Ar smaidu par kultūršoku. Sandra Ratniece recenzē Baibas Zīles jaunāko darbu “Piezīmes no Citurzemes” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lasītājiem prozaiķes un tulkotājas Baibas Zīles (1974) vārds nav svešs. Viņa raksta gan latviski, gan angliski. Baiba Zīle jeb Anna Kravicka (autores pseidonīms debijas grāmatā “Dzīves simulācija”, 2005) kritiķu un lasītāju lielāku uzmanība piesaistīja ar romānu “Melu meistars” (2017).
Pēcāk nākušas klajā vēl trīs Baibas Zīles stāstu grāmatas, kuras vieno vienota stilistika izdevumu vizuālajā noformējumā, tādējādi signalizējot nevis par sēriju, bet par citādo Baibas Zīles rokrakstu: “Rausītis un karma” (2019), “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” (2020) un “Piezīmes no Citurzemes” (2021).
Atraktīvā dokumentalitāte
Jokus plēst rakstniekiem ne vienmēr ir pa spēkam, jo nemaz nav tik vienkārši radīt veselīga humora tekstu. Labs humors nevar būt prasts.
Viens mirklis vai viens neprecīzs vārds un humors pārtop banalitātē, par kuru smieties vai pasmaidīt nudien negribas, drīzāk pretēji – rodas neizpratne par to, ko galu galā autors vēlējies panākt ar brutālu slenga piesātinātu ķiķināšanas poētiku.
Īpaši, atceroties (kā zināms, atmiņām nevar uzticēties, tās būtībā apgāž apgalvojumu “tā tiešām bija”) kādu atgadījumu “iz dzīves”, ir būtiski nepārkāpt trauslo līniju, kuras vienā pusē ir prasme epizodi pasniegt radoši rotaļīgi ar izsmalcināta humora devu, bet turpat ir arī līnijas riskantā otra puse, kuru pārkāpjot var ātri paklupt aiz primitīva joka akmens.
Baiba Zīle ievadā raksta: “Katru dienu pār mani bira satraucoši un mulsinoši sadzīves gadījumi, kuri lika gan smieties, gan raudāt, iespaidu bija vesela jūra, atlika tikai tos pierakstīt un literāri aptamborēt. [..] Lai gan notikumu bija daudz, izklāstot uz papīra, tie izskatījās plakani un jocīgi. Dzīvē pieredzētās absurda situācijas zaudēja asumu, skumjas likās banālas, bet joki – samāksloti.” (5. lpp.)
Smalka humora poētikas meistaru latviešu literatūrā nav daudz, vien minēšu Ēriku Hānbergu, kura novērotās, pēcāk dokumentētās sadzīves epizodes ir bauda lasīt un priecāties par dzirkstošo valodu.
Tādēļ gandarījums, ka latviešu literatūrā var runāt vēl par vienu rakstnieku – prozaiķi Baibu Zīli, kuras teksts dzirksteļo kā šampanietis, un dokumentētās, precīzāk, no savas dzīves pieredzes un situācijām norakstītās epizodes (arī tādas, kas konkrēti piedzīvotajā mirklī pašai autorei ir bijušas pilnas ar izmisumu, apjukumu un, iespējams, dusmām) grāmatas lappusēs ir iegūlušās viegli, bez indeves. Autore uz situāciju atskatās ar laika distanci un smaidu.
Šobrīd arvien vairāk sabiedrības socializēšanās norit sociālajos tīklos, piemēram, “Facebook”, un rakstnieki arīdzan savos profilos ieraksta dienas notikumus, veidojot savdabīgu dienasgrāmatu, tikai tajā ielūkojas daudzi acu pāri, virtuālā dienasgrāmata tiek atšķirta publiskai apskatei.
Protams, arī rakstnieki veic savus ikdienas ierakstus, kas vēlāk nereti kļūst par pamatu kādam daiļdarba tekstam. Arī Baibas Zīles sākotnējie ieraksti “Facebook” iegūluši “Piezīmju no Citurzemes” lappusēs. Stāstu krājuma pamatā ir rakstnieces otra radošā rokraksta šķautne – dokumentālā proza, kuras poētikas pamatelements ir veselīgs humors.
Adaptācija un vērojumi Citurzemē
Baiba Zīle grāmatas ievadā atklāj, kas tad īsti ir Citurzeme, proti, autore pirms sešpadsmit gadiem pārcēlās uz dzīvi Vācijā – Frankfurtē pie Mainas, lai strādātu Eiropas Centrālajā bankā.
