Spēle “Veiksme. Intuīcija. Prāts” (“V.I.P.”) gan tiek ierakstīta. 0
Jā, sestdienās un svētdienās, bet tas notiek praktisku apsvērumu dēļ, lai cilvēki varētu brīvdienās atbraukt uz televīzijas studiju. Vienā dienā nofilmējam divus pusfinālus un finālu, lai pusfinālu uzvarētājiem nebūtu jābrauc šurp otrreiz. Tomēr vēl joprojām atrodas cilvēki, kas man prasa – vai tu paspēj? Sākumā nesapratu, bet šis jautājums deva ideju pašreklāmai. Tiešām, katru otro pirmdienu sanāk lasīt sporta ziņas un pēc desmit minūtēm jau parādos “V.I.P.” spēlē citā izskatā. Lūk, cik cilvēki dažkārt mēdz būt pozitīvi naivi.
“V.I.P.” spēle risinās jau daudzus gadus. Nav apnicis to vadīt?
Vienreiz, kad aptvēru, ka pagājuši jau desmit gadi, gandrīz apraudājos. Ja pašam nerodas jaunas idejas, vienmēr lūdzu kolēģus izdomāt kaut pavisam mazu, bet kaut ko atšķirīgu, ejot līdzi laikam un mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām. Tas raidījumu atsvaidzina, un patīk arī skatītājiem. Esmu sapratis, ka kardināli neko mainīt nedrīkst, jo dalībniekiem ir būtiski šie desmit jautājumi, ko piedāvā datorsistēma. Tāpēc cenšamies dažus jautājumu padarīt krāšņākus. Nākamajā sezonā būs arī pāris nelieli vizuāli pārsteigumi, kas gaisotni studijā noteikti padarīs savādāku. Neesmu rutīnas cilvēks, nevaru darboties kā robots, un diendienā ziņas vien taisīt nevarētu. Man tomēr vajag uz pāris stundām vai dienām padarīt kaut ko citu, un “V.I.P.” gaidu ar prieku, jo tas jau arī ir kaut kas cits. Tāpat kā zaru izgriešana kokiem, jo papildus tiešajam darbam esmu izmācījies par arboristu.
Nesen esi pārvarējis četrdesmitgadnieku krīzi. Vai nopirki BMW, kā solīji, jeb tomēr izvēlējies labu velosipēdu?
Nopirku gan auto, gan velosipēdu (smejas). Tiesa, es jutu arī fizioloģiskas pārmaiņas savā organismā un par to nekautrējos runāt. Uzkāpjot uz svariem un paskatoties spogulī, redzēju pārmaiņas, kas lika padomāt, kas būs pēc pieciem, desmit gadiem. Bet tad sevi nomierināju, ka neko daudz jau mainīt nevaru. Jāturpina vien darīt iesākto, proti, jāsporto. Vēl es pamanīju, ka tagad man vairāk nepieciešama vientulība. Pēc darba gribas kaut kur nolīst maliņā un kādu stundiņu pagulēt, lai atkal varētu būt es pats.
Savos gados tu labi izskaties. Droši vien tev ir labi gēni, bet līdztekus tiem liela nozīme ir arī pārtikai.
Jā, tā ir. Gēni man ir no tēva, bet ar pareizu ēšanu es ļoti grēkoju. Lai gan studēju sporta medicīnu, labi saprotu fizioloģiskos procesus un zinu, ko vajag un ko nevajag ēst, tomēr šajā ziņā izpaužas mana rakstura vājība. Es varu viesībās saēsties trīs dienām uz priekšu un tad brīvdienās gavēt, kaut tādas galējības nav veselīgas. Patiesībā ēdienam ir milzīga nozīme, lai sevi uzturētu formā. Tam jāpievērš uzmanība, taču iztiekot bez histērijas un pārspīlējumiem. Es ikdienā daudz dzeru ūdeni, lietoju medus produktus, un ir pārliecība, ka medū esošās vielas man palīdz, jo tās nāk no dabas. Protams, arī fiziskās aktivitātes. Sportā esmu sasniedzis stāvokli, kad tas sagādā tikai prieku, nevis mocības. Vasarā no Ādažiem, kur dzīvoju, bieži uz darbu braucu ar divriteni. Sanāk tikai mazliet lēnāk nekā ar mašīnu, toties bez sastrēgumiem. Brauktu arī ziemā, taču darbs beidzas vēlu vakarā, un pa tumsu man nepatīk braukt. Vēl esmu sācis arī skriet. Iestājos pat treniņgrupā pie maratonistes Anitas Kažemākas, lai konsultētos un saņemtu uzmundrinājumus.
Negadījumi sportojot nav bijuši?
Šajā ziņā esmu diezgan saudzēts (trīsreiz piesit pie galda). Man ir zirga veselība, un neatceros, kad pēdējo reizi esmu vērsies pie mediķiem. Reiz, piedaloties sacensībās Kuldīgā, man vēderā iekoda irsis. Pirmo reizi. Kāda būs reakcija, ne jausmas. Bet, ja nu kļūst slikti, ātrāk jāminas uz finišu, kur dežurē ambulance. Un tā, apsteidzot vairākus konkurentus, iespējami ātri finišēju. Apsēdos uz trotuāra malas, bet bija tāda eiforija, ka asaras plūda aumaļām. Pienāca dakteris apvaicāties, vai viss kārtībā, un es atbildēju “jā”, jo no tā koduma nekāda pampuma vairs nebija. To laikam var nosaukt par laimes hormonu izdalīšanās efektu, jo bija milzīgs gandarījums par sasniegto mērķi.
Līgo vakars jau klāt. Kur svinēsi Jāņus?
Šogad būšu Grieķijā. Taču ilgus gadus mana ģimene svinēja Jāņus pie Ungura ezera. Tur mums bija buru laiva, kas ir joprojām. Notika vesels salidojums cilvēkiem, kuri brauca ciemos. Naktī vilkām lāpu uz plosta ezera vidū, bet kopumā tā bija ļoti pilnasinīga atpūta pie dabas ar nelieliem svinēšanas elementiem. Bet pirms vairākiem gadiem apmeklēju vasaras saulgriežu svinēšanas pasākumu, un man ļoti patika.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez ģimenes, lielāka vai mazāka darba un sava velosipēda.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Uzcītīgs, dažreiz neiecietīgs, bet būtībā labs cilvēks ar latgaliešu asinīm.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vairāk nekā piecpadsmit gadu uzticība gan no darba devēja, gan sabiedrības, ar ko ļoti lepojos. Bet galvenie darbi vēl priekšā, tostarp izaudzināt labus bērnus.
Labākā izklaide?
Velosports ikdienā un sacensībās, būt dabā, jūrā un kopā ar ģimeni. Kārtīgi izgulēties un saprāta robežās darboties dārzā, bet iekšēji jūtu, ka agri vai vēlu man būs arī bišu drava.
