Ar skanīgo “līgo” pilsētā. Kā vasaras saulgriežus svin Rīgā, Liepājā un Daugavpilī 0
Ar ko Jāņi tik ļoti uzskaņo mūsu dvēseli? Varbūt tāpēc, ka to svinēšanā joprojām saglabājušās mūsu senču pagāniskās tradīcijas, kas saistītas ar zemi, sauli, ūdeni un auglību? Uguns pēc iespējas augstākā vietā jāaizdedz saulrietā un jāuztur degam līdz pat rītam. Protams, lauku sētā Jāņus svinēt ir pateicīgāk nekā pilsētā, jo esi tieši dabas azotē. Bet saikne ar laukiem daudziem ir pārtrūkusi. Tāpēc šoreiz lūkosim, kā līgo tie, kuri vai nu apstākļu spiesti, vai apzināti izvēlējušies saulgriežus svinēt lielākajās Latvijas pilsētās. Kāds ir pilsētnieku daudzbalsīgais “līgo”?
Rīgā ar Skroderdienu nebēdnību un maģiju
Jau kuro gadu Rīgā Jāņu simbols ir izrāde “Skroderdienas Silmačos”, kad Kārlēns, Rūdis un Ieviņa gatavojas līgot un ar piedzīvojuma trīsām gaida šo nakti, bet tajā pašā laikā dzied: “Pēc Jāņiem, skaidri zinām, būs sukas šā kā tā…” Jā, Līgo vakars ir kā spēcinošs un arī reibinošs alus malks, un tad dvēsele ir vaļā! Pat ja ir bijusi kāda rīcība ārpus stingrā rāmja, nevajag sev pārmest. Ja ir bijis kas pār mēru, jāprot to pieņemt kā pašsaprotamu nebēdnību vai nejaušību, kaisli – nu un kas, ja reizi gadā nogāzts kāds pods! Pēc svētkiem pārdomājiet, vai tas bija tā vērts, un varbūt patiešām bija? Svarīgi uz notikušo paraudzīties kā uz jauku piedzīvojumu, kā spēju uzdrīkstēties un gūt no tā prieku. Tradicionāli Rīgā Līgo svētkus svin gan 11. novembra krastmalā vairākās svinību vietās starp Akmens un Vanšu tiltu, gan Dzegužkalnā. Daugavas labā krasta svētku norisi vairāk iecienījuši tie rīdzinieki un pilsētas viesi, kam nav tik būtiskas latviešu nacionālās tradīcijas, jo te vairāk baudāms mūsdienīgais ar laikmetīgo mūziku un dejām. Taču rīdziniece Inta Puķīte ar vīru jau ceturto gadu par svinēšanas vietu izraugās Dzegužkalnu: “Vienu gadu pabiju 11. novembra krastmalā, taču nepatika, jo krīt uz nerviem tā ļaužu burzma, trinas cits gar citu. Un tie iereibušie! Klenderē, līdz ļaujas visādām vaļībām… Neciešu arī ēdināšanas teltis ar uzbāzību un skaļo umpampā mūziku. Dvēselei veldzi vairāk gūstu Dzegužkalnā, jo tur ir dabiskāka, gandrīz vai lauku ainava, vairāk jūtams latviskais gars, tautiskais tonis un ritms, kas uzskaņo garu un prātu. Turklāt patīkami, ka arvien vairāk no tuvējām daudzstāvu mājām uz šo vietu nāk cittautieši, viņi lieliski piemērojas mūsu tradīcijām, pin vainagus, greznojas ar jāņuzālēm, jūti, ka pieņem mūsu kultūru un tradīcijas, iekļaujas svētku norisēs, dejo, pat iet tautiskās rotaļās.”
Īsta latviešu līgošana un danči līdz rīta gaismai Dzegužkalnā, kas ir augstākais Rīgas kalns un sena Jāņu tradīciju vieta, notiks jau piekto reizi. Tur svinēšanu organizē bezpeļņas organizācija “Austras biedrība”, tās gādībā norit arī ielīgošana visā Rīgā.
Signe Sniedze, “Austras biedrības” vadītāja: “Organizējot pasākumus, manu, ka tautiskums cilvēkiem patīk, tajā ir vienojošs spēks. Saulgriežu svētkus sagaidām ar ielīgošanu, kas nedēļu Rīgā skan bagātīgi – vakaros kādā no Rīgas kalniem ir iespēja latviešu tradīciju lietpratēju vadībā apgūt saulgriežu dziesmas, rotaļas un rituālus. Tāda ielīgošana jau notikusi Dzegužkalna parkā, Torņakalnā J. Akuratera un O. Vācieša muzeja dārzā un Grīziņkalna parka virsotnē.
