“Ar savu stāstu par Džūliju.” Saruna ar Liepājas teātra aktrisi Inesi Kučinsku 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 18. martā, Liepājas teātrī notiks pirmizrāde režisores Lauras Grozas iestudētajai dramaturga Gaja Boltona lugai “Vairāk par dzīvi”, kuras pamatā ir britu rakstnieka Somerseta Moema 1937. gadā sarakstītais romāns “Teātris”. Džūlijas Lambertes lomā – Liepājas teātra zvaigzne INESE KUČINSKA.
Pie mums Latvijā tas ir viens no pašiem pazīstamākajiem angļu romāniem, kuram slavu un nerimstošas skatītāju simpātijas atnesa 1978. gadā režisora Jāņa Streiča uzņemtā divsēriju mākslas filma ar aktrisi Viju Artmani galvenajā lomā.
Liepājas teātra dziesmuspēle būs cita romāna interpretācija, turklāt izrādē skanēs septiņpadsmit īpaši radītas komponista Kārļa Auzāna dziesmas ar Ineses Zanderes vārdiem, un aktieru izpildīto dziesmu pavadījumu katru vakaru atskaņos Liepājas Simfoniskais orķestris.
Pie izrādes strādā arī kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, horeogrāfe Liene Grava, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
“Kultūrzīmju” sarunā ar Džūlijas Lambertes tēlotāju, Liepājas teātra aktrisi Inesi Kučinsku iezīmējās paralēles lugā un dzīvē, jo, tāpat kā “Teātra” Džūlija, arī Inese ir viena no Liepājas teātra vadošajām, vispieredzējušākajām aktrisēm, arī viņai piemīt īstas dīvas stāja, balss un skatiens.
Uz jautājumu, vai lugā ir daudz sakritību ar Liepājas teātra dzīvi, Inese atbild apstiprinoši un mūsu sarunas laikā vairākas reizes ietur pauzes, kas gluži vai atgādina lielās aktrises Džūlijas Lambertes pazīstamo teicienu: “Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze.” Pēc dzirdētā nepaliek šaubu, ka šīs sezonas Liepājas teātra lielākais jauniestudējums “Teātris” tiešām būs īpaši interesanta, krāšņa un dzīvi apliecinoša izrāde.
– Režisore Laura Groza izrādi ir nosaukusi par muzikālu drāmu ar kaislībām. Kā iestudējumu raksturosit jūs?
I. Kučinska: – Mēs spēlēsim par teātri un par dzīvi. Teātris ir komplicēts organisms, teātra aizkulises ir raibas, tur norisinās savas drāmas, satikšanās, šķiršanās, mīlestība, greizsirdība. Izrādē mēs par to visu pasmaidām, mēģinām ironizēt par šo mums, teātra ļaudīm, tik pazīstamo vidi.
Turklāt teātrī pastāv arī iekšējā sāncensība. Es teiktu – skatītājs izrādē varēs vērot un just līdzi, kā mēs smaidām par mums pašiem. Protams, šis stāsts vismaz latviešu auditorijai ir ļoti pazīstams, režisora Jāņa Streiča filma “Teātris” ir ikoniska. Man liekas, ka būtu muļķīgi, neinteresanti un arī garlaicīgi mēģināt atkārtot visiem zināmo. Mēs ejam citu ceļu, stāstām paši savu stāstu.
Kopā ar režisori Lauru Grozu ideju par šo iestudējumu apspriedām jau diezgan sen, šī doma gaisā plivinājās pāris gadu, pat vēl vairāk. Pirmā radošās komandas sanākšana notika 3. oktobrī, tad arī pirmo reizi noklausījāmies komponista Kārļa Auzāna radīto muzikālo materiālu. Pats mēģinājumu process ilgst kopš decembra, turklāt, gatavojot muzikālo materiālu, mums, aktieriem, bijušas regulāras nodarbības ar vokālo pedagogu.
– Vai lugā atpazīstat situācijas, kad Liepājas teātrī noritējušas līdzīgas kaislības?
