Ar smaidu pāri dzīves likstām. Saruna ar Mārtiņu Eglienu 0
Šovasar skatītājus priecē jauna brīvdabas izrāde par leģendārajiem “Čikāgas piecīšiem”. Tā veidota kā muzikāla vīzija, kurā populāri aktieri un dziedātāji sirsnībā un pietātē rāda to, kādi bija un varēja būt “Čikāgas piecīši”, kad viņi uzsāka savu muzikālo darbību. Šarmanto grupas dibinātāju Albertu Legzdiņu (1933–2017) atveido Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens.
Kāda bija jūsu pirmā iepazīšanās ar “Čikāgas piecīšiem”?
Neatceros, ka mums mājās padomju laikā būtu bijuši šīs mūzikas grupas ieraksti. Gatavojoties lomai, skatoties Mežaparka estrādes 1989. gada dižā koncerta, kas notika Mežaparka estrādē, ierakstu, radās izjūta, ka esmu bijis tur klātienē, toreiz man bija 12 gadi.
Tā enerģētika, ko rada mūziķu atraisītība, nepiespiestība un humors, bija burtiski “ar ādu” sajūtama.
Padomju būrītī viņu uzstāšanās bija pārsteigums. Starp citu, šogad aprit 30 gadi kopš “Čikāgas piecīšu” atgriešanās Latvijā.
Grupas dziesmās jūtama smeldze par pasaules klaida latviešiem. Manuprāt, tā joprojām ir sāpīgi aktuāla, jo liela daļa latviešu, tagad gan darba meklējumos, atkal ir prom no dzimtenes… Ko raksturīgu saklausāt “piecīšu” dziesmās?
Jā, ir smeldze, taču daudz vairāk tajās gaiša humora, joku, kas iedvesmo pasmaidīt par dzīves likstām, rast spēku pārvarēt grūtības. Nav tādu dziesmu, kas liktu izspiest asaru. Turklāt viņu balsīs saklausu maksimālu vieglumu, ar kādu viņi viens otru uzrunā.
Iejusties lugas tēlā droši vien nav tas pats kā tautā cienīta, reāla cilvēka personībā?
Gan jā, gan nē! Atveidot ir grūtāk, bet princips līdzīgs – izrāde veidota kā vīzija, un tad nav svarīgi radīt absolūtu tēlu kopiju. Galvenais, lai aktieris izjustu, noķertu grupas izjūtas, noskaņu un spētu to nodot skatītājiem. Ne tik daudz ir būtisks atsevišķs attēlotais cilvēks kā visas mūzikas grupas koptēls, noskaņa.
Režisora Valda Lūriņa norādes, ieteikumi… Kas vēl palīdzēja Legzdiņa tēla izveidē?
Izrādes pamatā ir Alberta Legzdiņa atmiņu stāstījumi no grāmatas “Čikāgas piecīšu piedzīvojumi”, šīs grupas mūzikas ieraksti, kā arī pašas dziesmas.
Daudzas ir folklorizējušās un joprojām skan kopīgās sadziedāšanās reizēs – “Līgo, māmiņ!”, “Es redzēju bālēliņu”, “Ir septiņi no rīta” u. c. Vai zināt, ka arī “Vecpiebalgas ūdensrozes” ir Alberta Legzdiņa dziesma, kā arī jestrās “Mans brāļa dārzs”, “Kurpniekzeļļi”, “Hei laili” , “Made in Latvia” un citas dziesmas.
Esat dziedošais aktieris. Cik intonatīvi tuvu, pēc paša domām, izdevies iejusties Alberta Legzdiņa tēlā?
Nāciet skatīties, klausīties un vērtēt. Izrādē skan vairāk nekā 25 dziesmas, un tā būs interesanta gan jauniešiem, gan vecākajai paaudzei, kura varēs atcerēties to laiku un varbūt paši sajutīsies jauni.
Vai bija kāds maz zināms fakts vai atziņa, ko sev atklājāt no Alberta Legzdiņa atmiņu grāmatas?
Pārsteidza viņa apbrīnojamā pašatdeve, spēja uzupurēties mūzikas grupas interesēs. Cik ļoti daudz šie mūziķi ziedoja, atraujot sev un savām ģimenēm, lai varētu būt kopā un dziedāt latviešiem visā pasaulē. Turklāt viņi to darīja no darba brīvajā laikā – pamatdarbs katram bija cits. Ziniet – tas ir ārpus laba un ļauna!
Lasīju, ka Janīna Ankipāne, piemēram, dzīvojusi piecu stundu brauciena attālumā no Čikāgas, bet viņa braukusi uz katru mēģinājumu. Tas ir apbrīnojami, cik ļoti tas viņiem bija svarīgi!
Vai šādu pašatdeves enerģiju var just arī mūsu teātros?
Kā nu kurā, visbiežāk apmeklēju Nacionālā teātra izrādes – jāzina, kā veicas savās mājās! Uz pārējiem eju izlases veidā. Mani vairāk interesē, kā spēlē aktieri, cik viņi ir profesionāli, nevis tas, kā lugas darbība kacina publiku.
Pastāvīgais skatītājs ir ļoti prasīgs, nāk uz izrādi ar lupu kabatā…
Tēlojot man svarīga ir nepieciešamība sajust skatītāju enerģētiku. Tā transformējas manī, gandarī un dod spēku radošām idejām.
Kā šo apmaiņas enerģiju var konstatēt?
To jūt, vai aktieris ar skatītāju ir uz vienas nots un domā vienā virzienā. Par to var liecināt publikas reakcija, piemēram, smiekli, šņuksti, vārdu sakot, līdzpārdzīvojums.
