Ar savažotu roku. Pieredze, kā funkcionēt pēc pleca operācijas 1
Attopoties pēc pleca operācijas ar rumpim piesietu roku tā sauktajā rokas jeb elkoņa somiņā, protams, rodas jautājums: kā es ar šādu kustību ierobežojumu, kas turpināsies sešas nedēļas, spēšu ikdienā pārģērbties, nomazgāties, pagatavot ēst un paveikt citas neatliekamas darbības? Katram, kurš nonācis līdzīgā situācijā, pakāpeniski izdodas atrast paņēmienus visnepieciešamāko manipulāciju izdarīšanai. Arī man izveidojās sava niecīgā pieredze, tāpēc dalos tajā. Ja nu kādam noder…
Sekas, ja neciena cīpslas
Kad tas Kungs debesīs novilka stopkrānu, lai apstādinātu mani te, uz zemes, situācija izrādījās ļoti pamācoša un svētīga, lai izvētītu attieksmi pret sevi. Ikdienas bezgalīgo pienākumu un nepadarāmo darbu straumē ieklausīšanos savā organismā nepiedodami biju allaž atlikusi un pieklusinājusi tā žēlos izmisuma kunkstienus. Tā īsti pat neattapu, kad kreisais plecs apvainojumā sāka mani visādi izjokot – te neļāva naktī gulēt, te krūzīti gandrīz izlaidu no rokas… Nelāgās sāpes un tirpoņu norakstīju uz bursītu, ko ultrasonoskopijā konstatēja pirms pāris gadiem. Turpināju izpildīt nozīmētos plecu vingrinājumus, lai neļautu tam attīstīties.
Pārskatīju savas pēdējo mēnešu un gadu nesabalansētās aktivitātes un neaktivitātes, garās stundas, sēžot pie datora un ļaujot palaisties slinkumā zināmiem muskulīšiem. Kā nepatīkams šoks tiem bija akcijveidā pārforsētie darbi, palīdzot pārvākties meitai un paziņām. Tāds padomju sievietes sindroms – visu varu, visu daru, arī ceļu un stiepju. Turklāt pērnruden, vācot ābolu ražu, gadījās pārāk augstu pakāpties pa nestabilām trepēm un tad izbrīnā konstatēt, cik neatturami tuvojas zeme. Elpa aizsitās, kādu laiku pārņēma dīvainas sajūtas, bet, izkustinot kreiso plecu, kas pirmais bija saskāries ar zemi, pārliecinājos, ka viss it kā kārtībā. Arī ribas savā vietā un ierastajā komplektācijā.
Plecs pieklauvēja un kā zibens šautras raidīja SOS signālus gluži nevainīgā atpūtas vidē – vēlā rudenī aizbraucot uz silto grieķu zemi notvert vēl pēdējos siltās saules glāstus. Kā paradīzē, bet… līdz kādai garlaicīgai lietus dienai, kad, klīstot pa gleznainiem kalnu ceļiem un klosteriem, kājas jau rīta cēlienā bija izmirkušas un nosalušas, taču transports gaidāms vien pievakarē. Jau pirms naktsmiera atbrāzās izteiksmīgas sāpes, kreiso plecu sagrābjot kā nokaitētās knaiblēs. Pēdējo atpūtas dienas vadīju mokoši saviebtu seju, ne vairs lūkojoties uz pludmali vai vietējiem kultūras pieminekļiem, bet vienīgās arhitektūras celtnes, kas mani interesēja, bija Asklēpija tempļi – aptiekas. Tur atradu mentola plāksterus un gana efektīvu ibuprofēna ziedi. Ar to izdevās mobilizēties ceļasomas sakārtošanai un kaut kā apģērbties.
Domādama, ka apsaldēts kāds nervs, atgriežoties uzreiz tecēju pie neirologa. Trīs blokādes sniedza nelielu atvieglojumu, arī pēc tam sekojošais ultraskaņas procedūru kurss, iespējams, deva kādu pozitīvu efektu, bet pēc tam sāku apmeklēt masāžas. Skausta saspringtie muskuļi pateicībā gavilēja, bet plecs gan iespītējās un pāris reižu gražīgi tā nostrinkšķināja asu sāpju stīgas, ka šķita – tās tūlīt satrūks. Lai cik jauka masierīte, teicu: viss, vairāk nenākšu!
Parunājos ar ģimenes draugiem no mediķu aprindām un pierakstījos pie traumatologa-ortopēda Jāņa Dobelnieka. Viņš, ņipri izvingrinot manas rokas, secināja, ka plīsusi muskuļa cīpsla. Lai apstiprinātu diagnozi, nosūtīja uz magnētiskās rezonanses izmeklēšanu. Rezultāti apstiprināja, ka vainojamas pat divu muskuļu cīpslas. Ak, nabadzītes! Pēc vairāk nekā pusgadsimta uzticīgās un daudzbrīd izmisīgās kalpošanas nebija varējušas man piedot nelīdzsvaroto dzīvesveidu un pēdējo mēnešu izturības pārbaudes, mēģinot 3. stāvā uznest kumodi, klubkrēslu un tā tālāk.
