Ar sievu un lietuviešiem izkaltā medaļa. Smaiļotājs Aleksejs Rumjancevs 3
Latvijas smaiļotājs Aleksejs Rumjancevs pērn olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro iepriecināja ar augsto piekto vietu, bet pēcāk veiktās pleca operācijas dēļ šosezon augstākajā līmenī praktiski nebija startējis. Tomēr pauze nāca par labu, jo pasaules čempionātā Čehijā pirmo reizi izdevās uzkāpt uz pjedestāla, izcīnot trešo vietu.
“Finālā man blakus bija olimpiskais vicečempions Maksims Bemons no Francijas, otrā malā krievs Jevgeņijs Lukancovs. Distancē redzēju, ka eju labi, bet finišā nevarēja saprast – trešais, ceturtais (četrās sekundes desmitdaļās iebrauca četri sportisti – I. S.)? Karjerā ļoti bieži bijis, ka palieku uzreiz aiz goda pjedestāla un šķita, ka arī šoreiz jāpaliek bez medaļas, bet pēc trim, četrām minūtēm paziņoja, ka man bronza, kas, ja godīgi, bija ļoti negaidīts rezultāts. Diemžēl Latvijas karogu šoreiz nebiju paņēmis līdzi un neviens cits uz apbalvošanas ceremoniju arī nevarēja iedot. Patiesībā tikai pēc apmēram trim, četrām stundām sapratu, ko esmu paveicis,” atminas Aleksejs.
Kāpēc medaļa bija negaidīta?
Pagājušajā gadā visu sezonu bija problēmas ar plecu, Rio spēlēs tās netraucēja, tomēr pēc tam veicu izmeklējumus un nācās taisīt operāciju. Pusgadu neko nevarēju darīt, vēl radās iekaisums. Izlaidu Eiropas čempionātu, sezonas laikā roka lika sevi manīt, bet uz pasaules čempionātu biju optimāli sagatavojies. Nedēļu pirms sacensībām teicu, ka labāk nav iespējams, gan fiziski, gan emocionāli jutos lieliski.
Bet kāpēc saki, ka medaļa bija pārsteigums?
Pauze bija ļoti ilga un atveseļošanās process kopumā ļoti smags, kamēr atguvu sportisko formu. Bija problēmas ar stabilitāti – vienu dienu treniņā jūtos izcili, nākamajā atkal nav spēka paairēt. Tas rada nepārliecinātību.
Cik gadus gāji uz šo panākumu?
Voi… Šis bija mans desmitais pasaules čempionāts (smejas), tā kā jubileja atzīmēta skaisti. Bet uz ūdens esmu vairāk kā 20 gadus. Šķiet, ka pirmais diploms ir no sacensībām Jūrmalā 1995. gadā. Man draugam mamma bija pazīstama ar treneri, mēs bariņš aizgājām un sākām trenēties, jau uzreiz smaiļošanā, kanoe man nemaz nepatīk. Esmu startējis divniekā, četriniekā – visās olimpiskajās disciplīnās, bet vieninieks, kā izrādās, ir visvairāk piemērots. Gribēju pierādīt, ka varu pats sasniegt rezultātu. Liels paldies komandai no Lietuvas, ar kuru daudz esmu trenējies kopā, trenerim Genādijam Zujevam, Limbažu olimpiskajam centram. Māris Eikens ir mans labākais fizioterapeits, bez viņa nevienu medaļu neesmu izcīnījis, unikāls cilvēks. Protams, paldies sievai, ka tic un gaida mani.
Kāpēc trenējies ar lietuviešiem?
Es parasti pievienojos viņiem, kopā ir interesantāk un produktīvāk, viens otram palīdzam. Arī daudzi citi tā trenējas – zviedri ar britiem, kanādieši ar austrāliešiem. Apvieno spēkus, lai izspiestu no sevis maksimumu. Man patīk airēt kopā ar stipriem sportistiem, tas palīdz katrā treniņā izlikties. Cīņa ir arī treniņos, ne tikai sacensībās.
Latvijā tev nav, ar ko trenēties?