Vai šāda jušana var aktieri arī izsist no spēles?
Var gan, piemēram, Jāņa Vimbas diplomdarba izrādē “Art” partnerim saku: “Vai tev nav ienācis prātā, ka tava attieksme var mani sāpināt?” Pēc pauzes viņš atbild: “Nē!” Piepeši zālē kāds pilnā balsī: “Ak, dievs! Kāds maita!” Lai gan mani ir grūti izsist no lomas, tomēr šoreiz vairākas minūtes biju kā uz mutes kritis…
Mūsu publika cauri paaudzēm lutināta ar izciliem aktieriem, piemēram, Kārli Sebri, Eduardu Pāvulu, u. c. Vai jums kāds no aktieru plejādes arī bijis kā paraugs, etalons, kuram gribas līdzināties?
Katram māksliniekam ir savas spējas, liktenis, veiksme. Otra ādā neielīdīsi, mīlētāju lomas man vispār nespīd… Arī nealkstu pēc kādas noteiktas, sabiedrībā visiem zināmas populāras lomas, piemēram, Hamleta. To nospēlēt absolūti neko nenozīmē, tikai to, ka šo faktu vari ierakstīt savā CV.
Pats fakts nedod neko, vērtība atkarīga vien no paša un režisora, koncepcijas, kādā veidā top izrāde, no partneriem un no Dieva. Es sapņoju par šādu kombināciju, nevis konkrētu lomu. Kad ideja īstenota, nav vairs svarīgi, kā sauc lugas tēlu, cik tas populārs.
Cik dziļi drīkst iejusties lomā?
Mēdz teikt, ka dažādās specialitātēs noderot aktiera spējas… Iespējams, taču svarīgākas ir komunikācijas, arī humora spējas. Ne visiem aktieriem ir spēja jokot, raksturā ir noslēgti. Tikai, izejot uz skatuves, lomas ietekmē atraisās.
Svarīgi just savas spēles robežas, nepārcensties, saprast, ka mēs, aktieri, taču mānāmies!
Publika to zina, turklāt maksā naudu, lai paskatītos, kā viņus apmānām. Kurš to dara labāk, tas ir krutāks!
Jūsu kādreizējie skatuves kolēģi Artuss Kaimiņš un Ivars Puga nu “spēlē” uz lielās Saeimas skatuves. Vai jums nav bijusi vēlme iet politikā?
Nesaku nekad, jo tas var atgriezties kā bumerangs. Taču vismaz tuvākajos divdesmit gados ceru tur nebūt.
Teātrī jāatkailina ne vien dvēsele, bet mūsdienās bieži arī miesa. Kā vērtējat kailumu uz skatuves?
Viss atkarīgs no tā, kādu mērķu dēļ to dara. Lai ir pamatoti, nevis pašmērķīgi.
Mūsdienās skatītājs lielākoties vēlas redzēt izklaidējošo žanru, taču teātris nav tikai saldais ēdiens.
Aktieris lielākoties vienmēr ir atkarīgs no režisora. Vai pašam nav gribējies būt režisoram?
Ar ko līdzīgu esmu nodarbojies lustīgajā izklaides žanrā. Godīgi sakot, nejūtos tik talantīgs, lai strādātu par režisoru. Būt režisoram – tas ir neprātīgi grūti un atbildīgi! Turklāt tā ir ļoti vientuļa profesija, labāk nebāzt galvu cilpā…
Esat divu aktieru ģimene. Kurš tajā ir režisors?
Nu, protams, Dita (Lūriņa. – Aut. piez.)! Audzinām meitu Grētu (5), viņai teātra vide ļoti patīk, dēls Ernests (12) gan par to nav tik lielā sajūsmā.
Protams, ģimenē katram ir svarīga loma, taču visbūtiskākais ir censties biežāk būt kopā.
Šogad, piemēram, esam iecerējuši atpūsties Polijā.
Salīdzinoši nesen jūs skāra nopietnas veselības problēmas – spēcīgas muguras sāpes un vienlaikus Laimas slimība. Kā tikāt pāri?
Man ļoti palīdzēja gan klasiskā, gan alternatīvā medicīna, ģimene, tuvinieki, draugi. Pēc slimnīcas veselību uzlaboju rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”, kur ir izcili fizioterapeiti. Slimības laikā visvairāk uztraukti bija ārsti, pašam baiļu nebija, jo jutu gluži fiziski, ka viss būs labi. Tā bija liela paļāvība ārstiem un ticība, ka atgūšu veselību. Un tā arī notika!
Ticat liktenim?
Liktenim ne, Dievam gan. Piederu baptistu draudzei, taču dievnamu apmeklēju reti.
VIZĪTKARTE
Mārtiņš Egliens
Dzimis 1977. gadā.
Pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmiju.
Kopš 2000. gada ir Latvijas Nacionālā teātra aktieris.
2001. gadā nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kā labākais jaunais skatuves mākslinieks.
Spēlējis ne vien izrādēs, bet arī iecienītos televīzijas seriālos, piemēram, “Likteņa līdumnieki’”, “Saplēstā krūze”, “Svešā seja” u. c.
UZZIŅA
“Čikāgas piecīšu” izrāde notiks: 28. jūlijā Tukumā, 2. augustā Saldū, 3. augustā Kuldīgā, 4. augustā Jelgavā, 16. augustā Ulbrokā, 17. augustā Kandavā, 18. augustā Cēsīs, 23. augustā Bauskā, 24. augustā Smiltenē, kā arī citur Latvijā.
