“Diemžēl neko citu kā ziņas neprotu taisīt” – intervija ar Gunāru Dūzi 7
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Martā aprit jau 65 gadi, kopš Latvijas Televīzijas ziņu raidījums “Panorāma” pirmo reizi uzrunāja savus skatītājus. Pa šiem gadiem tā skatīšanās kļuvusi par ikvakara rituālu daudzām latviešu ģimenēm, un droši var teikt, ka, augot LTV1 reitingiem, “Panorāma” ir visvairāk skatītais ziņu raidījums Latvijā. Gadiem ritot, mainījušās raidījuma telpas, studijas iekārtojums, skaņas un videoiekārtas, režisori, žurnālisti, operatori un producenti, taču teju pusgadsimtu ar “Panorāmu” kopā ir žurnālists Gunārs Dūzis, kura veidotās īsziņas skatītājiem kodolīgi atklāj šodienas aktuālos notikumus un vēsturiskie atskati ļauj ieskatīties vairāk nekā trīsdesmit Latvijas neatkarības gadu “Panorāmas” ziņu arhīvā.
Kad tev radās interese par žurnālistiku?
Interese parādījās skolas gados, mācoties Jūrmalas 4. vidusskolā [tagad Pumpuru vidusskola]. Man fizkultūru mācīja bijušais bokseris Jānis Rovičs, kurš laikrakstam “Sports” rakstīja par boksu un parakstījās kā Jūrmalnieks. Reiz risinājās Igaunijas un Latvijas bokseru mačs Ventspilī. Es skolas laikā Jauno tehniķu stacijā biju sācis fotografēt, un skolotājs man palūdza aizbraukt viņam līdzi un pafotografēt šajos mačos. Kad “Sportiņā” zem bildes ieraudzīju savu vārdu, burtiski lidoju. Tā arī viss sākās.
Sāku piestaigāt uz “Sporta” redakciju. Viņi man deva dažādus uzdevumus, piemēram, taisīt materiālus par GDA [“Gatavs darbam un aizsardzībai” – padomju laiku fiziskās audzināšanas programma] normām, uzņēmumu fizkultūras kolektīviem – to, ko štata žurnālisti negribēja darīt. Pēc vidusskolas beigšanas mēģināju stāties žurnālistos, taču neizturēju konkursu. Tēvs teica – ej meklēt darbu! Ko gan es, puika, pratu? Vienīgi fotografēt, bet kam to vajag? Televīzijai un kinostudijai.
Tā kā no Mellužiem, kur dzīvoju, līdz vecajai televīzijas studijai Āgenskalnā bija tuvāk nekā līdz kinostudijai Šmerlī, zvanīju uz Latvijas Televīziju un pirmajam, ko sazvanīju, izstāstīju savu vajadzību pēc darba. Man lika nākamajā dienā atnest bildes. Atnesu, un mani oficiāli pieņēma darbā par gaismotāju, bet patiesībā pildīju režisora palīga pienākumus – vajadzēja kaut ko atnest/aiznest, piemēram, raidījuma dalībniekiem padzerties, dabūt parakstus uz visādiem dokumentiem un tamlīdzīgas lietas. Pamazām darbošanās televīzijā mani ievilka arvien dziļāk, un “Panorāmā” esmu kopš 1974. gada.
Vienubrīd tu biji arī ziņu moderators kopā ar diktori Ināru Makarovu.
Strādāt kopā ar Ināru, tas bija tiešām jauks laiks. Mēs sapratāmies no pusvārda. Varējām vispār neko nerunāt – tik labi viens otru sajutām ēterā. Atceros, reiz Inārai pazuda teksta lapiņa. Pirms kārtējā ziņu izlaiduma visu tekstu jau kopā bijām izlasījuši, bet viņa pēkšņi nezināja, ko teikt. Taču es pazudušā teksta fragmentu atcerējos un bez minstināšanās norunāju viņas vietā. Šķiet, neviens pat nepamanīja.
Tagad televīzijā izmanto modernas špikermašīnas.
