Ar “sievietes skatienu” vīriešu valdītajā kinoindustrijā 0
Sievietes skatiens kino industrijā un nedrošība pasaulē ir divi galvenie virzieni, ko šogad, izvēloties filmas Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (“Riga IFF”) programai, vēlas akcentēt festivāla veidotāji. No 18. līdz 31. oktobrim “Riga IFF” būs skatāmas 180 filmas 12 programmās, arī pasaules un Baltijas pirmizrādes, Eiropas kinofestivālu jaunākie šedevri, kā arī Latvijas simtgades kino labākās pieturzīmes.
“Uz festivālu ir aicināts ikviens, jo ir grūti iedomāties, kurš žanrs vai tēma te nav pārstāvēti,” teic “Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka. “Vienīgais, kā nav festivāla programmā – neatradīsit filmas, kuras ikdienā redzamas daudzzāļu kinoteātros un kurās kino autors pat īsti nav nepieciešams. Mūsu piedāvājumā ir gan programma pavisam maziem skatītājiem, sākot ar Ineses Zanderes izvēlēto animācijas īsfilmu programmu, turpinot ar īpaši mūsdienīgu programmu jauniešiem un beidzot ar senioru seansu, Ingmara Bergmana “Faniju un Aleksandru”. Mums ir dokumentālo filmu, retrospekcijas un īsfilmu programma, rādām pat mūzikas video programmu.”
Radīts Latvijā simtgades zīmē
Festivāla lielais notikums Latvijas kontekstā, protams, ir režisora Dāvja Sīmaņa filmas “Tēvs Nakts” pirmizrāde īpašā seansā, kas veltīts kinofestivālu tradīcijas iedibinātājam Latvijā – “Arsenāla” tēvam Augustam Sukutam. “Riga IFF” programma “Home Made” (“Radīts mājās”) šogad piedāvā īstenu Latvijas filmu koncentrātu – tajā ir gan jau šur tur redzētas, gan gluži jaunas filmas. Kristīnes Želves “Mērijas ceļojums”, Ivara Selecka “Turpinājums”, nule iznākusī Dzintras Gekas filma par Kurtu Fridrihsonu, brāļu Ābeļu pagānu hronika “Baltu ciltis” un vietējais kases grāvējs Annas Vidulejas “Homo Novus” ir patiesi koša un vērtīga “vietēja ražojuma” buķete. “Ir sajūta, ka beidzot ir no kā izvēlēties ar vieglu sirdi, un sešas no astoņām filmas programmām veidotas Latvijā,” vērtē S. Broka. Latvijā radīto programmu aizsāks īpašs notikums gadā sākumā aizsaulē aizgājušā režisora Aivara Freimaņa piemiņai – pirmoreiz būs vērojama viņa 1977. gada filmas “Puika” tikko restaurētās versijas pirmizrāde.
Pasaules pirmizrādi festivālā piedzīvos režisora Kaspara Gobas jaunā dokumentālā filma “Inga dzird” – stāsts par 15 gadus veco, ārkārtīgi enerģisko Ingu, kura ir vienīgā dzirdīgā nedzirdīgo ģimenē, kas dzīvo Latvijas laukos.
Sievietes skatiens vīrišķīgajā kino
Par festivāla vadmotīvu tā veidotāji izraudzījuši pasaulē un pie mums asi virmojošo sievietes lomas tēmu – festivāla kontekstā tā ir sieviete un tā dēvētais “sievietes skatiens” vīriešu valdītajā kinoindustrijā.
“Tie, kas seko kino norisēm un arī sociālpolitiskām atskaņām, noteikti zina, ka pēdējos gados aktīvi noris diskusija par sievietes vietu kino industrijā – ir bijusi #meetoo kustība, kas savā veidā akcentējusi sievietes lomu kino, kas nekad nav bijusi vienkārša. Šī ir industrija, kurā vēsturiski dominējuši vīrieši, un ir jautājums, vai sievietei ir atrasta cienīga vieta šajā jomā,” skaidro sievietes tēmai veltītās retrospekcijas programmas “Popkorna Venera” vieskuratore Dita Rietuma.
