Divi draugi darbos Skotijā nolūkotu brokoļu un ziedkāpostu audzēšanu izvērš Sēlijā 2
Ilūkstes novada Bebrenes pagastā divi latvieši nesen uzsākuši savu biznesu – brokoļu un ziedkāpostu audzēšanu. Ideja nolūkota Skotijā, kur abi draugi Mārtiņš Bogušs un Arnis Kuckājs bija devušies nopelnīt naudu un iegūt dzīves pieredzi. No ārzemēm atgriezušies jau pirms gadiem pieciem, taču savam biznesam tā īsti atvēzējušies tikai pērn. Kā draugiem veicas?
Nakts tirgus
Pirmo tikšanos sarunājam novembra sākumā Rīgā pie Centrāltirgus – nakts tirgū. Tur abi jaunie zemnieki divreiz nedēļā (otrdienās un piektdienās) brauc tirgot savu produkciju. Lielāks noiets esot piektdienas vakarā, nedēļas nogalēs cilvēki iepērkas aktīvāk. Šis puišiem ir rudens grafiks. Vasarā nakts tirgū ieradušies vēl biežāk, rekords bijis pat piecas reizes nedēļā! Nereti tur arī nosēdējuši visu nakti.
Atved gandrīz tonnu dārzeņu… Vai vienmēr izdodas pārdot? Reizēm izdodas, reizēm nē, daļu preces esot nācies arī vizināt atpakaļ uz mājām – neslēpj bebrenieši. Ziedkāpostiem reklāmas nevajag, tiem gana daudz cienītāju. Galvaspilsētā arī brokoļiem pircēju netrūkst, bet Sēlijā un Latgalē tos pagaidām vēl īsti nenovērtējot… Taču brokolis ir viens riktīgi veselīgs dārzenis, kas satur daudz antioksidantu un vitamīnu, kā arī vairo organisma aizsargspējas pret dažādām kancerogēnām saslimšanām. Turklāt brokolim atšķirībā no ziedkāposta ēdams ir arī kāts un lapas.
Sezonas saspringtākajā laikā prāvu tiesu savās saimniecībās izaudzētā bebrenieši piegādājuši vairumtirdzniecības bāzēm SIA “Latbana Group” un kooperatīvajai sabiedrībai “Mūsmāju dārzeņi”, tā viņu prece nonākusi arī lielveikalos.
Vēlu rudenī, tumšajā laikā, rīdzinieki uz nakts tirgu nāk mazāk un zemniekiem biežāk jāsauc talkā uzpircēji. Tagad puiši tirgū ierodas ap pulksten pieciem pēcpusdienā, līdz kādiem deviņiem vakarā andelē paši, tad aizbrauc pie draugiem dažas stundas nosnausties un ap četriem pieciem no rīta ir atkal tirgū, lai vienotos ar vairumpircējiem. Pēc tam dodas atpakaļ uz Bebreni (no Rīgas tas ir divu, divarpus stundu brauciens). Vai pēc tam mājās sanāk laiks pagulēt? Nesanākot vis – vienmēr kaut kas jādara, jāgatavojas nākamajam braucienam.
“Novelc līdz vakaram un tad gan jūties kā izspiesta jāņoga… Visu sezonu bijām miega badā! Bet, kamēr vēl jauns, tikmēr var skriet,” nosmaida Arnis. Un jauni viņi ir – tik tikko pāri trīsdesmit.
Idejas dzimšana
Viņi ir klasesbiedri, labi pazīstami kopš bērnu dienām. Pēc vidusskolas abi grasījās kļūt par sporta skolotājiem: Mārtiņš aizgāja studēt uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, Arnis – uz Daugavpils Universitāti. Arnis augstskolu pabeidza, bet Mārtiņš pēc otrā kursa paņēma “akadēmisko” un devās uz Skotiju peļņā. Nokļuva lauku saimniecībā, kur galvenais virziens bija brokoļu un ziedkāpostu audzēšana, piedevām vēl arī kartupeļi un graudaugi, tāpēc nācās darīt visādus darbus. Mārtiņš ar savu strādīgumu un apsviedīgumu izpelnījās saimnieku atzinību, kļuva par darbu vadītāju, kura pārziņā bija viss ražošanas process – no pavasara līdz rudenim. Skotijā puisis sabija veselas septiņas sezonas un beigās aicināja arī Arni. Tā, abiem kopā svešumā strādājot, radās doma: kāpēc gan neaudzēt ziedkāpostus un brokoļus pašiem savā zemē?
Mārtiņš atzīst, ka Skotijā gūtās zināšanas un pieredze ir neatsverams ieguvums, tam piekrīt arī Arnis, lai gan tur nostrādājis tikai vienu sezonu.
Abi atgriezās Latvijā, nodibināja zemnieku saimniecības, taču ar biznesa idejas īstenošanu tik raiti vis neveicās… Jebkuras uzņēmējdarbības īstenošanai vajadzīga diezgan liela kaudzīte naudas, ar Skotijā nopelnīto bija stipri par maz. “Sākām pilnīgi no nulles. Mums nebija nekā, tikai mazliet zemes un traktors T-25, nekādas citas tehnikas,” saka Arnis. “Lielākā daļa darbu – stādīšana, ravēšana, ražas vākšana – bija jāveic ar rokām.”