Arī pašos pirmsākumos runātājiem bija kur ieskatīties. Pirmā špikermašīna bija ar roku griežama – pēc līdzīga principa kā slavenajai padomju veļasmašīnai “Rīga” drēbju izspiešanas rullīši. Kloķi vajadzēja griezt režisora palīgam, arī man. Bet sākumā špikermašīnu izmantoja tikai augstāku amatpersonu uzstāšanās laikā, kad studijā runāt nāca kompartijas līderi – LKP pirmais sekretārs Augusts Voss un Pēteris Strautmanis [LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs]. Tad ar griešanas ātrumu nācās pielāgoties viņu ierastajam runas tempam, lai būtu parocīgi lasīt. Uz to brīdi studijas aizkulisēs klausīties nāca arī televīzijas vadība un kontrolēja, vai špikermašīna tiek griezta pareizi. Vēlāk pieprasījām, lai arī Ziņu dienestam ļauj šādā veidā špikot.
Pēc tam parādījās ar kāju darbināms pedālis, un ziņas tika drukātas ar rakstāmmašīnu uz nelielām papīra strēmelēm, kas bija satītas rullīšos. Kad kārtējās dienas ziņu rullīši bija iztecējuši, tie krita uz grīdas un tur arī palika. Reiz jaunāko ziņu rullītis nebija kārtīgi iestiprināts un nokrita zemē pirms laika. Ināra pamāja, lai gaismotājs to neuzkrītoši paceļ un ieliek vietā, bet viņš sajauca un ielika citas dienas ziņu lenti. Tādi pārpratumi gan bieži negadījās.
Mēdz uzskatīt, ka žurnālistu darbs ir diezgan stresains. Lasītāji un skatītāji šķendējas, amatpersonas draud ar tiesu darbiem.
Mans darbs, veidojot “Panorāmā” īsziņas, nav īpaši stresains. Ziņu aģentūrā LETA atrodu jaunumus un piemeklēju atbilstošas vizuālās ilustrācijas. Kad gāju kadrā, tad gan man bija stress – tās dažas sekundes pirms tiešā ētera, notiekot laika atskaitei, ikreiz pa kādam sirmam matam iekrāsoja. Pāris minūšu pirms ziņu izlaiduma sākuma vēl var aizmukt no diktora krēsla, bet, kad sāk skanēt signāls, tad vairs ne (smejas).
Mums Ziņu dienestā darbs ir ļoti intensīvs. Ja esi visu laiku pieslēdzies ziņu lentei un ar telefona klausuli rokās, tad laiks darbā aizrit nemanot, un nākamgad televīzijā jau būšu pavadījis pusgadsimtu. Te strādājot, ir iespēja nokļūt tur, kur citi netiek. Tāpēc man ir pienākums skatītājiem pastāstīt tā, lai viņi saprastu, kāpēc esmu tur bijis un kas tur noticis. Šī iespēja mani atvilināja uz televīziju. Man patīk tas, ko daru, – arī atskatīties uz LTV ziņās atspoguļotajiem notikumiem pirms pieciem, desmit, divdesmit gadiem, kas atrodami mūsu arhīvā kopš 1991. gada. Interesanti paskatīties uz cilvēkiem, arī maniem kolēģiem, kā viņi izskatījās, kā ģērbās un ko runāja pirms tik daudz gadiem.
Tavs ieguldījums Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā pirms pieciem gadiem tika novērtēts ar Latvijas augstāko apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeni. Kāda bija sajūta, to saņemot?
Uzzinot par apbalvojumu, mans pirmais jautājums bija – par ko? Uz to pats atradu atbildi. Droši vien par uzticību Latvijas Televīzijai, jo esmu te nostrādājis vairāk nekā četrdesmit gadus, izņemot nelielu pārtraukumu, kad biju LNT ziņu producents. Otrs jautājums bija, vai kāds neteiks, kāpēc ordenis tieši viņam. Par šādu kolēģu attieksmi mani mazliet māca bažas. Taču skaudību ne no viena nejutu.
Vai kādreiz gados jaunāki kolēģi tev prasa padomu?
Tehniskās lietās es ar viņiem nevaru konkurēt. Viņiem ir citi darbarīki, kurus lieliski pārzina, un šajā jomā nekādi padomi nav vajadzīgi. Tomēr reizēm man kāds pajautā par senākiem notikumiem, vēsturi.
Esi jūrmalnieks. Ar ko lepojies savā pilsētā?