23. jūnija vakarā tauta atkal plūdīs uz Dzegužkalnu baudīt maģisko novakari un nakti tradicionālajās Jāņu tradīcijās ar vainagu pīšanu pļavas vainagu darbnīcā, jāņuguns iedegšanas rituālu, lielo ugunskuru, kurā sadedzina iepriekšējā gadā pītos Jāņu vainagus, jāņuzāles. Līdzi gan jāņem ne vien labs garastāvoklis un “otra pusīte”, bet arī sedziņa ērtai sēdēšanai Dzegužkalna zaļajā pakalnē. Katram gadījumam vērts paķert līdzi arī lietus mētelīti – noderēs pret lietu un odiem. Droši iesaiņojiet sarūpētos gardumus, ja nu neesat paguvuši, nebēdājieties, arī uz vietas ir iespēja iegādāties dažādus lauku labumus, ko piedāvās izbraukuma kafejnīcas. Jūrmalnieks Vilnis Aizkalns speciāli brauc līgot uz Dzegužkalnu, cerot gardi paēst, jo vienu gadu tur viņš mielojies ar kūpinātām cūku ausīm – gandrīz tik lielām kā apakštasīte – un garšīgu lejamo alu.
Pūt, vējiņi, aizdzen līgot Liepājā!
Sajust Līgo nakts burvību aicināts ikviens jāņabērns Liepājā koncertestrādē “Pūt, vējiņi!”, kur var līgot līdz pat saules lēktam. Koncertdārzā jau tradicionāli degs jāņuguns, pie kura ļauties maģiskās nakts nebēdnībām, pēcāk meklēt papardes ziedu. Pensionāre Marija Stabulniece nu jau piekto gadu Zāļu vakaru kopā ar draudzeni svin “Pūt, vējiņi!” estrādē, jo tā vieta ir leģendāra ar vēsturi un tuvo jūru. “Vidējā un vecākā gadagājuma ļaudis nāk uz izrādi, jaunieši ierodas uz zaļumballi. Ja laba kompānija, arī svinēšanai pilsētā nav nekādas vainas!” Liepājas teātra aktieris Viktors Ellers par Jāņu izjūtu teic īsi: “Tie ir vārti uz vasaru. Līgošanā satieku draugus, paziņas un pēc darba sezonas baudu atvaļinājumu.” Liepājas fotogrāfs Edgars Pohevics: “Pilsētnieki tomēr tiecas svinēt ārpus savas ierastās vides – brauc pie radiem uz laukiem. Es ar ģimeni līgoju pilsētā privātmājās dārzā. Cienāju radus, draugus ar ceptu gaļu, dzeram alu un atpūšos no būšanas sabiedrībā. Pēc darba ar cilvēkiem gribas mieru.”
Par savām Līgo vakara izjūtām stāsta bijušais liepājnieks Guntis Veits, grupas “Credo” mūziķis:
“Liepājas dzīves laikā mēs Zāļu vakaru svinējām Pāvilostā vecāku mājās. Tētis bija alus darītavas direktors. Pirms Līgo visi steidza iegādāties alu, un padomju laikos labu alu dabūt nebija viegli. Atceros, cik iespaidīgi garās rindās pēc alus stāvēja auto ar cisternām uz šosejas pie tēva mājām! Tikai pašā vakarā, kad visi darbi bija apdarīti, varējām svinēt paši.”
Sagatavoties Līgo vakaram pilsētā palīdz tirgus apmeklējums, kur sarūpēt lauku labumus un jāņuzāles. Liepājā tas ir Vasaras saulgriežu tirdziņš Rožu laukumā, kur ikviens var iegādāties, nobaudīt dažādus svētku galda labumus un pielaikot amatnieku meistardarbus. Svētku atmosfēra valda arī Liepājas Pētertirgū, kas svētku nedēļā ielūdz uz Zāļu tirgu – tuvāki un tālāki tirgotāji piedāvā gan jāņuzāles, gan košos svētku vainagus. Tirgū var atrast svaigi sietu sieru, speķa pīrāgus, plātsmaizes, zivis un kūpinājumus svētku galdam, kā arī rokdarbnieku un amatnieku veikumu.
Tie, kam tuvas senču tradīcijas, ir vēlme izzināt latviešu Līgo svētku paražas un no sirds izdziedāties, aicināti uz ielīgošanas pasākumu folkloras centrā “Namīns”. Te var ne tikai noraudzīties dejotāju priekšnesumos, sadziedāties ar folkloras kopu dalībniekiem, bet arī kopā ar ziedu meistarēm uzpīt kādu Jāņu vainagu. “Ir svarīgi turpināt skaidrot jaunajai paaudzei latviešu tautas rituālus, kāda ir to nozīme,” uzsver folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja. Pasākumā skan Līgo dziesmas, kas tieši saistītas ar Jāņu dienas gaidīšanu, tādējādi cenšoties radīt cilvēkos svētku izjūtu. Bieži vien bērni šeit nopin savu pirmo vainagu, ko līdz šim nav pratuši.
