Spītējot sniega vētrai 7
“Slēpojumu sākām no mūsu viesnīcas, plānojot veikt lielu apli gan pa Lejas, gan Augšsvanetiju. Mans ceļabiedrs Šako labi pārzināja vietējo kalnu apstākļus ziemā, kas ir ļoti svarīgi, lai izvairītos no lavīnām. Viņa vectēvs padomju laikos bijis septiņkārtējs čempions alpīnismā. No Ušbas pirmajā dienā tikām tikai līdz Guli pārejai, jo mūs pārsteidza sniega vētra. Gulējām teltī mīnus 20 grādu aukstumā un aizmigt varējām tikai pret rītu, kad mitējās vēja brāzmas. Tā, šķiet, bija aukstākā nakts visa pārgājiena laikā, vēlāk kļuva siltāks. Saulainās dienās gaiss iesila pat līdz plus 15 – 20 grādiem, tomēr naktis joprojām bija aukstas.
Pārāk augstu kalnos nedevāmies – tik vien, cik bija nepieciešams, lai pārvarētu kalnu pārejas. Augstākais punkts, ko sasniedzu, bija Elbrusa pakājē – ap 3300 m virs jūras līmeņa. 36 dienu laikā noslēpoju aptuveni 700 kilometrus. Tas it kā nav daudz, taču jāņem vērā, ka maršruts veda augšup un lejup – samērā viegls nobrauciens pa pūdersniegu mijās ar diezgan smagu kāpšanu nākamajā kalnā. Pēdējās divpadsmit dienas ceļoju viens pats, jo Šako sākās stipras muguras sāpes un viņš no ekspedīcijas izstājās. Teritorija no Tšuberijas ielejas līdz Gruzijas–Krievijas robežai ir mežonīgs apvidus, kartes man nebija, un, tā kā es šeit biju pirmoreiz, ceļabiedros sarunāju kādu vietējo mednieku. Taču viņš gāja ar sniega kurpēm, tādēļ uz priekšu virzījāmies diezgan lēni. Vadoties pēc kartēm, neizvēlējāmies par 30 º stāvākas nogāzes, kas jau skaitās lavīnbīstamas.
Pārgājiena sākumā spīdēja pilnmēness, kas apkārtni padarīja noslēpumaini skaistu. No Guli pārejas varēja redzēt gan Ušbu (4700 m), gan Tetnulda kalnu (4859 m) – vienu no augstākajām virsotnēm Eiropā. Pēc pāris dienām vēlreiz uznāca putenis un sāka snigt. Man tas patika, jo parasti Svanetijas kalnos martā un aprīlī vairs nav daudz sniega. Bija sajūta, ka kāds Augstāks spēks visu laiku tur mūs uz Saules ceļa. Tikai pēdējās dienās nācās iet arī kājām, lai tiktu līdz sniegam.
