„Pati sevī zinu, ka esmu latviete.” Saruna ar latviešu mākslinieci no Čikāgas Ritu Grendzi 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2017. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bija skatāma viena no kultūrvēsturiski un, iespējams, vizuāli skaistākajām instalācijām “simts raksti tiem, kas meklē gaismu”. Toreiz māksliniece RITA GRENDZE teica: “Mērķis ir bez nostalģijas parādīt un novērtēt kulturālo mantojumu, ko esmu saņēmusi, uzaugot trimdas gados ASV.”
Turpinot publikāciju sēriju “Latvietība pasaulē. 2021. gads”, “Kultūrzīmēm” radās iespēja sazināties ar mākslinieci, kura šobrīd domās jau gatavojas nākamajai izstādei “Izsalkums”, kas notiks šī gada maijā Fortveinā, Indianā.
Ritas Grendzes mākslas darbi visdažādākajos formātos Amerikā tiek izstādīti daudz un regulāri, domas ap tiem ir zinātkāras, filozofiskas un arī zinātniskas.
Starp citu, būdama diplomēta tekstilmāksliniece, viņa prot arī metināt. Liekas būtiski uzsvērt, ka sarunā un sarakstoties, Ritas latviešu valoda plūst precīza un bagātīga, varētu teikt – tā ir gleznaina.
– Kāda ir mākslinieka radošā dzīve pandēmijas laikā?
R. Grendze: – Kopš sākās izolācija, pie lieliem projektiem esmu strādājusi maz, nav arī bijis pieprasījuma. Pagājušā gada februārī man bija personālizstāde “everything I should’ve” (“viss, ko man vajadzēja”) ar lielu instalāciju, bet tad divas nedēļas vēlāk – viss! Vāks ciet. Darbi palika izstāžu zālē tepat Ilinoisas Aurorā līdz pat augustam.
Tagad esmu iekārtojusi studiju mājās – to izbūvējām bijušajā garāžā. Pašlaik, kad tikpat kā visu laiku esam mājās, man vajadzēja atsevišķu vietu, kur strādāt. Ir krietni savādāk.
Agrāk, kad noskaņojos darbam, braucot uz manu agrāko studiju, notika tāda kā pāreja no ikdienas lomas – būt sievai, sievietei, mammai. Studijas dzīvē pārvērtos – kļuvu cilvēks pasaulē. Šīs lomas, protams, nav atšķeļamas, bet nav arī vienādas.
Esmu sākusi strādāt pie zīmējumiem, tas liekas kā pārejas posms, pārslēdzot domāšanu. Tieši pandēmijas laiks man atklāja zīmēšanu.
Reizēm zīmēju stundām ilgi, tas pārsteidz pat mani pašu – nevaru teikt, ka esmu nepacietīga, bet man patīk lietas darīt intensīvi, tādas, kas pieprasa visu uzmanību, tad pārtraukt un darīt atkal ko citu.
Pa šo laiku, kad visa pasaule palika lēnāka, atklāju, ka arī mans radošais dzinulis palēninājies.
Ir tāda sajūta, ka kaut kas gaisā ir uzmests, un tagad gaidām, kad tas atkal atgriezīsies, iekritīs rokās. Man bija iesākti vairāki projekti, kuri neīstenojās ne pagājušajā pavasarī, ne vispār.
– Par ko runā zīmējumi?
– Sākumā bija kolāžas, kuras veidoju no tām grāmatām, kas bija palikušas pāri pēc Latvijas izstādes. Ļoti daudz skatījos uz latviskajām zīmēm. Mana izglītība ir tekstilmākslā, un vienu gadu ar Fulbraita stipendiju dzīvoju Latvijā un pie Marutas Grasmanes “Senajā klētī” mācījos par tautastērpiem.
Mani ļoti interesēja izšūšana, zīmes – kur viņas liek un kāpēc.
