Ar sportu ekrānā un ārpus tā. Saruna ar Uģi Jokstu 0
Ilggadējais sporta ziņu veidotājs un “V.I.P.” spēles vadītājs Latvijas Televīzijā Uģis Joksts savu karjeru sācis rakstošajā žurnālistikā. Darbam televīzijā durvis atvērusi liktenīga reportāža par skolēnu ziemas sporta spēlēm Ērgļos, kur atbildīgie sporta darbinieki pamanīja un novērtēja viņa centību. Šobrīd bez sportošanas viņa dzīve nav iedomājama, un Uģis atzīst, ja nenodarbotos ar riteņbraukšanu un citām fiziskajām aktivitātēm, iespējams, jau būtu miesās izplūdis dīvāna eksperts.
Mēs visi nākam no savas bērnības, tu no Cēsu un Līgatnes puses. Intervijās esi izteicies, ka tava bērnība bijusi saulaina. Vai to nav aptumšojušas kādas blēņas?
Vispār mazdrusciņ es biju “hulīts”. Ne vienkāršotā nozīmē, taču vienmēr iestājos pret netaisnību, jo mana bērnība vēl pagāja padomju laikos, un tajos netrūka lietu, kas mani kaitināja, piemēram, politinformācija. Dažkārt ar saviem izteiktajiem uzskatiem pāršāvu pār strīpu un tiku aizvests pie direktora, kurš strostēja, ka tā nedrīkst runāt. Tas bija politiskais huligānisms, taču fiziski neizpaudos – nekāvos un logus nedauzīju. Laikam arī tādēļ, ka, vēl mazam esot, man bija daudz pienākumu mājās, turklāt vēl skolas darbi, kas labu sekmju sasniegšanai prasīja vairāk laika nekā dažam labam citam, jo man bija grūta galva. Es biju nodarbināts. Līdz ar to lielām delverībām neatlika laika. Lai gan tāpat kokos kāpu, ar pīlādžiem šaudījos un degošu līmi vilku pāri ceļam. Bet, ja kāds jautās, kādi bija padomjlaiki, es būšu starp tiem, kas cels roku un teiks, ka tie, kuri audzēja tulpes, labi dzīvoja. Tas viss notika manā acu priekšā – kopā ar vecākiem diendienā sēdēju dobē melnu muti. Tādēļ mūsu ģimenei bija vairāk nekā kaimiņiem, un visas vasaras pavadījām jēgpilni. Mums bija buru laiva, daudz kur braucām un daudz ko redzējām. Tad arī sāku nodarboties ar sportu, kas audzināja raksturu, gribasspēku nepadoties, kaut gan izcilnieks šajā jomā nekad neesmu bijis.
Kad sākās atmoda, tev jau bija trīspadsmit gadu – pietiekami apzinīgs vecums, lai padomju sistēmā cilvēkam būtu daļēji izveidojušies uzskati. Vai tie tev mūsdienās netraucē dzīvot?
Es ļoti spilgti atceros daudzas epizodes. Piemēram, lielveikalā, stāvot rindā, reizēm aizdomājos, ka tagad viss ir, bet toreiz nebija. Aizbraucot uz Cēsīm un ejot pa ielu, atceros – frizētavas vietā te bija gastronoms, kur mēs ar mammu stāvējām katrs savā rindā, jo bija “izsviestas” tortes vai doktordesa. Tolaik bija krietni jāpapūlas, lai varētu paēst. Iedomājos, kā mēs būtu dzīvojuši, ja nebūtu pūlējušies. Mans tēvs vienmēr tiecās uz to, lai mūsu ģimenei būtu labāka dzīve gan emocionāli, gan materiāli. Negribu salīdzināt, bet man ir dusmas uz padomju iekārtu, jo, kā tas nācās, ka sievietēm jāmokās ar veļas mazgāšanu, kaut automātiskās veļas mazgāšanas mašīnas jau bija izdomātas. Bet diezgan ātri pienāca pārmaiņu laiki, un arī pusaudža gados īpaši neiedziļinājos politiskajos procesos, jo tad pirmajā vietā bija interese par meitenēm un citām lietām. Kopumā ņemot, varu teikt, ka mans padomju laiks tomēr atšķīrās no vienaudžiem. Bija daudz darāmā arī laukos pie vecvecākiem, un neizjutu nospiestību. Mūsu ģimene atšķīrās no kopējās masas. Par labām sekmēm man bija uzdāvināts velosipēds, un ko gan citu čalim vajag pilnai laimei. Savukārt ziemā lūdzu Dievu, lai būtu mīnus 25 grādi, nebūtu jāiet uz skolu un varētu iet uz aizsalušo dīķi spēlēt hokeju. Vēl atceros, kopā ar draugiem gājām uz Maija svētku parādēm Cēsīs un gaidījām, kad pašās beigās brauks motokluba puiši, lai sekotu viņiem. Mēs nezinājām šo svētku jēgu, bet tas mums bija notikums.
Skatītāji redz tevi televīzijas ekrānos smuki sapucētu. Kā paiet tava diena līdz tam?
Jā, dažkārt viesībās man kāds pienāk klāt un ar skaudību novelk, kas tad tev nekaiš ekrānā pazīmēties. Patiesībā mana diena sākas ļoti agri. Man kā ziņu redaktoram ir jānovērtē notikumi sporta pasaulē. Manā rīcībā ir konkrēti cilvēki, ārzemju ziņu avoti, un jau no rīta plānveidīgi sākas gan tekstu rakstīšana, gan atsūtīto video montēšana, domājot, kā saturiski pasniegt sporta ziņas vakarā – plkst. 18.30, 21 un 23. Ir globāli jāredz kopaina. Es nestrādāju viens, taču esmu atbildīgs par katras dienas sporta ziņām. Man ir brīnišķīgi kolēģi, ar kuriem ātro ziņu apmaiņa notiek arī tālruņa “Whatsapp” lietotnē. Esmu apmierināts ar gala rezultātu, kaut domāju, ka tomēr mūsu ziņās varētu būt vairāk unikālu autordarbu, kuri neparādītos citos medijos. Uz to jātiecas, jo sporta dzīve Latvijā nav tik piesātināta. Tiešais ēters nav vienkāršs, jo brīdī, kad tiek ieslēgta kamera, visiem galvās kaut kas notiek. Taču man tas patīk, jo mobilizē, un sporta ziņas ierakstīt atļaujos tikai īpašiem gadījumiem, piemēram, Līgo vakaram.
