Ar smaidu mutes kaktiņos. Saruna ar zviedru labsajūtas romānu autoru Mikaelu Bergstrandu 0
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” drīzumā nāks klajā zviedru žurnālista un rakstnieka MIKAELA BERGSTRANDA labsajūtas romāns “Skaistākās rokas Deli”.
Ieraugot uz grāmatas zviedru rakstnieka vārdu, pirmais, kas nāk prātā, – tam noteikti jābūt melnam jo melnam kriminālromānam. It īpaši zinot, ka Mikaels Bergstrands ilgus gadus bijis “karsto punktu” žurnālists, pārsvarā dokumentējot Balkānu karu. Tādēļ, iepriekš nezinādama, par ko ir romāns “Skaistākās rokas Deli”, to līdz desmitajai lappusei lasīju, gaidot, kad parādīsies līķis.
“Jā, tiesa, esam slaveni ar savu asinskāri,” smejas rakstnieks, piebilstot, ka pirmie trīs viņa romāni arī bijuši ieturēti šajā žanrā. Kādēļ Mikaels Bergstrands pievērsās gluži citam žanram un kādēļ par darbības vietu izvēlēta tieši Indija – par to šajā sarunā.
Savā biogrāfijā norādāt, ka esat pa pusei skonieties (Zviedrijas auglīgā dienvidu apgabala Skones iedzīvotājs. – L. K.-Š.), pa pusei – dānis. Vai šīs puses jūsu identitātē ir svarīgas?
M. Bergstrands: Jā, domāju, ka ir gan. Esmu dzimis un uzaudzis Zviedrijā, bet mana mamma nāk no Dānijas, es tur bērnībā pavadīju vasaras. Esmu arī trīs gadus strādājis un kopā ar ģimeni dzīvojis Dānijā. Tā pilnīgi noteikti ir daļa no manas identitātes.
Lielākoties jūtos kā zviedrs, bet ir brīži, kad sajūtu sevī dāni.
Skandināvu valodas, no malas skatoties, šķiet tik ļoti līdzīgas. Vai identitātes ir atšķirīgas? Vai Zviedrijā ir kādi stereotipi par dāņiem un norvēģiem?
Nu protams! Tā kā norvēģiem ir nafta, uz viņiem Skandināvijā tā arī skatās kā uz naftas zemi – turīgiem un tādēļ mazliet uzpūtīgiem ļaudīm. Un Norvēģija ir arī neprātīgi dārga zeme! Dāņus Zviedrijā uztver kā sabiedriskākus, komunikablākus, kamēr zviedri paši jūtas noslēgtāki, iekšupvērsti, arī izpausmēs vēsāki.
Un, protams, zviedram ar dāni saprasties nav nemaz tik vienkārši – man mazliet vieglāk, taču arī es nezinu un, vēl jo vairāk, nevaru izrunāt daudzus dāņu vārdus.
Jaunībā gribējāt kļūt par skolotāju…
Kādu laiku pastrādāju par skolotāja palīgu, bet par skolotāju nekļuvu. Gadu universitātē studēju literatūrzinātni, taču kļuvu par žurnālistu.
Vienmēr esmu gribējis uzrakstīt romānu, bet ilgi nezināju, kādam un par ko tam jābūt.
Tādēļ, protams, bija grūti (smejas). Mans debijas romāns bija “Karstās avenes”. Grāmatai nebija milzīgu panākumu, bet veicās gluži labi, un es nolēmu, ka mēģināšu turpināt rakstīt, jo man tiešām tas patika. Trešo romānu – detektīvu – izdeva jau lielāka Zviedrijas izdevniecība. Tad es arvien vairāk un vairāk pievērsos grāmatu rakstīšanai.
Un tad jūs aizbraucāt uz Indiju?
Jā, mana bijusī sieva strādā “Ikea”, viņu norīkoja darbā uz Indiju, un es braucu viņai līdzi. Sākumā uzrakstīju dažus rakstus savai avīzei no Indijas (Mikaels Bergstrands strādāja Dienvidzviedrijas lielākajā dienas laikrakstā “Sydsvenska Dagbladet”. – L.K.-Š.), plānoju jaunu kriminālromānu, bet pēkšņi iedomājos: šī ir tik brīnišķīga iespēja,
kāpēc lai es rakstītu grāmatas par noziegumiem Zviedrijā, ja pats esmu Indijā?
Mani tiešām aizrāva šī ideja, un sāku rakstīt grāmatu par pusmūža zviedru, kurš nonāk Indijā.
Tas, ka romāna galvenais varonis ir pusmūža zviedru žurnālists, liek jautāt – vai romānā ir kādas autobiogrāfiskas detaļas?
Kā lai saka, Jērans par 35% ir līdzīgs man. Viņš gan, šķiet, ir nervozāks nekā es, vairāk rūpējas par to, lai saglabātu esošo stāvokli, būtu drošībā, mazliet baidās no negaidītā, tādēļ jūtas satriekts par to, kā lietas notiek Indijā. Tādam cilvēkam kā Jērans Indijā ir grūti.
Starp citu, es Indijā piestrādāju par gidu ceļojumu birojā, tas man palīdzēja apmeklēt dažādas vietas, uzzināt daudz jauna par valsti. Un tā ir viena no lietām, kuras man kopīgas ar otru romāna varoni Ēriku. (Smejas.)
Es gan esmu Indijā pavadījusi tikai trīs nedēļas, bet sajūta bija, ka te varētu notikt jebkas.
