Ar skaistām runām valsti neaizsargāsi! Saruna ar Juri Ulmani 25
Līdz 18. novembrim akcijā iecerēts savākt 133 000 eiro, lai zemessargi varētu iegādāties nakts redzamības iekārtas. Idejas autors ir Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes loceklis Juris Ulmanis, kuram izdevies ap sevi pulcēt arī sabiedrībā augsti vērtētu cilvēku atbalstu akcijai, tostarp arī luterāņu, baptistu un katoļu garīdzniekus. Vairāk par akcijas iecerēm sarunā ar tās idejas autoru, ASV dzimušo latviešu uzņēmēju Juri Ulmani.
– Kā radās ideja, ka nepieciešama ziedošanas kampaņa zemessardzei?
– Pagājušogad mani ietekmēja Lāčplēša dienas svinības. Staigāju pa 11. novembra krastmalu – tur bija dziesmas, svecītes veidoja skaistu gaismu, bija patriotiska noskaņa. Bet sev jautāju: “Paga, Juri, bet, ja nāks “zaļie cilvēciņi”, tas taču nederēs, lai viņus atturētu?” Sapratu, ka man kaut kas ir jādara kā savas valsts patriotam. Darbojos studentu korporācijā “Selonija”, kuras biedri savulaik bija pirmskara Latvijas armijas studentu bataljona dibinātāji. Tā ir mūsu vēsture, bet nesen mūsu studentu korporācijas konvents nolēma, ka visiem jaunākajiem biedriem jeb “fukšiem” ir jāapgūst militārā mācība, un daudzi no “Selonijas” iestājās zemessardzes studentu bataljonā. Es arī nolēmu, ka man jāstājas zemessardzē. Jautāju savai sirdij un saņēmu atbildi, ka man tas ir jādara. Ņemot vērā manas zināšanas, komandieri mani ielika kiberzemessardzē, un mēs nodarbojamies ar kiberdrošības jautājumiem. Pats neesmu iepriekš dienējis, lai gan mans tēvs pēc ASV pilsonības iegūšanas tika iesaukts ASV armijā, bet mans vectēvs bija kapteinis pirmskara Latvijas armijā. Kad studēju universitātē ASV, apsvēru iespēju par dienestu armijā. Man šķiet, ka katram latviešu vīrietim jāiziet armija, jo tas ir vīrieša iniciācijas rituāls, lai viņš kļūtu emocionāli stabils. Toreiz, Lāčplēša dienā, redzēju, ka politiķi šo dienu izmanto ne tikai pozitīvā veidā. Partijas staigāja ar karogiem – tas jau ir labi, taču viņi tikai emocionāli uzkurina cilvēkus, vienlaikus neatvēlot divus procentus no iekšzemes kopprodukta valsts aizsardzībai, kas mums kā NATO dalībvalstij ir pienākums. Nauda ir viņu rokās. Viņi svētkos pasaka skaistas runas – ārēji viss ir pareizi, bet pietrūkst darbu. Tādēļ ir svarīgi, lai sabiedrība iesaistās, un tā vēlas piedalīties valsts aizsardzības stiprināšanā. Es mīlu šo valsti, un man ir rūpe par to, kas notiek austrumos. Pazīstu daudzus zemessargus un profesionālā dienesta karavīrus. Kad tu noliec naudu no savas kabatas, tu apliecini, ka atbalsti kādu lietu, vai arī otrs ceļš, lai stiprinātu valsts aizsardzību, ir stāties profesionālajā militārajā dienestā vai zemessardzē. Ja nāks “zaļie cilvēciņi”, tur runas nelīdzēs. Mēs negribam karot, bet ar šo kampaņu varam parādīt, ka esam stipri, pašapzinīgi, pašpārliecināti un gatavi aizstāvēt savu valsti. Ar saviem ziedojumiem cilvēki var balsot par Latviju. Ideja par kampaņu un tās saturu radās sarunās ar zemessargiem. Uzrunāju kapteini Juri Ķiploku, sakot, ka es vēlos darīt darbu zemessardzes atbalstam. Viņš man ieteica, ka es varētu vākt naudu zemessardzei, un pastāstīja par tās vajadzībām. Tā pamazām radās šī pilsoniskā iniciatīva. Savulaik, 2001. gadā, esmu vācis līdzekļus Brīvības pieminekļa atjaunošanai, toreiz mums izdevās savākt 540 000 latu. Toreiz viss notika ar tradicionālām līdzekļu vākšanas metodēm, bet mūsdienās ir cita aina, kurā liela loma ir interneta norēķiniem un tehnoloģijām. Tādēļ izšķīrāmies, ka līdzekļi būtu jāvāc, izmantojot pūļa finansējuma principus. Šajā ziņā man iedvesmu sniedza ASV prezidenta Baraka Obamas pieeja līdzekļu piesaistei savai kampaņai. Tajā viņš gāja pretēji straumei, izvēloties vākt līdzekļus no cilvēkiem, kas viņu atbalstīja ar nelielām summām, nevis ASV politikā ierasto ceļu, kad prezidenta kandidāts kampaņai piesaista vairākus turīgus sponsorus.
