Ar sporta gēnu ģimenē. Saruna ar hokejista Kristiāna Rubīna mammu Ingūnu 5
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms divām nedēļām Kristiāns Rubīns kļuva par 26. Latvijas hokejistu, kurš aizkļuvis līdz pasaules hokeja Mekai – NHL. Jau tad “Latvijas Avīze” rakstīja par viņa pirmsākumiem hokejā, sazinoties ar mammu un vienu no pirmajiem treneriem Ēriku Miļunu. Saruna ar Ingūnu – Kristiāna mammu – izvērtās tik aizraujoša, ka to bija grēks neturpināt. Ģimenē ir sportiski gēni, bet pats galvenais, vecāku Ingūnas un Ričarda Zaksu neizsīkstoša enerģija, atbalstot savējos. Piecus savus bērnus.
Kamēr Kristiāns bija NHL, tikmēr naktīs nesanāca gulēt…
I. Zaksa: “Mums visas ir negulētas naktis, jo cenšamies skatīties katru spēli, arī no AHL. Ceļš līdz Nacionālajai hokeja līgai bija ilgs. Kristiānam kādā karjeras brīdī vienu brīdi rokas bija nolaidušās, tolaik atbalstījām, cik varējām. Pēc debijas NHL prieks bija milzīgs.
Uztraukums, kad viņš spēlē, vienmēr ir liels. Arī dēlam noteikti pirmajā spēlē bija uztraukums, bet pēc pirmās spēles es jutu, ka viņš ir kļuvis daudz pieaugušāks. Mēs visa ģimene esam ļoti priecīgi par viņu. Kristiāns tur (NHL) var spēlēt, un ceru, ka spēlēs. Vajag tik labāk.
Jūs esat kupla ģimene?
Jā, kopā pieci bērni, bet mums ar Ričardu abiem šīs ir otrās attiecības. Bija brīdis, kad audzinājām visus kopā. Kristiāns negrib par to runāt, bet ar viņa tēti izšķīros, kad Kristiānam bija deviņi gadi. Tas nebija labākais laiks, tēta atbalsts nosacīts, tikai paliela lamāšanās. Tagad viņi uztur kontaktu, bet Kristiāns par savu tēti uzskata Ričardu. Bez Ričarda arī nekas nebūtu sanācis, milzīgs atbalsts no viņa, lai gan viņš nav bioloģiskais tēvs. Milzīgs paldies dzīvesbiedram.
Vecākais dēls dzīvo Rīgā, šobrīd gatavojamies jauniem vecmammas un vectēva pienākumiem. Jaunāko dēlu, tāpat kā brāli, aizlaidām hokejā un viņš šobrīd sešpadsmit gadu vecumā spēlē Zviedrijā. Sportā visi esam bijuši kopā, kad Kristāns sāka trenēties, visur braucu kopā ar jaunāko, tad vēl zīdainīti.
Kā radās doma par dēlu sūtīšanu hokejā?
Ideja par hokeju man bija jau ar vecāko dēlu Kārli. Diemžēl tas bija 1991. gads, ļoti smags laiks. Tā hokeja mīlestība nāk no mana tēva. Mēs ar viņu abi bijām fani vecajam Rīgas “Dinamo”. Viņš vienmēr gribēja, lai ģimenē ir hokejists, bet es viņam biju vienīgā meita. Ar vecāko nesanāca, bet ar Kristiānu jau bija cits laiks un stāsts.
Vecvecāki kopā ar māsīcu viņu aizveda uz daiļslidošanu. Kad pati aizbraucu uz treniņu, redzot, kā mans zilonēns paceļ roku un kāju, un visi apkārt gāžas, sapratu, ka nevajag ņirgāties par bērnu – kāda daiļslidošana. Viņš jau tad bija vienā augumā ar treneri. Tolaik arī 55. vidusskolas hallē satikām treneri Ēriku Miļūnu. Viņš gāja garām, sarunājām iespēju aiziet uz vienu treniņu.
Sākums bija interesants, neko nesapratu, kas bērnam vispār jāvelk uz hokeju. Tumša bilde! Labi, ka ģērbtuvē blakus patrāpījās forši vecāki, nekautrējos, prasīju, kas un kā jādara. Apģērbāmies. Ēriks pirmajā treniņā Kristiānam iedeva krēsliņu, jo domāja, ka puika vēl neprot slidot. Tas Kristiānu aizvainoja, aizsvieda krēsliņu, jo viņš taču bijis daiļslidošanā.