Bet jūtu, ka vēl neesmu nopelnījusi to, ka varu savā mākslā tās brīvi lietot, latviskām zīmēm ir liels spēks, un tas jārespektē.
Sāku veidot pati savas zīmes, kur viss ir tādā kā aplī, apaļās formās. Bieži domāju par kristāliem, ziediem, par to formām, kā tie izskatās, par ģeometriju, par to, kā varu sakārtot visas nesaprotamās un nepazīstamās lietas.
Man vienmēr paticis zīmēt strauji, agrāk zīmēju pat bez noteikumiem, lieliem žestiem, pavisam citu struktūru. Instalācijas prasa lielas domas, zīmējumiem gribēju mazas domas, kaut ko sīku un personīgu, kā ieskatu ikdienā.
– Izklausās, ka brīžam haotiskajā pandēmijas procesā šādi zīmējumi it kā sakārto vismaz kādu laika nogriezni?
– Jā, pilnīgi pareizi! Varbūt tā ir vienīgā vieta, kur es pati varu kaut ko sakārtot, kaut ko kontrolēt, jo visu pārējo pasauli jau nevaru: es varu vilkt masku, kad izeju ārpus mājas, bet kaimiņš var nevilkt. Es varu iet skriet mežā, bet citi var apgalvot, ka viņiem nav ko darīt, ja nevar iet uz bāru. Tas nav nepareizi, jo katram ir sava dzīve un tā nav ne pareiza, ne nepareiza. Īstenībā katram ir kontrole tikai pašam par sevi. Studijā ir tas, ko varu veidot, kontrolēt un pataisīt par savu.
– Par ko un kāda būs nākamā izstāde?
– Vēl īsti neesmu atradusi pareizo nosaukumu, bet instalāciju veidošu ap tēmu “izsalkums”, tā iespaidu uz domu un emociju procesu. Angliski tas būtu “Synapses-hunger”. Varbūt labāk būtu jautāt: pēc kā esi izsalcis? Kāds ir tavs izsalkums? Jo negribu instalācijā uzsvērt tikai fizisko izsalkumu, gribu runāt arī par garīgo izsalkumu.
Caur mākslas darbu vēlos labāk saprast smadzeņu sinapses, kā tās ļauj atklāt izsalkuma iemeslu. Tas man ir liels un nenoteikts uzdevums… Instalāciju veidošu no papīra – no sagrieztiem un pārveidotiem pārtikas maisiem, audumiem un auklām. Instalācija aizņems lielus, apmēram 8 līdz 10 metru platus skatlogus. Man vēl jānoskaidro, cik augsti ir zāles griesti.
– Kas māksliniekam šajos laikos dod iedvesmu? Kā viņš var garīgi iztikt tagad, kad nevar iet uz izstādēm, redzēt teātru izrādes? Kādi ir bijuši pēdējie jūsu redzētie kultūras notikumi?
– Man ļoti svarīga ir daba, svaigs gaiss un lasāmviela, dzeja, kurai ir tik liels iespaids uz mums, cilvēkiem. Mani aizrauj tas, kā dzeja pasaka to, ko parastos, ikdienas vārdos nevar pateikt, tas ir dzinulis, īpaši šajos laikos. Pēdējā laikā ir notikušas vairākas interesantas lietas, esmu piedalījusies daudzās “Zoom” sarunās.
Viena no nozīmīgākajām bija Hārvarda universitātē – tur katru gadu kāds ievērojams mākslas, arhitektūras vai literatūras pārstāvis vai pētnieks nolasa profesora Čārlza Eliota Nortona (Charles Eliot Norton, 1827–1908) vārdā nosauktu sešu lekciju ciklu.
Šogad tā bija dzejniece, dziesminiece un māksliniece Lorija Andersone. Viņa bija precējusies ar mūziķi Lū Rīdu, kurš jau ir mūžībā. Viņa nelasīja tradicionāli, drīzāk tā bija izrāde, kurā viņa veda pa savu sapņu ainavu, kur mainījās tēli, mūzika un domas par dzīvi pandēmijas laikā. Tā kā šogad viss notiek virtuāli, visa pasaule it kā bija uzaicināta piedalīties, arī es.