Indijā tiešām notiek pilnīgi jebkas! Ir ļoti aizraujoši un jauki rakstīt par šo valsti. Es romānā rādu kontrastu, kas veidojas, kad rietumnieks, cilvēks, kuram ir noteiktas paražas, manieres, viņš nāk no noteiktas vides, saskaras ar visu šo sajukumu un uzbudinājumu. Kaut gan Indija, protams, ir arī valsts ar lielām sociālām problēmām.
Neraugoties uz tām, mēs, rietumnieki, bariem vien plūstam turp meklēt garīgumu un apskaidrību.
Jā, jā, un daudzi Indijas iedzīvotāji par mums tādēļ smejas. Daži rietumvalstu cilvēki ir tik ļoti nodevušies šai idejai, ka tas šķiet pat jocīgi. Tas redzams arī manā romānā, taču nenozīmē, ka apskaidrība tiešām nevar iestāties – es, piemēram, Indijā piedzīvoju vairākas atklāsmes.
Šī zeme cilvēkus tiešām izmaina, pārsvarā labā nozīmē, bet ir arī dažādas briesmas.
Es, piemēram, kļuvu ļoti slims, bija nepieciešama nopietna operācija, jo organismā bija iekļuvusi vietējā infekcija. Tāpat ir bijuši brīži, kad Indijā jutos ļoti vientuļš un nelaimīgs. Bet šajā laikā mēs tik daudz runājam par apzinātību, to, ka jācenšas dzīvot šeit un tagad, un Indijā cilvēki tieši tā dzīvo – te un tagad. Es ļoti pieķēros Indijai, tagad turp dodos katru gadu.
Kas jūs šajā valstī saista visvairāk?
Cilvēki. Tā, iespējams, ir garlaicīga atbilde, taču Indijā cilvēki ir ļoti atvērti, ļoti ieinteresēti, draudzīgi. Rietumniekam tā var būt problēma, jo viņi izturas pilnīgi atšķirīgi, nekā esam ieraduši, viņiem viss ir citādi nekā šeit – kultūra, izturēšanās, ģimenes saites – , bet, ja pie tā pierodi, vari nodibināt ļoti labus kontaktus un pat izveidoties īsta draudzība.
Būdams žurnālists, esmu apguvis, kā sarunāties ar cilvēkiem, un tas man palīdzēja izveidot patiešām lojālu draugu tīklu.
Romānā ir indiešu puisis Jogi, ar ko Jērans sadraudzējas – viņš ir ļoti īpašs, lasītājiem viņš patīk. Patiešām esmu saticis viņam ļoti līdzīgu puisi, viņš centās man visādi palīdzēt. Diemžēl pirms pāris gadiem viņš aizgāja viņsaulē. Viņam bija ļoti īpatnēja domāšana, brīžiem tā patiešām “salauza” man smadzenes, bet ļoti labā nozīmē, pārvērtēju daudzus savus priekšstatus un pieņēmumus.
Jūsu romānam dots Latvijā neierasts žanrs “feel good” – tāds labsajūtas, labas omas romāns. Kāds tas ir?
Es necik daudz nedomāju par žanru, bet, ja tas jāformulē, tad man tiešām šķiet, ka “Skaistākās rokas Deli” ir “feel good” romāns. Tas nepavisam nenozīmē, ka tajā viss ir gludi, līdzeni, priecīgi un garlaicīgi, nē, sižetā ir arī sarežģīti, sāpīgi brīži.
Galvenais, lai pēc romāna izlasīšanas paliek cerība. Grāmatu noliekot, nevajag gaidīt sajūsmu, rozā mākoņus un visu sapņu piepildīšanos, bet gan smaidu mutes kaktiņos, labu pēcgaršu.
To droši vien ir grūti sasniegt, nekļūstot cukurainam.
Jā, ir gan jāpapūlas, un man pašam nepatīk pārāk saldas grāmatas. Mazliet cukura nekaitē (smejas), bet grāmatā, lai tā būtu interesanta, jābūt daudz dažādām sastāvdaļām – mīlestībai, piedzīvojumam, skumjām, mazliet spriedzes, aizkustinājumam – jā, tai jāaizkustina sirdi.
Un grāmatām par Indiju ir kāda brīnišķīga iezīme – ļoti krāšņa vide. No daudziem lasītājiem esmu dzirdējis, ka, lasot šo romānu, viņi jūtas gluži kā nokļuvuši Indijā, un tas mani ļoti iepriecina.
Kā žurnālists esat rakstījis no ļoti sarežģītām vietām. Iespējams, “feel good” romāns ir sava veida pretinde šai patiešām skarbajai dzīves realitātei?
Taisnība, daudzus gadus avīzei rakstīju par Balkānu karu, un tas bija gan ļoti smagi un sarežģīti, gan arī ļoti interesanti. Un, kad paies vēl kāds laiks, iespējams, uzrakstīšu grāmatu arī par šo laiku. Jo arī “feel good” grāmatās drīkst būt dažādi tumši sižeta pavērsieni, galvenais ir veids, kā to pastāstīt.
Protams, runājot par Balkāniem, vispirms prātā nāk kriminālsižeti – cilvēku nolaupīšana, izmantošana. Es mainīju žanru, jo, kad raksti kriminālromānu, ir daudz obligātu priekšnoteikumu. Ir nepieciešams vainīgais un upuris, tev jāapraksta noziegums un tā atrisināšana, neatklājot pārāk daudz, lai lasītājam nezustu interese. Rakstot “Skaistākās rokas Deli”, biju brīvāks.