Sapratuši, ka bez tehnikas tā lieta neiet un jāķeras pie projektu rakstīšanas.
Kooperācijas modelis
Otrreiz ar abiem zemniekiem tiekamies jau Bebrenē, vispirms – pie Mārtiņa Boguša zemnieku saimniecībā “Apiņi”. Pirmais, kas piesaista uzmanību, – karpu dīķis, tas dodot ūdeni arī dārzeņu laistīšanai. Tālumā pukšķina traktors – tur saimnieks apar novākto ziedkāpostu lauku. Piecos hektāros, kur šovasar raženi auga brokoļi un ziedkāposti, nākampavasar sēšot vasaras kviešus, pēc gada – ziemas kviešus, jo augu seka ir jāievēro.
“Apiņiem”, kur saimnieko Mārtiņš, ir 23 ha zemes, bet “Dimantiem”, kur rosās Arnis, – 13 ha (tā ir kopējā platība, kur gan vienā, gan otrā saimniecībā ietilpst arī mežs), tāpēc abi draugi nomā zemi arī ārpus Bebrenes pagasta robežām.
Novembra beigās zeme vaļā un vēl arama – vai nav viens garlaicīgs rudens? Nemaz – arī pērn Mārtiņš laukus aris vēl novembra vidū, kad dabūjis jauno traktoru. Pēdējā lauka velēnu mēneša beigās jau vēlis pa sniegu, bet zeme vēl nav bijusi sasalusi. “Labāk vēls rudens arums nekā agrs pavasaris,” Mārtiņš skaidro. “Mums zeme smaga, ziemā tā sablīvējas, sagulst, noslāņojas, tāpēc noteikti jāapar rudenī, lai ziemā māls izsaltu. Arī nezāles arot uzgriež augšā.”
Mārtiņa stūrētais “Zetor Proxima Power 120” velk franču firmas “Gregoire-Besson” trīskorpusu maiņvērsējsarklu – tie iegādāti ar sadarbības partneru SIA “Agrimatco Latvia” gādību un par Eiropas atbalsta naudu. Tādā pašā kārtā “Apiņu” saimnieks ticis arī pie augsnes kompaktora (jeb kultivatora) “Farmet K300N” un itāļu firmas “Checchi & Magli” stādītāja, savukārt “Dimantu” saimnieks – pie tieši tāda paša čehu traktora un Francijā ražota dobju veidotāja.
Iegādāties visu nepieciešamo tehniku katrai saimniecībai atsevišķi nav bijis pa spēkam (un tas arī nebūtu vajadzīgs), tāpēc izlēmuši saimniekot racionālāk. LLKC konsultantiem piepalīdzot, izveidojuši paši savu kooperācijas modeli. “Mums katram sava saimniecība, bet lielās lietas risinām kopā. Kooperējamies gan tehniku iegādājoties, gan ar darbiem. Tagad zemi ar Mārtiņš, bet jau nākamnedēļ maiņvērsējs strādās manā tīrumā,” bilst Arnis.
Pirmo projektu ES atbalsta saņemšanai viņi iesniedza programmā “Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem”. Kad to apstiprināja, varēja iegādāties stādāmo mašīnu, un darbi sāka ritēt raitāk. Pēc tam tapa projekts programmā “Lauku saimniecību modernizācija”. Apstiprināja arī to, un radās iespēja iegādāties vairāk tehnikas vienību. “Vienu ņēma Arnis, otru – es, lai vieglāk strādāt. Tagad veiksmīgi sadarbojamies. Ja Arnim kas lielāks darāms, es braucu palīgā, ja man – draugs ir klāt!” papildina Mārtiņš.
Mēdz teikt, ka draudzība un bizness ir divas dažādas lietas. Šis laikam ir izņēmuma gadījums. Un runa nav tikai par Mārtiņu un Arni, bet arī par citiem viņu draugiem, kuri nāk talkā, kad vien tas vajadzīgs. Algot darbiniekus nedz “Apiņos”, nedz “Dimantos” pagaidām nevar atļauties…
Tēva diplomdarbs
“Apiņu” pagalmā viena otrai līdzās ir divas dzīvojamās mājas. Veco ēku vairāk nekā pirms 100 gadiem būvējis Mārtiņa vecvectēvs, kopš 1995. gada to palēnām atjaunojuši. “Kad atnācām, te pilnīgs grausts bija,” atceras Mārtiņš. “Vienā galā dzīvojām, bet no otra sākām būvēt. Tagad tur mīt vecāki, bet bijušās klēts ēku Mārtiņš pārbūvējis kā atsevišķu dzīvojamo māju sev un brālim. Mājām pa vidu – liela, skaista egle, ko abi draugi atminas vēl kā mazu sīkulīti.”