Tas bija ļoti interesanti. Lorija Andersone savulaik bija viena no tām māksliniecēm, kura mani ļoti iespaidoja studiju laikā mākslas skolā, viņa bija tik pašpārliecināta, interesanta, viņai bija tik citāda domāšana. Un tagad pēkšņi viņa bija tikpat tālu vai tuvu, kā mēs šajā sarunā, viņai varēja uzdot jautājumus – tas bija fenomenāli!
Man trūkst iespējas iet uz galerijām. Pirms visu atkal noslēdza, biju vienreiz, nācās iepriekš pieteikties, bija dotas 15 minūtes, mazajā galerijā bija tikai pati māksliniece un es.
Līdz šim neesmu gājusi uz muzejiem vai uz kādiem lielākiem pasākumiem. Pie mums sen nav notikuši filmu seansi, vasarā laikam bija viena brīvdabas izrāde. Nenotiek koncerti, un vasarā man būtu jābrauc uz brāļameitas kāzām, bet nedomāju, ka varēšu braukt – tur būtu jālido, jāsatiek daudz cilvēku, mums vēl nebūs vakcinācijas, un nezinu, vai tas risks ir tā vērts.
Kaut gan, protams, gribētos būt kopā. Es mēģinu izdomāt, vai varētu braukt uz Čikāgas Mākslas institūtu – tas esot atkal atvērts un tur ir fantastiska mākslinieces Bisas Batleres izstāde. Viņa veido kolāžas kā portretus. Man liekas, ka tos redzēt būtu iedvesmojoši un krāšņi, tas ir cits veids, atšķirīgs no manējā un pilnīgi jauns dzinulis.
Arī tur apmeklējumam jāpiesakās iepriekš; jāsaprot, kad būs mazāk citu skatītāju, jāapdomā, kad labāk būtu braukt. Agrāk mūsu štata iedzīvotājiem muzejos bija ieeja par ziedojumiem, katrs varēja maksāt, cik grib, bet tagad ir noteiktas dārgas biļetes.
– Kā varētu teikt – cik plašas ir Latvijas robežas? Mūsdienās taču īsti vairs nevaram runāt tikai par ģeopolitisko zemes robežu?
– Jā, Latvija ir kļuvusi lielāka. Man pēdējā laikā šķiet, ka latvieši ir visur, daudz vairāk nekā agrāk. Iespējams, tas noticis, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, kas atļauj uzturēt sakarus starp cilvēkiem, kuri citā laikā būtu pazuduši.
Mūsdienu Latvija ir nenoteikta lieluma ziņā, viņa it kā plūst. Plūstoša valsts, kura mainās. Manam vecākajam dēlam Valdim Latvija ir ārkārtīgi svarīga, viņš ir sportists, skrējis vieglatlētikas sacensībās Latvijā. Viņš grib uzlabot valodu, turpināt latviešu kontaktus, ir aktīvs Amerikas latviešu jauniešu apvienībā.
Jaunākais dēls ir kautrīgāks, viņam pašlaik iet grūtāk, jo ne pagājušo vasaru, ne, ticamākais, šovasar nevarēs notikt latviešu nometnes.
Toties, kad pirms divām vasarām bijām Latvijā, viņš teica, ka varētu uz mūžu palikt Liepājā, viņam tur tik ļoti patika. Teica, ka Latvijā esot tik labs ēdiens! Viņam patīk ideja – būt latvietim.
Tas ir svarīgi – pašam saprast un tad pie tā piestrādāt. Mēs gan visu laiku nerunājam latviski, īpaši tagad ar skolu mājās – pat angliski neprotu dēlam palīdzēt ar matemātiku, kur nu vēl latviski! Bet latviešu skolas skolotāja visu māca un skaidro tikai latviski, tas ir ļoti svarīgi, labs dzinulis.