Šī raksta autore arī ap šo pašu laiku, kad Baiba Zīle ieradās svešatnē, dzīvoja un studēja Vācijā, tādēļ vēl jo interesantāk bija salīdzināt autores un savu pieredzi, vērojumus. Jāsaka atklāti – tie sabalsojās ar grāmatā izlasīto!
Īpaši simtprocentīgi piekrītu autores viedoklim par divām iezīmēm, pirmkārt, viņa apgāž stereotipisko uzskatu par vāciešu ordnungu (pedantismu un kārtību) un grāmatas tekstu caurvij visnotaļ cittautietim neierastās “pašregulācijas” tendences, kas ieceļotājam, īpaši introvertajam latvietim, rada stresu un neērtības sajūtu (piemēram: ” [..] nolaista velosipēda riepa, un, kamēr stūmu riteni mājās, apmēram divdesmit cilvēku, tātad katrs uz kāda krustojuma, to man norādīja. [..] Pašregulēšanās nemaz nav tāda vienvirziena iela, kā pirmajā brīdī liekas – ka visi tikai visiem aizrāda. Ja gribi būt traks, pavisam traks, – esi tāds. Būt trakam ir savas tiesības atšķirībā no staigāšanas matainā mētelī.” (20., 24. lpp.)
Stāstu krājumā ietverti atgadījumi, ķibeles arī no Baibas Zīles mitināšanās Luksemburgā, kā arī no pieredzētā citviet Eiropā.
Taču būtiskākais, jāpiebilst – arī sāpīgākais grāmatas akcents (tā teikt, smiekli caur asarām), precīzāk, tekstu problemātika ir identitātes jautājums, proti, divu dažādu kultūru sadure, kas rada kultūršoku, un, kā atklāj pati autore, ierodoties svešā zemē, tiek izdzīvotas četras tā fāzes: medusmēnesis, pārrunas, pielāgošanās un adaptācija.
Starp citu, var notikt arī pretējs process, proti, pēc ilgākas prombūtnes atgriežoties dzimtenē, atkal ir jāpielāgojas, jo svešatne paspējusi indivīdu pārveidot: “Viss ir mainījies – gan mājas, gan viņš pats. Ceļošana ir atgriešanās tikpat ļoti kā atgriešanās ir ceļošana.” (15. lpp.)
Kolorīti tipāži
Grāmatas šarms un “odziņas” slēpjas ne vien autores prasmē kompakti un precīzi veidot spilgtas epizožu kolāžas, bet arī kodolīgi – tikai ar pāris spilgti ieskicētām rakstura vai izskata iezīmēm jestri un trāpīgi raksturot un ar vārdiem uzzīmēt tajās iesaistītās personas.
Jā, tieši uzzīmēt, jo lasītāja acu priekšā nudien izteiksmīgi nostājas aprakstītā persona.
Piemēru ir daudz, ilustrācijai reprezentēšu vienu: “Vecais vīrietis atvēra durvis, parasti tērpies apakšbiksēs un baltā maikā, pievilkdams apsaitētu labo kāju un, ilgi krekšķinādams, meklēja manu paciņu. Viņa dzīvokļa sienas bija no tumša koka, visas nosētas ar mazām glezniņām, un priekšnamā vērpās biezs dūmu mutulis.” (147. lpp.)
Arī pati autore nedistancējas. Baiba Zīle ir visu notikumu epicentrā, viņa ir klātesoša un nekautrējas, prot pasmaidīt arī par sevi, saviem uzskatiem, par savu, tas ir, Baibas Zīles, tās vai citas situācijas uztveri, reakciju un darbību.
Nevienam nav noslēpums, ka autora atklātums, atkailināšanās, patiesums izsenis ir simpatizējis lasītājiem, tā ir jebkura teksta veiksmes formula.
Stāstus, iespējams, var ietilpināt tā sauktajā izklaides literatūras žanrā, taču izklaidēt ar kvalitatīvi uzrakstītu tekstu ir autora augstā pilotāža, un Baiba Zīle to prot, un ir apliecinājusi sevi kā nobriedušu rakstnieci, kurai ir pa spēkam uzrakstīt patiešām labu, sirsnīga humora piepildītu tekstu.
