Ar sēkliņām un kodoliņiem – tā prātīgi! Cik tos drīkst ēst un ko tas dod 2
Veselīgums tiek meklēts vai it visā. Te pēršanās ar nātrēm, te masāža ar kādu pārtikas vai pat nepārtikas produktu… Viena no idejām – augļu ēšana ar visām sēkliņām. Vai un kāds mūsu organismam no tām ir labums?
Daudzi tic, ka augļu sēkliņās un kauliņos ir vērtīgas vielas. Ne jau velti aprikožu un persiku kauliņu eļļu augsti novērtē kosmetoloģijā, arī kauliņu čaumalas izmanto kosmetoloģijā, bet dietologi uzsver vīnogu kauliņu eļļas labās īpašības.
Augļu un ogu sēkliņu un kauliņu ēšana ir strīdīgs jautājums, jo dažu kauliņu sastāvā ir ne vien vērtīgas, bet arī veselībai kaitīgas vielas. Bez atlikuma droši var ēst, piemēram, ābolus. – Latvijā ābolu ir daudz, un tas ir tradicionāls produkts. Droši var ēst dažus ābolus dienā arī ar visām sēkliņām, bet pārspīlējums gan var būt kaitīgs, – saka gastroenterologs Hosams Abu Meri. Ierobežojuma iemesls ir organiskās skābes, ko Latvijas āboli satur lielā daudzumā, tāpēc bieži ir vēdera pūšanās un dedzināšana kuņģī – reizēm organisms nespēj pilnībā sagremot šos produktus. Toties ābolu sēkliņās ir vitamīni, minerālvielas un īpaši vērtīgs – jods un kālijs, taču speciāli košļāt tās nav vēlams tik un tā.
Mīts par zilskābi
Diemžēl ābolu sēkliņās, aprikožu, persiku un ķiršu kauliņos ir glikozīda amigdalīns, kas savienojumā ar citām vielām organismā veido zilskābi. Par šo glikozīdu liecina kauliņu kodolu rūgtenā garša. Protams, vienā kauliņā amigdalīna nav daudz, taču šo faktu tomēr nevajadzētu ignorēt.
Ja nesakošļā granātābolu un vīnogu kauliņus, tos gremošanas sistēma nespēj pārstrādāt, taču kauliņi var veicināt zarnu darbību un darbojas līdzīgi šķiedrvielām. Ir pieņēmumi, ka drīkst apēst tik daudz granātābola sēkliņu, cik rubīna pērlīšu ir vienā auglī vai arī tikpat, cik gadā ir dienu.
Vīnogu kauliņos ir daudz vitamīnu un augu fenolu savienojumu – ļoti spēcīgu antioksidantu. Taču ir kāds paradokss – ja kauliņus sakošļā, šīs vielas organismā neuzsūcas pietiekami labi, tāpēc daudz lietderīgāk ir gatavot uzlējumus. No granātābola organismā nonāk arī nepiesātinātās taukskābes un E vitamīns. Ja nav kuņģa un zarnu trakta slimību, šos kauliņus drīkst ēst. Citkārt gan var rasties paasinājumi.
Ķiršu kauliņu droši vien var norīt tikai netīšām – diez vai kāds labprāt gribētu to apēst. Tomēr, ja tā noticis, nav jākrīt panikā – neraugoties uz zilskābi, daži kauliņi organismam, kas nav izteikti jutīgs, problēmas nesagādās. Pat ķiršu ievārījumā, ja to vāra ar visiem kauliņiem, nav nekā kaitīga – augstā temperatūrā amigdalīns sabrūk.
Persika kauliņa kodols lielā amigdalīna daudzuma dēļ ir tik rūgts, ka to ēst patiešām nav vērts. Pavisam cita lieta ir persiku kauliņu eļļa, jo tajā ir polinepiesātinātās taukskābes omega-3 un omega-6. Turklāt amigdalīns šķīst ūdenī, nevis eļļā, un zilskābes eļļā nav. Tiesa, mājas apstākļos tīru persiku kauliņu eļļu iegūt nav iespējams, bet var gatavot vien izvilkumu, piemēram, olīveļļā.