– Vai Čikāgas latvieši ir aktīvi?
– Jā, ļoti! Tieši tagad notiek lielas labas pārmaiņas: jau pirms pandēmijas cilvēki mazāk gāja uz baznīcu, draudzei kļuva grūti to uzturēt. Tagad saimniekošanu pārņems latviešu skola, kura tur jau sen darbojas, ēka kļūs par centru visām latviešu organizācijām.
Par to ir prieks, tas tiešām ir pozitīvs notikums. Mēs sapratām, ka nevaram uzturēt daudzas ēkas, taču, ja viss notiek vienā vietā, tad cilvēkiem ir iespējas: aizejot uz skolu, aizies turpat blakus uz kafejnīcu, galeriju, dievkalpojumu.
Es gribētu teikt, ka Krišjāņa Barona latviešu skola ir centrs visai latviešu sabiedrībai. Skola izstaro gaismu, gluži kā tautas dziesmas. Turklāt nesen atbraukušie latvieši ir padarījuši sabiedrību interesantāku, enerģiskāku, piemēram, tieši viņi nodibināja tautas dejas kopu “Mantinieki”. Tajā dejo visi – gan tie, kas Amerikā ir dzimuši un uzauguši, gan tie, kas atbraukuši nesen.
– Klausos jūsu brīvajā latviešu valodā. Vai Amerikā to ir viegli uzturēt?
– Reizēm gan man pašai trūkst vārdu, nevaru to pateikt ne angliski, ne latviski, un tādēļ jāveido kāds cits teikums. Bet, protams, pie valodas ir jāpiestrādā. Bērniem iet, kā nu iet, ir grūtāk. Es biju ģimenē jaunākā no sešiem bērniem, mans tēvs bija latviešu draudzes mācītājs, māte – latviešu skolas pārzine, tā nu viņi man diezgan labi valodu “iepotēja”. Mums latviešu sabiedrība bija tieši blakus, maniem bērniem nav tāda izdevība, viņi ir no tās tālāk.
Kad biju jaunāka, bieži jutos tā, it kā neprastu būt latviete, nezināju, kā to pareizi darīt. Man nebija laba valoda, nebiju gara un slaida, esmu īsa un apaļa, ar vienmēr īsi apgrieztiem matiem.
Nejutos pareiza, un man likās, ka cilvēki mani nepieņem kā īstenu latvieti. Bet tad kādā brīdī sapratu, ka ir vienalga, ko dara citi, es pati sevī zinu, ka esmu latviete.
Tas ir veidojis manī visu, kas es esmu – gan valodas, gan mākslas un mūzikas ziņā, man tas viss patīk, mana identitāte pasaulē ir absolūti neatšķirama no latvietības. Varbūt tas sākās jau vasaras vidusskolā Garezerā, kad sāku saprast, ka varu runāt latviski. Pirms tam man nebija tik laba valoda un vienmēr likās, ka citi runā labāk.
Sapratu, ka man nav jābūt tādai kā pārējiem, ka varu atrast savu vietu latvietībā. Mana latvietība nebija, uzstājoties uz skatuves, bet savādāka, citur – dzejā un mākslā. Latvijā es jūtos tik labi! Tu saproti gaismu, pat – gaisu citādi, dzīvojot Valmierā, Liepājā vai Rīgā, katrā vietā tu to sajutīsi drusku citādi.
Esmu atklājusi, ka vislabāk jūtos nevis Rīgā, kā biju domājusi agrāk, bet mazpilsētās, kas, iespējams, ir līdzīgas tai, kur dzīvoju Amerikā. Piemēram, Cēsīs man ir sajūta, ka es varētu tur vienkārši būt, būt par “es”. Tā ir vieta, kur labi iederos un neviens neskatās šķībi.