Par mūsu problēmām īsti negribas runāt, federācijas lietās neiejaucos, lai netērētu savu enerģiju. Man no bērnības jau ir pazīstami cilvēki Lietuvā, Lielbritānijā. Tur darbs notiek citādāk, mums nav galvenais treneris, nav izlases. Viss notiek klubos, bet, lai sarunātu patrenēties kopā – vienam trenerim tas nepatīk, otram kaut kas cits. Man vieglāk atrast domubiedrus ārzemēs. Sportisti mums ir spēcīgi, Latvijas čempionātā notika atlase uz pasaules čempionātu un sliktos laika apstākļos – lieli viļņi, vējš, pirmajā braucienā zaudēju Robertam Akmenim. Cīņa bija līdz divām uzvarām, otrajā un trešajā biju ātrāks. Pirmo reizi bija šāda sistēma, lai nebūtu kāds negadījums, jo vienā braucienā viss var notikt – uznāk viļņi, un vienos tāds airē labi, cits – ne pārāk. Starptautiskajos mačos ir niecīga iespēja, ka būs tik pamatīgi viļņi.
Tagad sezona beigusies?
Jā, apmēram mēnesi atpūta un tad jāsāk gatavoties nākamajai sezonai. Pilnīgi bez sporta gan nevaru arī tagad, jo viss sāk sāpēt. Paskrienu, aizeju uz svaru zāli, bet uz ūdens gan ne. Pirmie mači būs tikai maijā, ilgs posms, taču emocijas sakrājas un tas arī dod spēku.
Tu pēc rakstura esi darba zirgs – jo vairāk treniņu, jo labāk?
Jātrenējas ir gudri. Var trenēties daudz un smagi, bet galvenais ir to darīt pareizi, lai sacensībām būtu maksimāli gatavs. Trenēties māk visi, noairē daudzus kilometrus, bet sagatavoties mačiem – tas ir specifisks uzdevums. Esmu priecīgs, ka man sanāk un jau divus gadus pēc kārtas varu parādīt sevi īstajā brīdī.
Tad tev atliek to saglabāt līdz 2020. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm?
Tieši tā. Pēc šīs medaļas man būs grūti pārspēt pašam sevi, jo tas ir liels sasniegums, bet globāli visas domas ir par olimpiskajām spēlēm. Labāk kādu sezonu pat izlaist, samierināties ar sliktāku rezultātu, jo četrus gadus būt topā ir praktiski nereāli. Kaut kad būs kritums fiziski un arī morāli. Man interesē tikai olimpiskās spēles. Pārējais ir procesa sastāvdaļa – ir rezultāts, labi, nav – jāiztur, nedrīkst nolaist rokas.
Pieminēji savu dzīvesbiedri, Krievijas akadēmisko airētāju Jūliju Kaļinovsku.
Jūlija piedalījusies divās olimpiskajās spēlēs – Atēnās 2004. gadā un četrus gadus vēlāk Pekinā. Pērn vajadzēja aizbraukt arī uz Rio, bet visa Krievijas komanda tika atstādināta no mačiem. Tā bija valstiska problēma, es pat teiktu – politika. Pazīstu daudzus Krievijas sportistus, labi cilvēki, bet nevarēja sevi apliecināt. Tagad atkal drīkst piedalīties, gatavojas pasaules čempionātam, kas septembra beigās notiks Floridā, ASV. Tagad es atpūtīšos, viņa – trenēsies, Maskavā rit pēdējā nometne.
Kā jūs iepazināties?
Nometnē Spānijas pilsētā Seviļā 2007. gadā, viņi tur gatavojās Pekinas spēlēm, arī mēs parasti braucam uz nometnēm Spānijā vai Portugālē, un tur pirmo reizi satikāmies. Viņas uzmanību nācās iekarot diezgan ilgi – apmēram gadu, biju neatlaidīgs. Oktobrī būs trīs gadi kā esam precējušies, bērnu vēl nav, jo abi turpinām sportista karjeru. Pamatā dzīvojam nometnēs, ik pa laikam esam Rīgā, arī Astrahaņā, no kurienes viņa nāk. Tur svinējām lielas kāzas, bija ap simts cilvēku, draugi no Rīgas, sportisti no dažādām valstīm. Ļoti interesanti. Sadzīvē es esmu piekāpīgāks, jo gribu, lai sievai būtu viss labākais, mēģinu piepildīt visas vēlmes.
Aleksejs Rumjancevs
Dzimis: 1986. gada 13. februārī Rīgā
Nodarbošanās: smaiļotājs
Disciplīna: 200 metri, vieninieks
Olimpiskās spēles: Londona 2012. gads – 11. vieta (divniekā ar Kristu Straumi 200 metros), Riodežaneiro 2016. gads – 5. vieta (vieniniekā 200 metros)
Lielākie panākumi: 3. vieta pasaules čempionātā (2017.), 3. vieta Eiropas čempionātā (2016., 2008), 1. vieta Eiropas čempionātā U-23 (2009., divniekā ar Kristu Straumi 500 metros)
Ģimenes stāvoklis: sieva Jūlija Kaļinovska
