānam šķiet svarīgi uzkonstruēt stabilu karkasu, un patiešām: visos romānos man šķiet svarīga virstēma. To es pētu pamatīgi, zinu, ka paziņu lokā caur vieniem vai otriem sameklēšu un atradīšu cilvēkus, kas ar to paši saskārušies. Mani tas interesē, un es negribu rakstīt tādus romānus, kuros nav nekādas virstēmas.
Katrs izmeklētājs jau ir uz kādu konkrētu jomu specializējies – tās var būt narkotiku lietas, ceļu policijas lietas, ekonomiskie noziegumi. Man viena no specializācijām bija vardarbība pret bērniem, vardarbība ģimenē – visa spektra vardarbība, un, lietas saņemot, es sapratu – ir pašai jāpilnveido zināšanas vēl bez kursiem, kurus rīko izmeklētājiem, lai varētu izprast cietušos, aizdomās turētos, lieciniekus. Tādēļ arī neslēpju savas ambīcijas – tiecos uz to, ka esmu asa sižeta psiholoģiskā romāna autore.
Man jau šķiet, ka jaunajā “Fantoma lietā”, kas ir arī visgarākā no līdzšinējām lietām, upura personība ir atklāta tik iejūtīgi un precīzi, ka tiešām uzrunā lasītāju ļoti emocionāli.
To man saka arī citi, kas lasījuši “Fantoma lietas” manuskriptu, ka viņi ļoti līdzpārdzīvoja varonei. Es tiešām dziļi pētīju Aspergera sindromu, romānā ir – ar viņas atļauju – diezgan daudz arī no konkrētas sievietes stāsta, protams, pārveidota, lai to nevarētu atpazīt. Bet galvenais, ko gribēju caur Bellas stāstu parādīt – ka mums līdzās ir bērni, kuriem ir tik ļoti grūti pamestības dēļ.
Ir mazliet dīvains bērns, kājas, rokas vietā, neviens viņam fiziski pāri nedara, bet tajā pašā laikā visiem ir ērti, ja viņa it kā “nav”, ja viņš stāv maliņā gan ģimenē, gan skolotāji labprātāk strādā ar smukajiem, sapostajiem, tiem, kuri visu aptver uzreiz. Tādēļ savu varoni es veidoju ar nolūku apelēt pie lasītāju līdzjūtības, atgādināt, ka šādiem bērniem ir ļoti nepieciešama mūsu uzmanība un rīcība.
Neatceros, kurš rakstnieks tas bija, kas teica, – pat ja jūsu darbos ir vispilnīgākā tumsa, jābūt vienam varonim, kuram lasītājs var just līdzi. Es savai Bellai ļoti jutu līdzi. Un arī varmāku es sapratu, atsevišķos brīžos pat jutu līdzi.
To var just lasot.
Domāju, no psiholoģiskā viedokļa tas noziegums, kā esmu to konstruējusi, ir loģisks, ļoti viegli psiholoģiski pamatojams, tam piekristu arī pat pirmā kursa psiholoģijas students, jo visi varmākas vispirms ir bijuši upuri. Esmu daudz pētījusi varmāku, maniaku lietas – 99,9 procenti no viņiem bērnībā paši cietuši.
Man izdevās atrast tikai vienu maniaku Pičuškinu (pierādīti 48 upuri, slepkavoja 1992.-2006. Piemaskavas Bitsevkas parkā), kurš nācis it kā no normālas ģimenes, viņam nebija destruktīvu vecāku. Taču izņēmumi tikai apstiprina likumu – ja runā par maniakiem kopumā, tad visiem ir bijusi destruktīva bērnība.
Lasītāju zināšanai – “Fantoma lieta” ir arī visgarākais no Rolandas Bulas līdzšinējiem romāniem. Pietiks baudījuma vairākiem vakariem!
Es jau neesmu rakstniece ar lielu pieredzi, rakstu tikai kopš 49 gadu vecuma. Joprojām attīstu savu rokrakstu, arī romāni kļūst biezāki. Uzrakstīt vienkāršu romānu varbūt ir citādi, bet detektīvu, ja tur nav “ūdens”…
…lasītājiem uzreiz pasaku: šajā nav!
Es tiešām ļoti domāju par to, kā noturēt spriedzi, bija brīži, kad šaubījos, domāju – varbūt lasītājs nesapratīs, varbūt man vajag kaut kā īpaši paskaidrot, atšifrēt notikumus. Bet tad nolēmu: mans lasītājs būs gudrs, viņš sapratīs. Un vēl – man nekad nav arī bijis mērķa lasītājus biedēt, tā, ka lasītājs zina, naktī aizmigt nevarēs.
Tā varbūt ir profesionālā blakne, – jūs pati esat pārāk daudz redzējusi sāpes, kas pavada noziegumu.
