Ar smaidu. Latvieši grupu ceļojumos 0
Ja cilvēkam ir vēlme ceļot, redzēt eksotiskas un pat mazliet bīstamas vietas, taču vienam doties negribas un nav kompānijas, risinājums ir ceļojumi tūrisma firmas organizētā grupā. Visbiežāk dzirdētie iebildumi ir – man tur visi būs sveši, negribu visu skatīt caur ekskursiju autobusa logu un, pats galvenais, es neesmu parasts tūrists!
Kad narcisisms nedaudz atgaiņāts un pieņemta doma, ka arī es varu būt parastais tūrists, pirms ceļojumiem ārpus Eiropas parasti notiek grupu sapulces un tad īpaši svarīgs ir vadītājs. Viņš tiek piesardzīgi, bet strikti izvērtēts – izdarīgais un mierīgais, stingrais un nervozais visurpaguvējs vai terorizētājs ar pulksteni (nedod dies’, nokavēsi minūti – tad uzreiz sāks gudrot sodus – dziedāt, dejot, maksāt utt. Reizēm šāds grupas līderis ar pulksteni rokā padežurē pat pie tualetes durvīm). Grupai paveicas, ja vadītājs ir izdarīgais un mierīgais tips.
Vienīgi, ja kāds no grupas ir pārāk aktīvs un uzdod daudz jautājumu, tas rada citos bažas. Vai šis tips iekļausies kolektīvā vai arī visu vadītāja uzmanību centīsies pievērst tikai sev? Ja kādam trūcis vecāku uzmanības un viņš dzīves laikā nav iemanījies ar to tikt galā, šāds cilvēks patiešām var “pielipt” vadītājam un pamatīgi nokaitināt visus pārējos, kas arī grib savu daļu līdera uzmanības.
Pirmā īstā grupas tikšanās notiek lidostā vai pie autobusa, kad tiek sadalītas vietas, kur katrs sēdēs. Tā ir cīņa par vietu zem saules, tāpēc dažām firmām ir noteikums – kurš agrāk samaksājis pirmo iemaksu, tas arī pirmais izvēlēsies sēdvietu autobusā. Situācija kļūst sarežģītāka, ja, aizlidojot uz ceļojumam izvēlēto zemi, jāsēžas, piemēram, džipos pa trīs (jā, grupu ceļojumi nenotiek tikai lielos autobusos.
Transports mēdz būt dažāds – no mikrobusiņa līdz džipam, tuk-tukam, laivai). Tad sākas klusā drāma – jāšķir ģimenes un draugu kompānijas, jo lielākām kopām vietas vienā džipā nepietiek. Tas var radīt sāpi pusceļojuma garumā – kāpēc manējie sēž kopā, bet es viens kā nosodīts – ar svešiem?
Tad sākas interesantākā daļa – iepazīšanās ar šiem svešiniekiem. Parasti latvietis nesteidzas iepazīties – tam vajadzīgs kāds īpašs iemesls. Piemēram, ja visa grupa kopā ēd pusdienas vai vakariņas pie mazākiem vai liela, gara galda, pieklājības pēc jāuzsāk kāda saruna.
Reizēm talkā nāk gids, taču nereti arī viņš ir runātājs tikai autobusa mikrofonā un tad pienākums iepazīties un uzturēt kontaktus tiek atstāts pašu ceļotāju rokās. Sarunas bieži risinās lēni, mokoši un ar garām klusuma pauzēm, kuru laikā daži jūtas neērti, bet daži klusē labprāt.
Kā jau parasti grupas procesos, vislabāk grupu saliedē ārējs ienaidnieks – piemēram, citas ceļotāju grupas, kas aizsteidzas priekšā kārotā objekta apskatē, negodīgi vietējie tirgoņi vai iezemieši, kas atsakās fotografēties. Ja kopējais noskaņojums ir tīri labs, bet nemiers kādu tomēr dīda, var sākties konflikts grupas iekšienē. Bieži atrodas kāds citādais, kuru grupa izstumj, vai jau minētais pielipējs gidam, kas nokaitina visu grupu. Tad latvietim pietiek, par ko runāt visu atlikušo ceļojuma laiku un neviens grupā vairs nešķiet svešs, tikai mūsējais vai viņējais.
Taču pašas labākās grupas saliedētājas neapšaubāmi ir vēdera problēmas. Tad latvieši kļūst par izpalīdzīgāko tautu pasaulē, viens otram ar izmocītu smaidu sniedzot ogli un dažādus citus medikamentus, ik rītu cits citam apvaicājoties par veselību un pastāstot par savējo. Pēc kopīgi pārciestām vieglām kājām grupa var iet ugunī un ūdenī, padot roku tiem un pavilkt kalnā tos, kas netiek līdzi, dziedāt un dejot pie ugunskura, izkratīt sirdi mēnessgaismā un nemaz nekaunēties savas atklātības. Un tam obligāti nav nepieciešams alkohols.
Savējie un viņējie ir aizmirsti – savējie tagad ir visi vai gandrīz visi. Neuzticēšanās un piesardzība ir atmesta, jo mērķis taču visiem jau sākotnēji ir bijis viens – pēc iespējas aizraujošāk pavadīt laiku svešajā zemē. Ja tas izdodas, pēc šāda ceļojuma reizēm tiek noslēgta mūža draudzība un vairs nav jālauza galva par to, ar ko nākamreiz kopā doties ceļā.