– Protams! Šie stāsti nemainās, gluži tāpat kā pirms divsimt, simt gadiem teātrim bija, ir un būs sava iekšējā dzīve.
– Kāda ir jūsu Džūlija Lamberte? Kādu jūs atklājat slavenās aktrises dzīvi, par ko viņa sapņo?
– Džūlija ir izcila māksliniece, gudra, šarmanta, eleganta sieviete, turklāt ļoti pašironiska, šī viņas īpašība ir svarīga. Viņai ir labs humors, viņa māk pasmieties par sevi. Un viņa arī māk par sevi paraudāt. Viņa labi zina, cik laba, pat izcila, ir tajā, ko dara. Neviens Džūliju neapšauba, tā ir viņa pati, kura sevi apšauba.
Varētu likties, ka man kā aktrisei spēlēt aktrisi ir viegli, bet tā nav. Ir gan zināma interesanta dzīves sakritība – abas esam tajā vecumā, kad iestājas zināms apjukums, neizpratne par to, kā dzīvot tālāk, vai viss labais un skaistais, kas ar mums noticis, tagad paliek pagātnē vai tomēr ir iespējama kaut kāda perspektīva.
Izrādes sākuma punktā Džūlija ir kā izžuvusi zeme, kurai pietrūkst barības, lai zeltu. Viņa nav mierā pati ar sevi un meklē tam risinājumus. Savukārt izrādes beigās viņa akceptē sevi kā sievieti un mākslinieci un apzinās, ka viņa pati ir spēks. Džūlija ir kā spēlmanis, kurš meklē sev līdzvērtīgus spēles partnerus. Viņa ir ļoti spēcīga spēlētāja, turklāt ļoti jaudīga personība.
– Aktieru skaita ziņā šis būšot viens no lielākajiem Liepājas teātra iestudējumiem.
– Jā, uz skatuves esam dažādu paaudžu aktieru liels ansamblis. Teātrī mums ir izcila radošā komanda, sākot ar mums, vecajiem (es tiešām par sevi un saviem kolēģiem varu tā iesmiet), un beidzot ar mūsu jaunajiem, daudzsološajiem. Protams, šajā izrādē lielākais smagums fiziskajā plāksnē jāiznes jaunajiem aktieriem, viņiem tā ir lieliska pieredze – strādāt ar režisori Lauru Grozu, horeogrāfi Lieni Gravu. Mani priecē jauno nepagurstošā enerģija, tas ir kā svaiga gaisa malks teātrī, kā ūdenskritums.
Izrāde solās būt ļoti krāšņa un ironiska. Visai izrādei caurvijas mūzika, muzikālais materiāls ir blīvs un spēcīgs, un katru vakaru uz skatuves būs arī Liepājas Simfoniskais orķestris. Mūzika dod papildu iespēju izdziedāt un izdejot to, kas nav pateikts vārdos. Arī es mēģināšu.
– Kā pavadījāt laiku tukšajos un klusajos mēnešos, kā spējāt sevi piepildīt?
– Varbūt skanēs skarbi, bet es sevi nevis piepildīju, bet iztukšoju. Tiešām biju “uz pauzes”, varētu teikt, ka biju gandrīz pilnībā aizvērusies ciet. Mani gan aicināja uz sarunām, bet biju nokļuvusi tādā kā sastinguma stāvoklī, ka no intervijām atteicos. Domāju – tāpat jutās liela daļa mākslinieku, īpaši tie, kuru darbs saistīts ar skatuvi. Tās jau bija tādas pasaulīgās skumjas, nevis lokāls tukšums.
Kā saka mana varone Ulja (izrādē “Saviļņojums”) – “mākslas darbs ir tas, kas notiek šajā brīdī, tieši pašlaik”. Tā pietrūka.
Saviļņojums, kas izrādes laikā notiek starp skatītāju un aktieri, ir brīnums. Kad skatītāju zāle ir tukša, balsis skan nekurienē. Nedomāju, ka tehnoloģijas spēj aizvietot šo dzīvo saskarsmi.