Cik viegli vai grūti ir izaudzināt NHL līmeņa hokejistu, jo skaidrs, ka tur arī vecākiem jābūt ar savu ieguldījumu?
Sākumā bija ļoti grūti, citi puikas hokejā jau bija spēlējuši pāris gadu, taču Kristiānam ir baigā neatlaidība – vienmēr grib būt pirmais, skolā, sacensībās, arī mājās. Papildus gājām pie slidošanas treneres Agras Rožkalnes. Viņa pirmajā reizē teica, ka Kristiāns nevelk līdzi citiem, varbūt nevajag. Man nebija izvēles, jo puika gribēja. Pēc tam jau Kristiāns bija Agras mīlulis. Viņš vienaudžus noķēra pusgadā.
Tas bija izcils laiks, forša komanda, forši treneri – Miks Dzindulis, Ēriks un arī forši vecāki citiem puikām. Kristiāns vienmēr meklēja papildu iespējas, ļoti daudz iedeva Guntis Bāliņš, kurš pirmais saredzēja ko tādu, ko citi neredzēja. Saskatīja, ka tur var sanākt, ir lietaskoks. 13 gadu vecumā paņēma uz U–16 izlases turnīru Austrijā, citi vēl smīkņāja, ko tas sīkais te dara. Kādus divus trīs gadus gājām papildus trenēties, arī pie Jura Repša, kurš sākumā smaidīja, ko tu te atvedi, bet pēc tam mainīja domas.
Mums bija vēl viens papildu treneris, kurš strādāja ar Kristiānu tā saucamajos sausajos treniņos. Jurītis. Leģendārs cilvēks. Savulaik kādu brīdi strādāja ar Sandi Ozoliņu. Viņš nāca pie mums uz mājām, privāti treniņi. Jurītis katru dienu nāca pie mums, visi gāja uz pludmali, tur fiziskais treniņš, futbols, pievilkšanās stieņi. Uz tiem treniņiem gāja arī visi kaimiņu bērni.
Kristiāns piecpadsmit gadu vecumā aizbrauca spēlēt uz Zviedriju. Vecākiem grūts lēmums?
Nebija jau lielas izvēles. Saproti, ka bērnam ir potenciāls, ko šeit īsti nevar līdz galam realizēt. Bet svarīgākais, ka redzi – bērns grib. Protams, Kristiāns jau tad skatījās uz Ameriku, bet tad tie bija 40 000 dolāru gadā, ko mēs nevarējām atļauties, ģimenē pieci bērni un visiem jādod. Zviedrijas variants mums nokrita kā no gaisa. Pirms tam Ziemeļamerikā uz turnīriem bijām, braucām arī līdzi. Bija arī piedāvājums, bet uz ASV es nebiju gatava viņu vienu laist. Jo nevarēja jau zināt, kāds tas klubs tur ir.
No Zviedrijas piedāvājums bija negaidīts – viena komandas biedra tēvs nāca no Zviedrijas, viņš piedāvāja, lai aizbrauc atrādīties. Aizbrauca, Kristiānam tur viss patika, teica, ka tur ir cita attieksme. Te uz svaru zāli gāja individuāli, jo Latvijā viss ir brīvprātīgi. Pie mums ir tā – vecāki grib rezultātu, bet negrib bērnos pareizi ieguldīt. Visi grib tikai spēlēt, bet hokejā, tāpat kā citos sporta veidos, smagākais darbs ir ārpus sporta laukuma. Tas ir tas grūtākais, ko neviens jau ļoti negrib, bet tas ir pamatdarbs sportā.
Tāpat mūsu noteikums Kristiānam bija, ka jāturpina mācības. Gāju uz skolu, biju skolas vecāku padomē, kur joprojām esmu. Ļoti strikti sekoju sekmēm. Kristiāns pabeidza Jūrmalas Pumpura vidusskolu. Tolaik skola arī nāca pretim, bija jūtams atbalsts. Kristiāns visus eksāmenus nokārtoja labi. Pēc tam iestājās augstskolā, šogad atnesa un man parādīja augstākās izglītības diplomu – RISEBA universitātē uzņēmējdarbībā.
Kāpēc tas jums bija svarīgi?
