Ar sportisku pagātni. Jaunā Vācijas ārlietu ministre “neļausies tikt atstumta” 7
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nākamnedēļ Vācijas Bundestāgs balsojumā apstiprinās jauno koalīcijas valdību, ko vadīs sociāldemokrāts Olafs Šolcs un veidos trīs partijas – sociāldemokrāti, Zaļo partija un brīvie demokrāti (FDP). Līdz ar to noslēgsies 16 gadus ilgā Angelas Merkeles ēra.
Kaut radikālu pagriezienu nebūs, novērotāji sagaida izmaiņas Vācijas ārpolitikā, kuras varētu nest Annalēna Bērboka – ārlietu ministre no “zaļajiem”, Vācijas vēsturē pirmā sieviete ārlietu ministra amatā.
Turklāt līdz šim gados jaunākā ārlietu ministre. 15. decembrī viņai apritēs 41 gads. Iespējams, Vācija ārlietās vairs nebūs tik izteikti pragmatiska un neliks komerciālos labumus augstāk par visu, kā bija ierasts Merkeles laikos.
Batuta lēcēja
Uzaugusi kādā fermā pie Hanoveres, divu meitu māte Bērboka jaunībā nodarbojās ar batuta lēkšanu un šajā sporta veidā vairākkārt saņēma bronzu Vācijas čempionātos. Pēc pašas izteikumiem, nodarbošanās ar sportu viņā ieaudzinājusi drosmi.
No politiskās karjeras viedokļa, ministra amats ir augstākais lēciens viņas politiskajā karjerā, kaut sākuma tēmēts tika vēl augstāk. Septembra vēlēšanās Bundestāgā Bērboka pretendēja uz kancleres Merkeles vietu, taču to iegūt zaļo spēki bija par vājiem. Šī partija vēlēšanās ieguva 15% balsu, kas vienalga skaitās lielisks rezultāts.
Jaunā ministre ir studējusi politikas zinātni un publiskās tiesības Hamburgas universitātē un ieguvusi maģistra grādu publiskajās tiesībās Londonas Ekonomikas skolā.
Viņa ir eksperte starptautisko tiesību jautājumos. Partijiskā piederība liek domāt, ka turpmāk Vācija starptautiski daudz lielāku uzmanību veltīs ekoloģijas un globālā klimata problēmām. Tajā pašā laikā Bērboka solījusi, ka valsts uzmanības lokā būs arī cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnā un Krievijā, turklāt attieksme varētu būt principiālāka nekā iepriekš.
Politiķe ir aicinājusi Eiropu “nebūt naivai” šajās attiecībās un vairāk domāt par demokrātiskām vērtībām. Bērboka atbalsta vienotāku Eiropas Savienības (ES) ārpolitiku, īpaši attiecībās ar Krieviju un Ķīnu, Eiropas armijas izveidošanu, NATO tālāku paplašināšanu austrumu virzienā un ciešas saites ar ASV. Viņas ārpolitisko nostāju mēdz saukt par “postpacifistisku”.
Pieredzes trūkums
Kritiķi min, ka Bērbokai trūkst pieredzes darbam valdībā un viņu nevar nosaukt par pazīstamu politiķi pat Vācijas mērogos. Viņas līdzšinējā politiskā pieredze ir darbs Zaļo partijā, kur Bērboka ir viena no partijas līdzpriekšsēdētājām, un Bundestāga deputātes statuss kopš 2013. gada.
Kāds ar Bērbokas darba stilu partijā pazīstams avots Vācijas laikrakstam “Handelsblatt” minējis, ka viņa lielu uzmanību pievērš detaļām un ir izturīga sarunās: “Viņa turpina uzdot jautājumus, līdz patiešām ir sapratusi problēmu. Viņa neļausies tikt atstumta.”
Jaunās, bet mazzināmās ministres dedzība turpmāk var sagādāt pārsteigumus. Priekšvēlēšanu cīņas pierādīja, ka ambiciozajai sievietei netrūkst nelabvēļu, kas gatavi nepalaist garām un izmantot katru viņas kļūdu. Bērboka pieredzes trūkuma dēļ tādas tiešām mēdz pieļaut.
Novērotāju ieskatā, viņas izredzes iesēsties kanclera krēslā samazināja vesela it kā nelielu ķibeļu virkne, kas tomēr lika šaubīties par viņas briedumu. Politiķe bija pieļāvusi neprecizitātes savā CV un parlamentārietes ienākumu deklarācijā, atļāvusies plaģiātismu savā grāmatā “Jetzt. Wie wir unser Land erneuern” (“Tagad. Kā mēs atjaunojam mūsu zemi”).
Grāmata iznāca vasarā un tika pieskaņota priekšvēlēšanu kampaņai, taču kritiķi atrada, ka 12 vietas darbā bez atsauces ir norakstītas no citu cilvēku interneta blogiem, ziņu vietnēm un Zaļo partijas programmas.
Viņas partija apgalvoja, ka tā ir nomelnošanas akcija, taču Bērboka atzina, ka bijusi neuzmanīga, izņēma grāmatu no apgrozības un apsolīja to pārstrādāt ar atsaucēm. Bērbokas akcijas necēla arī starpgadījums vienā no mītiņiem, kad viņa no skatuves, domādama, ka mikrofons izslēgts, nošņāca vārdiņu “Scheisse!”.
Vācijas Maršala fonda un Londonā bāzētā Stratēģiskā dialoga institūta analītiķi atzinuši, ka kandidēšanas gaitā pār Bērboku publiskās informācijas telpā patiešām vēlies plašs dezinformācijas un nomelnošanas vilnis, līdz pat kariķējošām bildītēm internetā un seksistiskām piezīmēm par viņas politiķes spējām.
Apgalvoja, ka avoti “melnajam PR” meklējami kā Vācijas, tā Krievijas valdību tuvumā. Krievijas medijos viņu jau tagad reizēm nolamā par “rusofobi”.
Iemesls ir Bērbokas izsenis noraidošā attieksme pret Krievijas dabasgāzes cauruļvada “Nord Stream 2” pabeigšanu. Zaļo partijas pozīcija ir, ka Krievijas dabasgāzes pastiprināta izmantošana neatbilst klimata aizsardzības politikai, padara Vāciju pārāk atkarīgu no Maskavas, turklāt konkrētajā gadījumā Baltijas jūras gāzesvads nodara finansiālus zaudējumus Ukrainai, bet Vācijas politiskais atbalsts Ukrainai ir ierakstīts valdības koalīcijas līgumā.
Bērboka nesen pārmeta “Gazprom” arī ES šantažēšanu ar dabasgāzes piegādēm un cenu celšanu, lai piespiestu Vāciju un ES nelikt šķēršļus “Nord Stream 2” sertifikācijai. Tiesa, viņas šefam, jaunās valdības galvam sociāldemokrātam Šolcam iebildumu pret gāzesvadu nav, tādēļ sagaidāms, ka jaunā ministre šajā jomā tomēr nebūs īpaši kareivīga.