– Jūs esat tik pieredzējusi aktrise, vai režisoriem ir viegli ar jums strādāt, vai spējat būt “paļāvīgs māls viņu rokās”?
– Gribētos domāt, ka esmu pakļāvīgs māls. Es gan pati mīcos lēnām, bet izmīcīt mani var. Tāpēc ceru, ka dižas grūtības režisoriem nesagādāju. Džūlija Lamberte var nospēlēt visu, pat deviņpadsmitgadīgu meiteni. Un arī manā teātra dzīvē bijis un ir ļoti dažāds lomu spektrs, un katru lomu saņemu kā dāvanu.
– Kāds ir Liepājas teātra skatītājs, kādu jūs viņu redzat no skatuves, iztēlojaties, iespējams, pat atpazīstat?
– Labākais skatītājs, kāds vien var būt. Mūsu skatītāji ir pieradināti pie ļoti dažādām kvalitatīvām izrādēm. Strādāju izcilā teātrī un vēlos skatītāju, kurš teātrī domā. Mūsu skatītāji ir kaislīgi, godīgi un atvērti, visādā ziņā ir liels prieks par viņu mīlestību.
Ļoti ceru, ka zāles kļūs arvien pilnākas, jo atgriezeniskā saite ir svarīga. Pierod jau, bet aktieris bez skatītāja nav nekas. Pēdējie divi gadi ir bijuši ļoti grūti. Šobrīd gan esmu atgriezusies tādā kā “draivā” un pat nevaru un negribu iedomāties piedzīvot atkal to, ka viss atkal apstātos, ka kostīmi vientulīgi karātos noliktavās. Gribu strādāt un tikties ar skatītājiem, darīt to, ko vislabāk protu.
UZZIŅA
Liepājas teātra muzikālā izrāde ar kaislībām “Vairāk par dzīvi/ Teātris”
Dramaturģija: Gaja Boltona luga, kas tapusi pēc Viljama Somerseta Moema romāna “Teātris”.
Režisore: Laura Groza, komponists Kārlis Auzāns, Liepājas Simfoniskais orķestris, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, horeogrāfe Liene Grava, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Lomās: Inese Kučinska, Valts Skuja, Egons Dombrovskis, Karīna Tatarinova, Edgars Pujāts, Everita Pjata-Gertnere, Rolands Beķeris, Gatis Maliks, Anete Berķe, Armands Kaušelis, Leons Leščinskis, Kārlis Ērglis u. c.
Nākamās izrādes 18. un 19. martā, 29. un 30. aprīlī.
VIEDOKLIS
LAURA GROZA, režisore: “Iestudēt britu dramaturga Gaja Boltona lugu “Vairāk par dzīvi” par izcilo aktrisi Džūliju Lamberti tiešām ir vērts tikai tad, ja teātrī var atrast īstu Džūliju Lamberti. Nezinu, vai Liepājas teātrī ir vēl kāda dāma, kas to varētu izdarīt.
Turklāt būtiski, ka aktrises Ineses Kučinskas stāsta fons ir tik līdzīgs lugas varones stāstam – arī viņa ir nospēlējusi tik ļoti, ļoti daudzas izrādes, tik ļoti atšķirīgus personāžus, ļoti daudz atšķirīgu lomu. Man liekas, ka tieši tas definē un izsaka izcilu mākslinieku – viņš var būt ļoti dažāds, laika gaitā kļūstot arvien atšķirīgāks, turklāt vēl iemiesojot pēc iespējas lielākus pretpolus.
Liels mākslinieks nekad nezaudē enerģiju turpināt nodarboties ar savu profesiju. Tas ir tieši kas, manuprāt, raksturo aktrisi Džūliju Lamberti, un nezinu nevienu citu Džūlijas Lambertes vecumam atbilstošu dāmu, kas to visu var iemiesot tik precīzi kā Inese. Tur jau nemaz nebija divu domu – ja Inese nebūtu piekritusi, tad nedomāju, ka šī Liepājas teātra izrāde jebkad taptu.”
