Piedzīvojumi vienatnē 7
Lai gan ekspedīcija kopumā noritējusi veiksmīgi, neizticis arī bez starpgadījumiem. 34. dienā, kad Rihards palicis pavisam viens un spēki gājuši uz beigām, viņš izraisījis lavīnu. “Vajadzēja tikt lejā pa diezgan stāvu nogāzi, un es pārkāpu drošības nosacījumus. Pamanījis lavīnu, es stūrēju uz malu, kur redzēju sīkus kociņus. Pie tiem izdevās noturēties, kamēr sniegs gāzās man pāri. Panikā nekritu, un viss beidzās laimīgi.”
Ar to piedzīvojumi nebeidzās. “Uznāca ļoti silts laiks un sniegs sāka stipri lipt pie slēpēm, apgrūtinot virzīšanos uz priekšu. Vienā atelpas brīdī likās, ka uz pārejas jau redzu atkusušu zemi, bet tad “zemes pleķi” sāka kustēties. Izrādījās, tie ir lāči – tikai šāviena attālumā. Tomēr dzīvnieki nolēma man netuvoties,” atceras Rihards. Pašās beigās, nobraukdams no sniega, viņš ilgi nevarējis atrast taku, kas ved uz tuvāko ciemu. Meties jau tumšs, un, visādi izmēģinājies, nolēmis sekot lavīnu pēdām, līdz beidzot atradies īstais ceļš.