Esmu mellužnieks. Tagad Mellužos ir skaisti sakopts parks un atjaunota brīvdabas estrāde. Skolas laikā esmu tur dejojis tautas dejas. Prieks par sakārtoto Ķemeru parku, atjaunotajiem tiltiņiem un sēravotu “Ķirzaciņa”.
Jūrmalā diezgan aktīvi darbojas nevalstiskās organizācijas. Esi kādā no tām iesaistījies?
Nē, apkaimju biedrību darbā nepiedalos. Bet Mellužos ļoti aktīvi darbojas Līga Ramane, kura 4. maijā organizē Baltā galdauta svētkus un vasarā – arī Žubītes ielas svētkus, kurus iecienījuši vietējie iedzīvotāji. Melluži ir viena no latviskākajām Jūrmalas apkaimēm, un cilvēki grib sapulcēties un kopīgi pasvinēt. Līga mūs visus satur kopā, un uz svētkiem sanāk ļaudis arī no citām ielām. Piedalās arī manas meitas un mazbērni. Viņi tepat netālu dzīvo. Mellužos ir laba dzīvošana.
Šovasar Rīgā lielie Dziesmu un deju svētki. Vai apmeklēsi?
Kad aprīlī, kā sola, sāks pārdot biļetes, mēģināšu iegādāties. Jo mana vecākā meita un znots, kā arī divi mazbērni dejo deju kolektīvos. Būs par ko priecāties.
Vai tavā dzīvē ir palikuši nepiepildīti sapņi?
Kur nu vairs sapņi (smejas). Man kopš bērnības bija sapnis nokļūt Ņujorkā. Pagājušā gada rudenī šis sapnis beidzot piepildījās.
Ko tu darītu, ja būtu iespējams sākt visu no jauna? Nemainītu profesijas izvēli?
Bija dzīvē periods, kad pārdomāju, ka varbūt vajadzēja visu darīt citādi. Iespējams, tobrīd man darbs bija apnicis un iestājies pagurums. Tad domāju, ka vajadzēja kļūt par galdnieku, kura darba augļi tomēr ir taustāmāki, uzreiz redzami. Žurnālists sagatavo un nolasa ziņu, izveido sižetu – tas aiziet ēterā un pazūd nebūtībā. Kāds to dzirdēja, noskatījās, kāds ne. Saprata vai nesaprata, nu un kas? Labi, paliek šī ziņa vai sižets arhīvā, bet varbūt arī vēlāk mans darbs nevienam nebūs vajadzīgs. Turpretī galdnieks var parādīt paša taisīto galdu, skapi vai kādu citu mēbeli, kas viņam vai citiem cilvēkiem kalpos gadiem ilgi. Diemžēl neko citu kā ziņas neprotu taisīt (smejas). Man nav galdnieka roku. Tomēr esmu nomierinājies – labi vien ir, ka darba meklējumos atbraucu uz televīziju. Varbūt kinostudijā mani nemaz nepieņemtu, jo bez atbilstošas izglītības tikt par operatoru tur būtu ļoti jānopūlas.
Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai tik ilgi varētu būt noderīgs savā darbā?
Jābūt uzņēmībai pieņemt jauno, sev nesaprotamo. Jābūt vēlmei izzināt paņēmienus, kā strādāt. Pa šiem gadiem, kopš esmu televīzijā, kardināli ir mainījusies tehnika, ar ko nākas darboties. Sākumā bija 16 mm filma, uz kuras bija jānofilmē sižets, tā jāattīsta (nevarēja jau iepriekš zināt, vai kaut kas būs sanācis), montējot jālīmē. Tagad visu bez problēmām var safilmēt un sabildēt kaut vai ar mobilo telefonu. Uzņemšanas parametri tiek izveidoti automātiski, bet pirmsākumos bez citām neērtībām vēl vajadzēja pareizu ekspozīciju uzstādīt. Jāpieņem gan tehnikas progress, gan tas, ka citi var domāt un strādāt citādi nekā es. Tomēr manā darbā kaut kas ir palicis arī nemainīgs – sižetu centrā joprojām ir cilvēks.
––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Optimisms, kustīgums, miermīlība.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez darbošanās.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka vēl esmu noderīgs darbam Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā.
Labākā izklaide?
Ziemā – sniegavīru veidošana, vasarā un arī citos gadalaikos – ēst gatavošana.
