Ar skatītāju uz pleca. Saruna ar mākslinieku Andri Eglīti 0
No rītdienas līdz 2. decembrim Rīgā galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1) būs apskatāma mākslinieka Andra Eglīša personālizstāde “Kaut kur tepat”, kurā Purvīša balvas ieguvējs atgriezies pie glezniecības, pētot reālā un mītiskā saplūsmi.
Savā ziņā par mantru kļuvis apgalvojums, ka Andris Eglītis ir mūžam mainīgais meklētājs – instalācija, foto, attēls kustībā –, bet šobrīd satiekamies glezniecības posmā. Kāpēc arvien atgriezies pie gleznošanas, šogad pat vairākās izstādēs?
A. Eglītis: Kaislība, enerģija un interese kaut ko darīt man ir, ja kaut ko nezinu un man ir interese to atklāt. Vairākas reizes mūžā bijusi sajūta, ka, jā, tagad esmu atradis kaut kādu zelta dzīslu, pareizo veidu vai īsto darba metodi, un nu gan varētu kādu laiku tā pastrādāt. Tomēr, tikko šī sajūta ir, uzreiz beidzas arī enerģija, un vairs nav interesanti. Bija laiks, kad gleznoju mazāk un sajutu, ka tās man riktīgi pietrūkst. Gribu visu laiku mēģināt gan sevis dēļ, gan pasaules priekšā pārbaudīt glezniecības iespējas mūsdienās.
Glezniecība ir tava ikdiena, arī to pasniedzot studentiem mākslas akadēmijā.
Tur gan gleznoju tikai iztēlē un mēģinu pastāstīt, ko esmu iztēlojies. Patiesībā pasniegšana ir enerģiju diezgan patērējošs process, jo arī komentējot katru darbu, iznāk iztēloties ceļus, kā to turpināt vai mainīt. Tad iznāk, ka zināmā posmā kopā ar studentiem esmu iztēlē uzgleznojis vismaz divdesmit gleznas. Jāatzīst, ka pēc tam jūtos diezgan izsūkts.
Kādā intervijā teici, ka mūsdienu māksla cilvēkus saniknojot, jo viņi to nepazīst. Raugoties no skatītāja puses, glezniecība kā žanrs tomēr ir nomierinoša, jo dod kaut kādu orientāciju tajā juceklī, ko sauc par laikmetīgo mākslu.
Glezniecībā ir divas pilnīgi pretējas virzības – no vienas puses, cilvēkiem, kuri pārāk aktīvi vai padziļināti neinteresējas par mākslu, tā joprojām ir drošais lauks, jo glezna varētu būt māksla. No otras puses, tiem, kas laikmetīgās mākslas laukā tiecas būt ļoti mūsdienīgi, glezniecība kļūst par tabu kā kaut kas vecs un garlaicīgs. Iespējams, es šiem otrajiem gribu pierādīt, ka tā tomēr nav. Tā ir man tāda ambīcija.
Tev skatītājs ir svarīgs darba tapšanas procesā?
Skatītājs ir klātesošs, tiesa – abstrakts, nekonkrēts. Domāju, ka jebkuram māksliniekam darba procesā kaut kur uz pleca sēž šis skatītājs, un par to ir vairāk vai mazāk apzinātas ekspektācijas, jo darbs ir komunikācija. Turklāt skatītājs ļoti mainās atkarībā no tā, vai strādāju Rīgā vai, piemēram, Indijā. Nav runa par to, ka domā par kaut kādu konkrētu, reālu auditoriju, tikpat labi pats esi tas vērtētājs, skatītājs, kritērijs.
Pavisam nesen nomaļā Rīgas vietā, bijušajā sērkociņu fabrikā “Boļševička”, kopā ar dzīvesbiedri mākslinieci Katrīnu Neiburgu rīkojāt hepeningu “Mazsālītie garie gurķi”, kurā līdzās gleznām, video un gurķiem apgrozījās jūsu draugi, mākslinieki, un radās iespaids, ka “skatītājs no malas” te nav tik svarīgs, drīzāk tāda mākslinieku satiksmes vieta. Kāda bija iecere un vai tā izdevās?
Manuprāt, atnāca arī diezgan daudz cilvēku no malas – tie, kurus dažādos jocīgos veidos bija sasniegusi informācija. Tā kā šī bija izstāde mūsu darbnīcā ārpus kādas institūcijas oficiālajām izstāžu telpām, mūsu vēlme bija vienkārši paspēlēties ar pašu izstādes formātu un pieredzi, vairākos veidos sasniedzot cilvēkus. Pirmkārt, man vienmēr ir licies, ka mākslas izstāžu zālēm vajadzētu darboties 24 stundas diennaktī. Šo ideju arī vienu nedēļu realizējām. Otrkārt, izstādes pieskatītājs vai uzraugs vienmēr zināmā veidā ietekmē veidu, kādā skaties uz darbiem. Aktivizējot šo ideju, aicinājām ik pa dažām stundām dažādus cilvēkus pārvaldīt šo izstādi. Skaidri nebijām izplānojuši, kā notiks, tomēr tas izvērsās labā enerģijas plūsmā – izveidojās dažādi pasākumi, sākot no ballītēm līdz meditācijām un kora mēģinājumam. Bija sajūta, ka izdevās.