Daugavpilī līgo Stropos
“Daugavpils īpašā iezīme ir daudzveidība, tā ir arī mūsu devīze, daudz tautību, daudz valodu, daudz kultūru un reliģiju, bet tas nekad nav traucējis jautri un draudzīgi svinēt svētkus kopā, arī Līgo vakarā skan dažādas valodas. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju Zāļu vakaru mēdz pavadīt pie Stropu ezera, jo tur jūties kā laukos, dabā. Citi svin vai nu mazdārziņos, vai dzīvokļos. Tā ir katra personiskā izvēle,” teic Daugavpils domes pārstāve Līga Korsaka. Jāpiebilst, ka šodien, 21. jūnijā, vēl varam pagūt izjust starptautiskā folkloras festivāla “Baltica 2018” dvēseli arī Daugavpilī, kur Skulptūrdārzā Rīgas un Mihoelsa ielas krustojumā no plkst. 17 notiks vasaras saulgriežu svinēšana. Pasākumos piedalīsies astoņpadsmit Latvijas mazākumtautību kolektīvi, Hotiņiču kultūras nama folkloras kopa “Hatoviči” no Baltkrievijas, kā arī Daugavpils Latviešu kultūras centra folkloras dziesmu un deju kopa “Svātra”.
J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas direktore Gaļina Smuļko ir īsta Jāņu svinētāja pilsētā: “Daugavpilī mēs esam apmēram 17% poļu, un kopā ar citu nacionalitāšu ļaudīm svinam Jāņus. Es jau vairākus gadus kopā ar ģimeni braucu līgot uz Stropiem, jo manu dēlu sauc Jānis. Dažreiz saulgriežus svinam arī pie Daugavas.”
Mūsdienu steidzīgajā un racionālajā ikdienā ir vērts kaut reizi gadā – Jāņu naktī – mainīt ierasto vidi, lauzt savus stingros priekšstatus un iziet no komforta zonas – dzīvokļa vai mājas, lai izbaudītu gada visīsākās nakts burvību. Būtu jau labi, ja šī mītiem apvītā viena nakts sakārtotu visus neatrisinātos un sasāpējušos jautājumus… Ja ļoti tam notic, iespējams, brīnumi var notikt. Līgo!
Iz Jāņu svētku vēstures
Vasaras saulgriežu laikā līdz zemei nonāk visvairāk saules gaismas. Šī enerģija dabā veicina dzīvības vairošanos un augšanu, tāpēc ļoti daudzās pirmatnējās kultūrās šīs dienas tiek svinētas. Tā ir arī viena no vissenākajām Eiropas tautu tradīcijām, kas iezīmē laika cikliskumu un kalpo par atskaites punktu kalendāram. Visu nakti jākurina ugunskurs, lai nodrošinātu gaismas pāreju no viena saules gada otrā. Tajā dedzināti pērnie vainagi un mesti ziedokļi – lai nākamais cikls būtu auglīgs druvām, cilvēkiem un zvēriem. Tāpēc arī erotiskās darbības. Bet par to visu atbildīgs bija Jāņa tēvs. Arī romiešu mitoloģijā dievs Jānuss atbild par galu un sākumu. Jaunais cikls (gads) bija jāsagaida tīram – pēc pusnakts bija jāmazgājas rasā, ezerā vai upē. Tāpat arī lēkšana pāri ugunskuram nodrošina attīrīšanos. Visi ciemiņi bija kārtīgi jāpacienā.
Līgo svētku pirmie svinību apraksti Rīgā zināmi kopš viduslaikiem. Svētki saistīti arī ar Rīgas alus un vīna nesēju amata biedrību. Alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgas pilsētas teritorijā. Šī ģilde pastāvēja no 1396. līdz pat 1870. gadam. Tajā lielākoties bija latvieši, bet jau no 1517. gada amata vecākie šajā brālībā bija arī latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica garīdznieki. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā – jau no 15. gadsimta. Jāņa ģildei Jēkaba baznīcā bija pat savs altāris par godu Jānim Kristītājam. Būtiska vieta šīs ģildes tradīcijās bija kopīgai svētku svinēšanai, īpašu godu izrādot tās debesu aizbildnim Jānim Kristītājam, par kura dzimšanas dienu kristīgā baznīca pieņēmusi 24. jūniju.
