Daugavpilij vēlreiz izdevies sevi apliecināt kā cīņas sporta galvaspilsētu Latvijā 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā nedēļā Varšavā notika Eiropas čempionāts cīņas sporta veidos, kas Latvijai bija negaidīti veiksmīgs vīru konkurencē.
Līdz šim bijām pieraduši pie Anastasijas Grigorjevas un arī Lauras Skujiņas panākumiem, bet tagad patīkami pārsteidza daugavpilieši Aleksandrs Jurkjans un Alans Amirovs.
Aleksandrs izcīnīja bronzu grieķu-romiešu cīņā svarā līdz 63 kilogramiem, bet Alans brīvajā cīņā pie bronzas tika svara kategorijā līdz 79 kilogramiem.
Īpaša ir Jurkjana medaļa, jo grieķu-romiešu cīņā tā Eiropas čempionātos ir pirmā pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Latvijas sportistiem bija medaļas PSRS laikos, bet brīvvalstī pēdējā 1938. gadā, kad par Eiropas vicečempionu kļuva Georgs Ozoliņš.
Medaļa pārliecībai
“Šis noteikti man ir lielākais sasniegums karjerā, ceru, ka tas tikai sākums. Sacensības bija ļoti nervozas, katra cīņa grūta. Viena no tām ceturtdaļfinālā pret ungāru Eriku Torbu, jo ar viņu divas reizes jau biju cīnījies, uzvaras dalot uz pusēm.
Man izdevās gūt panākumu saspringtā cīņā ar 11:10. Teikšu godīgi, tur patērēju daudz spēka, tāpēc pusfināls ar Azerbaidžānas sportistu (Ahmedu Mamadovu) īsti neizdevās.
Bet mans mērķis bija medaļa, to ļoti gribēju, tāpēc diena un nakts līdz bronzas cīņai nebija viegla, ar treneri Vitāliju Vērdiņu ilgi domājām par taktiku.
Beigās viss sanāca, bet es uz pēdējo cīņu gāju tikai ar domu par medaļu, tādu iespēju garām laist nevarēju,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” stāsta Aleksandrs Jurkjans.
“Pirms Eiropas čempionāta trenējos Daugavpilī, Liepājā, Saldū, pirms diviem mēnešiem biju uz nometni Ungārijā. Naudas ir tik, cik ir, bet trenējamies. Latvijā man ir viens labs sparinga partneris, bijušais profesionāls cīkstonis Kristaps Kalnakārkls. Viņš vairs pats nestartē, bet man daudz palīdzēja, atbrauca pie manis, es pie viņa.”
Cīņā no piecu gadu vecuma
Aleksandrs cīņas sportā ir no mazotnes. “Man jau nebija lielas izvēles, tēvs daudzus gadus bija nodarbojies ar šo sporta veidu. Mani uz pirmo treniņu aizveda piecu gadu vecumā, tā arī esmu te palicis. Tētis tagad ir lepns. Man patīk tas, ko daru. Trenējos Daugavpilī, kas ne tikai šobrīd, bet jau iepriekš bija un ir Latvijas sporta cīņas galvenais centrs.
Mums ir tradīcijas. Ir ļoti daudz bērnu, kas nodarbojas ar cīņas sportu. Es jau viņiem parādīju medaļu, redzēju, kā puikām acis uzreiz iemirdzas, jo tas ir piemērs, ka arī no Daugavpils var kaut ko sasniegt. Mani pirmie divi treneri jau ir tajā saulē, kopš 2009. gada mans treneris ir Vitālijs Vērdiņš.
Uz Tokiju neizdosies tikt, jo uz pēdējo kvalifikāciju nedošos tāpēc, ka tik ātri nevar atjaunoties pēc šīm sacensībām. Man ir ceļgala trauma, ar kuru startēju jau Eiropas čempionātā.
Mērķis ir 2024. gada olimpiskās spēles Parīzē. Tas ir mans plāns. Šobrīd man ir 25 gadi, lēnām tuvojos tam brieduma laikam, kad varu ko savā sporta veidā sasniegt.
Cīņas sportā eiropieši lielākām lietām nobriest un panākumus gūst vēlāk nekā, piemēram, kaukāzieši, kas viņiem izdodas ātrāk. Mēs, eiropieši, pēc medaļām dodamies nedaudz vēlāk.
Puiši ar mērķi
Armands Zvirbulis, Latvijas Sporta cīņas federācijas prezidents: Man nebija pārsteigums, ka Alans un Aleksandrs tika pie medaļām. Esmu redzējis, kā viņi trenējušies pēdējos divus gadus.
Abiem ir pienācis brieduma vecums – Alanam 24, Aleksandram 25. Abi sapratuši, ka paliek sportā un ar to var ko sasniegt. Viņi par savu prioritāti ir izvirzījuši mērķi kaut ko sasniegt cīņas sportā, upurējot citas lietas.
Pēdējos divus gadus viņi ir mērķtiecīgi gājuši uz šo rezultātu un turpinās iet. Tas nav viegli, jo jāsaprot, ka viņu vienaudži domā par citām lietām – ģimenēm, materiālām vērtībām, bet šie puiši katru dienu aizvada pa diviem treniņiem dienā. Un šis nav ļoti materiāli nodrošināts sporta veids.
Bet viņiem ir mērķis! Tokijā no Latvijas startēs tikai Anastasija Grigorjeva, jo pēdējā olimpiskajā kvalifikācijā nevienu neesam pieteikuši. To vajadzēja izdarīt jau pirms diviem mēnešiem, tagad jau par vēlu.
Iespējams, ka kļūdījāmies, bet jāsaprot, ka cīņas sportā nav viegli aizvadīt vairākus turnīrus īsā laikā, jo uz vairākiem krēsliem nevar uzreiz apsēsties. Ja runājam par Alanu un Aleksandru, tad viņi vismaz uz kādu laiku ir nodrošinājuši atbalstu no valsts, kas ir ļoti svarīgi.
Tagad viņi var mierīgi gatavoties 2024. gada olimpiskajām spēlēm Parīzē, jo atbalsts būs, un tas jau ir panākums.
Pats nebiju Varšavā, jo esam ar Anastasiju treniņnometnē, pārbaudām, kā viņa jūtas laika joslā, kas ir pietuvināta Japānai. Kur atrodamies, neteikšu, jo negribam konkurentiem atklāt savus plānus, bet piekritīšu tam, ka Daugavpils vienmēr ir bijusi un būs Latvijas cīņas sporta veida centrs.