Dorotijas Ārzneres filmas “Līgava sarkanā” (1937) pamatā ir viņas sarežģītā personība – viņa ir pirmā un teju vienīgā sieviete Holivudas kino industrijā 30. gados. Programmā – arī viena no 70. gadu skandalozākajām Eiropas kulta filmām Liliānas Kavāni “Nakts portjē” – un tai līdzās arī šogad “Oskara” balvu par mūža ieguldījumu saņēmušās franču režisores Anjēzes Vardas klasiskā filma “Laime” (1965). Bet jaunākā no filmām – Barbaras Albertas pērn filmētā “Gaisma” – ir skaudrs stāsts par neredzīgu pianisti.
Retrospekcijas programmā skatāmas vien piecu kinovēsturē būtisku lomu ieguvušu, ģeniālu sieviešu radītas filmas, taču kopumā programmu veidotāji pastrādājuši gana čakli – 83 jeb teju puse no visas programmas ir kinodarbi, ko radījušas sievietes – katalogā tos var atpazīt pēc īpašas zīmes – actiņām.
Pasaule nedrošības zīmē
“Riga IFF” atlasē var atrast arī paralēlu vadmotīvu – universālas nedrošības sajūtas tēma šābrīža pasaulē. “Šis ir negaidīts festivāla apakšmotīvs, kas apvieno veselu filmu kopu, kuru režisorus un acīmredzot arī sabiedrību nodarbina mūsu laika atbalsis kino, protams, lietojot kino pieejamos paņēmienus,” stāsta S. Broka.
Tāda ir daudzkārt godalgotā ungāru režisora Laslo Nemeša šogad Venēcijas kinofestivālā pirmizrādītā filma “Saulriets” – viņa šokējošais darbs “Saula dēls” par koncentrācijas nometni tuvplānā “Riga IFF” bija skatāms pērn. “Šogad viņš piedāvā it kā vēsturisku kostīmdrāmu, taču gluži citādu, nekā parasti iedomājamies šo žanru. Darbība notiek 1913. gadā Ungārijā. Jauna sieviete ierodas pilsētā, kur atrodas viņas tēva veikals un novēro lēnu līdzšinējās sabiedrības sabrukumu laikā, kad Eiropa ir kara gaidās,” stāsta “Riga IFF” radošā direktore.
Festivāla jaunums – programma “Berlinale 2018 Riga”, kas rāda šā gada Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla filmas, piedāvā Kristiana Pecolda filmu “Tranzīts”, kurā saskatāmas bēgļu un neonacisma atdzimšanas tēmas kino laiktelpā. Zīmīga un reizē neparasta šajā kontekstā ir arī zviedra Jespera Ganslanta filma “Džimmijs”, kur galvenajā lomā ir paša režisora četrus gadus vecais dēlēns un pats režisors. Abi dodas bēgļu gaitās, jo Zviedrijas lauku pilsētiņa piedzīvo nenosakāma ienaidnieka okupāciju. Ja ne Zviedrijas ūdeņi, tad filmā redzamās bēgļu gumijas laivas viegli iedomājamas arī Vidusjūras ūdeņos.
Vēstis no Krievijas
Augstvērtīgi māksliniecisks un politiskas uzmanības vērts šogad ir arī Krievijas režisoru piedāvājums. Piemēram, krievu režisora Alekseja Fedorčenko filma “Annas karš” (konkursa programma) ir satricinošs stāsts par sešus gadus vecu ebreju meitenīti, kura brīnumainā kārtā izdzīvo Otrā pasaules kara masu slepkavības akcijā Ukrainā.
Filmas scenārija līdzautore Nataļja Meščaņinova pārstāvēta arī ar spēcīgo filmu “Pasaules sirds” (konkursa programma), šā gada Krievijas lielākā kinofestivāla “Kinotaurs” galvenās balvas ieguvēju, kurā galveno lomu atveido režisores vīrs aktieris Stepans Devoņins. S. Broka teic: “Neticami spēcīgs krievu kino un viena no sirsnīgākajām krievu filmām.” Gan režisore, gan aktieris būs sastopami arī Rīgā, festivālā viesosies arī Aleksejs Fedorčenko.