UZZIŅA
Šovasar Rīga Jāņu noskaņā dzīvos trīs dienas: šodien, 21. jūnijā, vērienīgs pasākums 11. novembra krastmalā – folkloras festivāla “Baltica” noslēgums; rīt, 22. jūnijā, – tradicionālais Zāļu tirgus, teātra izrāde “Skroderdienas Silmačos” – Brīvdabas muzejā (divas lielas jubilejas – Latvijai 100 un Blaumanim 155), zaļumballe; 23. jūnijā Jāņu svinības 11. novembra krastmalā, kur svinēšanu kuplinās labākās tradicionālās mūzikas grupas un deju kolektīvi.
Dzegužkalnā jāņabērnus kopā aicinās Jāņa māte Zoja Heimrāte un Jāņa tēvs Edgars Lipors. Muzicēs Liepājas aktrišu folkloras apvienība “Atštaukas”, postfolkloras grupa “Iļģi” un Rīgas Danču klubs, ekoloģiskās mūzikas grupa “Ducele”, etnoroka grupa “Laimas Muzykanti” un senās mūzikas grupa “Obscurus Orbis”.
Liepājā koncertestrādē “Pūt, vējiņi!” liepājniekus un pilsētas viesus priecēs Ogres Tautas teātra izrāde “Skroderdienas Silmačos” (režisors Jānis Kaijaks). Koncertdārzā jau tradicionāli kursies jāņuguns un rītu varēs sagaidīt nakts ballē kopā ar grupu “Tālbraucēji”.
Daugavpilī no plkst. 21 visi aicināti pulcēties Stropu estrādē, kur līgotājus izklaidēs duets Viktors Zemgals un Beāte Meldere, kā arī grupa “Ginc un Es”. Plkst. 23 iedegs lielo Jāņu ugunskuru, un līdz diviem naktī būs diskotēka. Darbosies arī svētku tirdziņš, kurā varēs iegādāties kādu suvenīru vai našķi.
VIEDOKLIS
Edgars Lipors, aktieris, vīru kopas “Vilki” muzikālais vadītājs:
“Man Jāņi (nevis Līgo svētki) ir īpaši – nozīmīgākie gadskārtu svētki – kā Gaismas uzvara pār tumsu. Manā ģimenē tie ir vienīgie gadskārtu svētki, kurus noteikti svinam, jo citus – Ziemassvētkus, Meteņus, Ūsiņus utt. – sanāk svinēt reti.
Jau apmēram divdesmit gadus es ar savu ģimeni un tuvākajiem cīņu biedriem – vīru kopas “Vilki” dalībniekiem – un viņu ģimenēm Jāņus svinam tieši saulgriežos, un parasti Zāļu vakars iekrīt 21. jūnijā. Tā kā saulīte stāv uz vietas kādas trīs dienas (šo laiku tāpēc sauc arī par saulstāvjiem), tad labās un arī nelabās enerģijas šajā laikā ir ļoti aktīvas. Svinot un piedzīvojot Jāņus, ar visām darbībām diennakts garumā, pēc manas sajūtas, tiešām notiek kaut kas varens – tā ir harmonizēšanās un gaismas uzvara dažādos līmeņos, ko izjūtu un kas dod pamatu un pozitīvu varēšanu visam turpmākajam gada ciklam.
Jau sesto gadu esmu aicināts 23. jūnijā būt par Jāņa tēvu Rīgā, Dzegužkalnā, kopā ar Jāņa māti Zoju Heimrāti. Šī ir brīnišķīga, zaļa vieta izklaides pasākumam, kur cilvēkiem, kas grib nosvinēt Jāņus, bet netiek uz laukiem, ir iespēja atpūsties, izbaudīt līgotnes, dančus, maltīti, uguni un pat saules sagaidīšanu. Domāju, ka Rīgas teritorijā tā ir zaļākā vieta, kur viss ir organizēts tā, lai skatītājiem tiešām būtu Jāņu izjūta. Man tas, protams, ir darbs, un, lai gan mana profesija saistīta ar skatuvi, varu vadīt šo pasākumu tik daudzus gadus tikai tāpēc, ka pats esmu pirms pāris dienām saulgriežus izbaudījis. Prieks par to, ka daudzi cilvēki uz Dzegužkalna Jāņiem nāk jau sagatavojušies – ar savu sieru, pērnajiem un tikko vītajiem vainagiem, gatavi piedalīties visās aktivitātēs. Ar katru gadu saulītes sagaidītāju – to, kas izturējuši līdz rītam, kļūst arvien vairāk! Šogad gan Jāņu svinības Rīgā varētu ilgt vairākas dienas, jo folkloras festivāla “Baltica” noslēgums paredzēts tieši 21. jūnijā, un tēma ir Jāņi – ziedēšana. Ja nu Jāņu izjūtu gribas noķert Rīgā ļoti lielā līgotāju pulkā, tad Dzegužkalns ir īstā vieta!”