Tā kā pati esmu bijusi sportiste, tad zinu, cik tas var ātri beigties. Viņam saku, tu esi vīrietis, būs jāuztur ģimene, tāpēc izglītībai noteikti jābūt. No šā brīža skatpunkta spriežot, varbūt bija labāk uzreiz braukt uz Ameriku. Zviedri sākumā solīja brīnumus, ka būs drafts, bet, kas tur notika, tagad grūti pateikt. Zviedrija ir komforta zona un pagaidu variants, jo pēc tam Amerikā ir jāpielāgojas pa jaunam. Tur pirmos gadus vienalga uzskata par svešo, kamēr psiholoģiski tam pielāgojies.
Zviedrijā noteikti varēja uztrenēt ne tikai hokeja, bet arī angļu valodas prasmes, kas noderēja vēlāk?
Kristiāns jau tad labi runāja angliski. No pirmās klases viņu vedu uz papildu nodarbībām angļu valodā. Pat nezinu, kur man bija enerģija, jo tad vēl pa naktīm strādāju “Statoilā”. Jaunākais dēls tad bija vēl pavisam maziņš, bet kopā ar vīru tikām ar visu galā.
Minējāt, ka bijāt akadēmiskajā airēšanā. Cik augstu tikāt?
Paliku aiz svītras, bet teorētiski varēju piedalīties 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs. Airēju kopā ar Ingrīdu Kohu, abas bijām PSRS izlasē. Piedalījāmies pasaules čempionātā, tur bijām divas latvietes. Smieklīgi, ka mūsu uzvārdus vēstures grāmatās nevar atrast, tie nomainīti pret citām dalībniecēm. Tas bija laiks, kad latviešus jau baigi nevilka un neņēma PSRS izlasē. Vēl varēju pretendēt uz startu Barselonā, bet tad arī nesanāca.
Kā sākāt nodarboties ar airēšanu?
Biju gara un tizla (smejas – G. N.). Man, meitenei, bija 1,73 metri, padomju laikā tad par tādu augumu apsmēja. Gribēju trenēties volejbolā, bet treneris smēja, kas te tāda “maziņa” atnākusi. Tad satikos ar airēšanas treneri Ilzi Krūzi, viņa mani ar sarunu un stāstu par akadēmisko airēšanu tā iedvesmoja, ka bija skaidrs, gribu! Mamma ilgi negribēja mani laist uz airēšanu, bet izcīnīju. Airēšanā man jau bija normāli cilvēki apkārt, arī garāki par mani (smejas). Vecākais dēls arī savulaik nodarbojās ar airēšanu.
Sports jums bijis dzimtas saknēs?
Mans vectēvs Kārlis Bileskalns bija svarcēlājs, par viņu ir arī minēts Latvijas Sporta muzejā. Kristiānam no tēva puses vectēvs bija airētājs. Gēni ir. Puikām, kas nodarbojas ar sportu, ir vieglāk, ja vecāki paši sportojuši. Viņi zina disciplīnu. Cik savulaik skatījos, tad ir daļa vecāku, kas pie autobusa pīpē un savu atvasi pēc spēles salamā, kā labāk vajadzēja slidot, mest pa vārtiem. Tad vienmēr nodomāju, būtu pats parādījis piemēru.
Airēšanu beidzu 1990. gadā, tad piedzima vecākais dēls, bet vēlāk vēl uzairēju veterānu sacensībās. Puikas brauca līdzi arī uz treniņiem. Kristiāns ir sēdējis laivā kā stūrmanis. Redzēja, ka nav tā, ka mamma tikai stāv pie laukuma apmales un bļauj. Mēs visa ģimene esam sportā.
Jaunākais brālis Tomass Ričards arī ir hokejā?
Jā, iet tajās pašās pēdās kā Kristiāns un šobrīd spēlē Zviedrijā junioru U–18 un U–20 pirmās divīzijas čempionātos. Hoforsā trenējas pie Aleksandra Semjonova un Aleksandra Kerča. Jā, jā, pie mūsu bijušajām izlases slavenībām, kuri tur izveidojuši tādu kā hokeja internātu. Tur ir trīs puikas no Latvijas, pa kādam no Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, bet pārsvarā no Krievijas. Mani tas ļoti apmierina, ka Tomass Ričards – sešpadsmitgadīgs tīnis – ar kaut ko nodarbojas, nevis sēž mājās ar kājām gaisā. Tomasam ir hokejam labs augums – 2,04 metri (smejas). Tāpat kā Kristiāns, arī ir aizsargs. Kerčs man smejot teica, ka būs nākamais Zdeno Hara.