Mārtiņa mamma Elita ir Bebrenes rokdarbu kopas “Māra” dalībniece un todien aizbraukusi uz adīšanas pulciņa nodarbību. Ikdienā viņa nodarbojas ar mājsaimniecību un ir Mārtiņa galvenais palīgs. Tēvs Staņislavs Bogušs pēc profesijas ir galdnieks, strādā novada domē par remontstrādnieku un saimniecības darbiem pieslēdzas nedēļas nogalēs, kad ir brīvs. Pagalmā skatiens pielīp mazam, jaukam traktoriņam, kas iedēvēts par “mazo zetoru”: “Volgas” pārnesumu kārba, “Volgas GAZ-21” tilti, “Ford Escort” dzinējs, vecā “VW Passat” stūre… Staņislavs pats to uzmeistarojis un uzvarējis rajona konkursā par labāko konstrukciju, tāpēc Mārtiņš amizanto minitraktoriņu godā par tēva diplomdarbu. “Toreiz gan tas bija mazliet citāds – ar zaporožeca motoru. Tēvs pāris gadu ņēmās, lai dotu traktorītim otro elpu – izlocīja jaunus pārsegus un salīmēja kopā, pielika lampas un visu piepucēja… Tagad šis braucamrīks mums ir liels palīgs, lai aizvestu no lauka brokoļus un ziedkāpostus. Ietaupās degviela, jo nav ar lielo traktoru šurp turp jādīdās. Pieliek mazo piekabi un – aiziet!”
Kaut vārdos paskops, Staņislavs atzīst: viņš priecājoties, ka puika paņēmis zemi, dikti jau gribējies, lai kāds no trim dēliem “Apiņos” saimnieko. Uz jautājumu, vai cerējis, ka Mārtiņš atgriezīsies mājās no Skotijas, kur viņam veicās tik labi, atbilde skan ļoti pārliecinoši. “Mani puikas tādi nav, ka aizbrauktu, kur labāk klājas, un gribētu tur palikt!”
Tagad visi pie vietas: Mārtiņš un Artūrs (viņam savs individuālais uzņēmums, nodarbojas ar rakšanas darbiem) – Bebrenē, bet datorprogrammētājs Jānis – Rīgā.
Tam labam būs augt!
Arņa Kuckāja zemnieku saimniecība “Dimanti” atrodas trīs kilometrus atstatu no “Apiņiem”, tuvāk Bebrenes centram. Jau pa gabalu redzama par Eiropas projektos piešķirto naudu iepirktā tehnika – traktors, frēze un sūknis, bet kalnā – jaudīgā profesionālā itāļu laistīšanas iekārta, kas iegādāta ar SIA “VBC grup” starpniecību.
Māju, kurai nākamgad apritēs 100 gadu, Arnis mantojis no vecāsmātes. Pagaidām nomainīts tikai jumts, jo māja bez kārtīga jumta nav māja. Arī šajā saimniecībā viss pamazām tiek atjaunots, bet darāmā vēl ir ļoti daudz un arī naudas vajag pulka. Laika zobs sagrauzis gan kūti, gan šķūni… Arnis apņēmies uz vecajiem pamatiem atjaunot kūti un izbūvēt vēl arī noliktavu.
“Dimantos” dzīvo arī Arņa mamma Ārija (viņa 35 gadus nostrādājusi Bebrenē par veikala vadītāju) un mātesbrālis. Abi, protams, piepalīdz biznesā. Nesen Arnis divatā ar onkuli uzbūvējuši jauno siltumnīcu dēstu audzēšanai. Dēstus viņi audzē paši, sēj un stāda pakāpeniski, vairākos paņēmienos ik pēc piecām sešām dienām. Šogad bija vēls pavasaris, uz lauka sākuši stādīt tikai ap 10. maiju (ideāli būtu, ja varētu iestādīt jau aprīļa beigās). Cerībā uz sezonas pagarināšanos viņi riskēja un iestādīja vēlāk. Un sezona izstiepās…
Mārtiņš gudro par studijām Lauksaimniecības Universitātē, bet Arnis pēc atgriešanās no Skotijas četrus mēnešus mācījies pavāru kursos. Nesen viņš piedalījās arī LLKC un Valsts Zivsaimniecības sadarbības tīkla organizētajā seminārā “Daudzveidīga zivju ēdienu pagatavošana” pie šefpavāriem Mārtiņa Sirmā, Ērika Dreibanta un Jura Dukaļska Rīgā, kur nodibināts trīs pavāru restorāns “Tam labam būs augt!”. Restorāna nosaukumu varētu pārņemt arī kā lielisku devīzi brokoļu un ziedkāpostu audzēšanas biznesam. Semināra dalībnieki mācījušies gatavot gan brekšu kroketes ar topinambūru zupu, gan mazsālītu zandartu ar bietēm un kaņepju mērci. Kas zina, varbūt kādreiz taps kāda jauna interesanta zivju ēdiena recepte, ko būs izdomājis pavārs un dārzeņu audzētājs Arnis Kuckājs? Jo dārzeņi ar zivīm, kā zināms, varen labi sader kopā…