Īpašā seansā 23. oktobrī varēs noskatīties krievu režisora, pazīstamā dokumentālista Vitālija Manska jaunāko filmu “Putina liecinieki”. Līdzās vairāku valstu sadarbībai tā tapusi arī ar pamatīgu Latvijas iesaisti – mūziku tai radījis komponists Kārlis Auzāns, tā saņēmusi VKKF atbalstu. Filma jau ieguvusi labākās dokumentālās filmas balvu prestižajā Karlovi Varu starptautiskajā kinofestivālā.
Latviešu kino ar starptautisku garšu
Latviešu kino šogad top arī ārpus simtgades kino programmas. “Riga IFF” pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Jāņa Ābeles pirmā pilnmetrāžas spēlfilma “7 miljardi gadu pirms pasaules gala”. Franču jaunā viļņa kino iedvesmotais režisors filmē stāstu par diviem Latvijas jauniešiem, kas sastopas Francijas dienvidos. Viņš (Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms, kurš kino manīts Jāņa Norda “Ar putām uz lūpām”) studē restaurāciju, viņa (Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Herbsta, iepriekš “Augstāk par zemi”, J. Ābele) – apmetusies uz dzīvi Marseļā, strādā frizētavā un ir pārsteidzoši līdzīga tēlam, ko puisis atsedz kādas baznīcas altārgleznas apakšslānī. Šis ir neraksturīgs latviešu kino piemērs, ko ietekmējis ne tikai franču, bet arī poļu, īpaši Kšištofa Keslovska, kino gars.
Būs arī unikāla iespēja redzēt lietuviešu režisores, līdz šim pazīstamas dokumentālistes Giedres Beinorūtes pirmo spēles filmu “Elpa marmorā” (konkursa programma), Lietuvas, Latvijas un Horvātijas kopražojumu, “Lielā Kristapa” nominanti, veidotu pēc Lietuvā ievērojamu atzinību guvušā tāda paša nosaukuma romāna. Tajā filmējusies arī latviešu aktrise Guna Zariņa, bet skaņu celiņa autors ir Vestards Šimkus.
UZZIŅA
Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RIGA IFF) norisināsies no 18. līdz 31. oktobrim kinoteātros “Splendid Palace”, “Kino Bize”, “K Suns”, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, “Cafe Film Noir”, Kaņepes Kultūras centrā. Biļetes un informācija – www.rigaiff.lv
KAS NOTEIKTI JĀREDZ “RIGA IFF”
Viktors Freibergs, kinozinātnieks: “Šī izlase ir visai subjektīva, bet skatītājiem ieteiktu lasīt anotācijas un meklēt ko jaunu. Mans ieteikums: Ingmars Bergmans: “Vasara ar Moniku”, “Kliedzieni un čuksti”, kas jāskatās cilvēkiem ar stabilu nervu sistēmu, kā arī režisores Lilianas Kavani “Nakts portjē” un Anjēzes Vardas “Laime”.”
Kristīne Matīsa, Nacionālā kinocentra vecākā referente: “Gribas pievērst vislielāko uzmanību labāko Baltijas filmu izlasei “Home Made”. Tajā gandrīz visas filmas nāk no programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, un tas ir īpašs novērtējums šīs programmas kvalitātēm. Jaunākais simtgades darbs ir Dāvja Sīmaņa spēlfilma “Tēvs Nakts”, un skaista sakritība, ka Dāvja tēva, leģendārā kinooperatora Dāvja Sīmaņa darbu savukārt var novērtēt “Home Made” atklāšanas filmā, restaurētā Latvijas kinovēstures dārgumā – Aivara Freimaņa spēlfilmā “Puika”.”
Toms Treibergs, teātra un kino kritiķis, “Latvijas Radio 1” kultūras žurnālists: “Pēc rezonanses, kāda attālināti bija novērojama šīgada Berlīnes kinofestivālā, var secināt, ka norvēģu režisora Ērika Popes filma “Ūteija, 22. jūlijs” ir viens no smagajiem, bet vienlaikus vērtīgajiem darbiem. Šī ir pirmā spēlfilma, kas uzņemta par 2011. gada vasaras dienu, kad Norvēģiju satricināja sprādziens Oslo un tam sekojošais 32 gadus vecā ekstrēmista uzbrukums Ūteijas salā, kur atradās Darba partijas jauniešu nometne. Pirmais šāviens ievada 72 minūtes garu (tieši tik ilga bija apšaude) notikumu rekonstrukciju, kas uzņemta vienā kadrā.”