Taču skatītājs mūsdienās bieži vien nenokļūst līdz mākslai, lai vispār taptu iespaidots.
Man ir sajūta, ka Latvijā māksla joprojām ir margināla un interesē ļoti šauru cilvēku loku. Atrodoties, piemēram, Beļģijā, ir sajūta, ka laikmetīgā mākslas norit dabiskos turpinājumos – impresionisms, modernisms, konceptuālisms un tā tālāk. Māksla ir augusi un attīstījusies līdzi sabiedrībai, tāpēc tā ir normāla dzīves sastāvdaļa. Šeit joprojām tā nereti pastāv līdz Maijai Tabakai – vidū ir kaut kāds kulturāls pārrāvums. Laikmetīgā māksla tādā ziņā ir sveša un nav plašai sabiedrībai organiska. Turklāt mūsdienās uzmanības pievērsēju ir tik daudz, ka mākslas uztvere prasa piepūli. Cilvēki vienkārši nesaņemas mākslai.
Šķiet, mazsālītie gurķi turpina tavu un Katrīnas interesi pētīt specifiski latviskos paradumus – tev tādi bija Purvīša balvu guvušie “Zemes darbi”, Katrīnai – garāžas.
Jā. Vienā sarunā negaidīti nāca atskārsme par to, kāpēc cilvēki nemarinē un nesāla garos gurķus, bet pieturas pie tradicionālajiem, īsajiem. Vēlāk tā likās laba alegorija mūsu izstādes tēmai par ieradumu un tradīciju, arī – par dabiskā un mākslīgā pārskatīšanu.
Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas mākslinieku tandēms ir visai veiksmīgs – to apliecināja kaut vai Venēcijas biennāle un instalācija “Armpit”. Kā divi tik spēcīgi mākslinieki spēj sadarboties, netraucējot katra ego?
Venēcijas darbs bija pirmā reize, kad šādā formātā kopā strādājām. Arī pārējās reizēs saglabājam katrs savu lauku, teritoriju, kur varam apliecināt savu “ego” – Katrīna bieži veido video, es – būvēju vai gleznoju, un tad ir kopums, kas rodas salikumā. Parasti nav nekādu konfliktu, ir kādi mazi momenti, kad parādās kaut kāds egoisms, bet kopumā izpratne un sajūta par mākslas darba vīziju ir saskanīga, lai gan mūsu izpausmes ir ļoti atšķirīgas.
“Saknes un plastmasa” – tāds ir jaunās izstādes darbu cikla nosaukums, raisot asociāciju par kaut ko pirmatnīgu un civilizētu, tēmu, ko esi pētījis arī iepriekš. Tāpat jaunajos darbos atgriezies “Zemes darbu” brūnīgais dubļu kolorīts.
Tā ir viena no manām lielajām interesēm – dabiskā un mākslīgā saskarsme, tas, kā vienā jocīgā kokteilī sadzīvo pirmatnējais un kulturālais. Un viena daļa jauno, šogad tapušo darbu, tiešām ir gleznoti ar dubļiem. Pie šīs krāsu gammas nonācu caur tradicionālo renesanses un baroka glezniecību, kur pamatā tika izmantoti zemes toņi, dzelzs oksīdi. Sapratu, ka šajā krāsu paletē jūtos ļoti komfortabli, un “Zemes darbi” bija tāds nākamais solis. Viens no šīs izstādes izaicinājumiem bija savienot šos “dubļu darbus” ar eļļas darbiem, jautājot, vai tie var atrasties kopā. Man šķiet, ka pieeja atradās.
Nevienai gleznai nav nosaukuma, tehnikas skaidrojumu, bet varbūt skatītājam tas būtu nepieciešams.
Domāju, ka ne. Ja skatītājs nepamana eļļas un dubļu atšķirību, tad ir nostrādājis! Man bija svarīgāk nevis skaidrot, bet savienot darbus tā, lai tie, iespējams, grupās veidotu vienu skulptūru vai instalāciju. Tas, kas mani interesē, ir telpas struktūra jeb vides sajūta, kur noticis ikdienišķā un mītiskā savienojums. Šoreiz gleznās objekts ir reizē ikdienišķā telpā, bet reizē – kaut kādā mītiskā vietā. Ir saglabāts kaut kādu piezemēts lietišķums, tomēr reizē tas atgādina mītisku ainavu.
Radošā vizītkarte: Andris Eglītis
* Purvīša balvas 2013 laureāts (“Zemes darbi”), viens no 56. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona māksliniekiem (“Armpit” kopā ar Katrīnu Neiburgu).
* Izstādes un darbi Latvijā, Beļģijā, Vācijā, Krievijā, ASV (festivālā “Coachella”), Vīnē, Somijā, Čehijā, Indijā ( “Kochi-Muziris” biennale).
* 2017. gadā notikušās izstādes: latviešu mākslinieku grupas izstāde “Tikšanās ar sevi” (Maskava, galerija “Triumph”), personālizstāde “Radi, draugi, paziņas” (cikla “Ārup. Andris Grinbergs” ietvaros), Laikmetīgās mākslas izstāde “Survival Kit 9”.