Starp sargeņģeļiem Aizkrauklē
Veselības apdrošināšanas polise diemžēl nesedza maksas artroskopisko operāciju, tāpēc ārsts piedāvāja visdrīzākajā laikā mani operēt Aizkraukles slimnīcā. Atlika vien veikt asinsanalīzes, elektrokardiogrammu, saņemt ģimenes ārsta nosūtījumu, un tad cerīgās nākotnes vārdā varēju doties nedaudz biedējošajā un mulsinošajā ceļā. Katram gadījumam vēl iepazinos ar Aizkraukles medicīnas centra (tā tagad sauc slimnīcu) cenrādi – par nakšņošanu dienas stacionārā jāmaksā 14,50 eiro, un, jā, interesanti, ka Aizkrauklē salīdzinoši lēta takse (30 eiro) ir par līķa apmazgāšanu un apģērbšanu (tas nu melnā humora lappusītei).
Jāierodas bija jau no paša rīta, tāpēc pulksten 6.50 iesēdos Aizkraukles vilcienā, biļetei uzreiz piemaksājot maksu par autobusu, kas punktīgi gaidīja pie stacijas, lai vestu uz pilsētas centru. Pusdeviņos Aizkraukles medicīnas centrā pieteicos stacionārā, kur vispirms bija jāatrādās anesteziologam, kuram jāredz, cik droši mani nodot saltās narkozes skavām. Gaidot atbrīvojamies no operācijas anestezioloģi Vairu Altmani, uzņemšanas nodaļas personāls man atgādināja, ka jābūt tukšā dūšā. Ak, vai! Bija piemirsies – no rīta iedzēru kafiju un apēdu rupjmaizes šķēli, lai nesāk sāpēt galva. Dežurējošais dakteris centās mierināt, ka tāds nieks nu jau būs izskrējis cauri, piebilstot gan, ka arī iepriekšējā vakarā neklājas ieturēt smagas vakariņas, vien tēju un ko pavisam niecīgu un ātri pārstrādājamu.
Nu mani aizveda līdz palātai, ierādīja gultu, kurā es tikšot vesta līdz pat operāciju zālei. Tad man vēlēja iedzert trīs nomierinošas tabletītes, uzdzerot pavisam nelielu malciņu ūdens. Pēc tam drebošu sirdi sāku noģērbties un gaidīt liktenīgo brīdi. Drīz vien jau mani ar gultu stūma cauri gaiteņiem, galapieturā kājās uzāva zaļganus papīra zābaciņus līdz ceļgaliem, un, kad ieraudzīju tuvinām lielo šļirci, atlika vien pateikt ardievas skaidrajam prātam. Pēc pārkāpšanas uz operāciju placdarma īsti vairs nepamanīju, kurā brīdī ūdens virs galvas sakļāvās un es nogrimu nebūtībā… Nākamais, ko atceros, jau bija mudinājums mosties. Kāda balss teica, ka operācija ilgusi divas stundas. Ārā aiz loga jau krēsloja.
Pamanīju, ka mazā krekliņa vietā nu ap krūtīm aplikta bandāža, kurā iesēdināts operētās rokas apakšdelms. Palūkojušās, ka ar mani viss kārtībā, māsiņas gultu aizstūma atpakaļ uz palātu. Māsas palīdze vēlreiz sirsnīgi atgādināja, lai nekautrējos ar pults pogu signalizēt un saukt palīgā kaut nakts vidū, īpaši pirmo reizi apmeklējot tualeti. Viņa arī sarūpēja siltu ēdienu un karstu tēju, kad mani pēc laika pārņēma salti pēcnarkozes drebuļi. Pamazām ķermenis atguva siltumu, un kļuva pat karsti.
Ārsts vakara apgaitā iedeva sagatavotos papīrus par veikto operāciju, receptes antibiotikām un pretsāpju tabletēm, kā arī izglītoja par jauniegūtā savdabīgā tērpa konstrukciju, ar kuru nu nāksies sadzīvot turpmākās sešas nedēļas. Šai īpašajai krūšu bandāžai ar lencēm ir uzdevums neļaut vicināties svaigi operētajai rokai, kurai jāatrodas mierā. Vien dažas reizes dienā atļauts palocīt elkoni, lai tas neierūsē.
Nākamajā rītā pēc dziļa miega (droši vien nomierinošo medikamentu iespaidā), kuru periodiski uz mirkli pārvarēju, lai izdzertu krūzi ūdens un apmeklētu tualeti, pienāca brīdis atstāt medicīnas centru. Savā vieglprātībā iedomājos: tepat pāri ielai tak ir autoosta, saraksts reisiem uz Rīgu piefiksēts, gan jau aizbraukšu, jo tā bija sagadījies, ka tieši tajā dienā neviens no tuviniekiem nevarēja ierasties man pakaļ. Bet jāteic liels paldies draudzenei, kuru atšķirībā no manis nebija pametis veselais saprāts, – viņa bija noorganizējusi ērtu automašīnu. Tā nu viņa mani pasargāja no, varētu pat teikt, dzīvību apdraudošiem ekstrēmiem eksperimentiem.
Apģērbusies jau biju pati, jo pirms operācijas sagatavoju drēbes, ko viegli uzvilkt ar vienu roku (pār pleciem pārmetamu siltu apmetni, ērtas bikses), vienīgi lūdzu draudzenei, lai palīdz uzlikt cepuri. Ceļā uz Rīgu mani vaigi kļuva aizvien košāki, kas liecināja, ka varētu būt paaugstināta temperatūra. Atcerējos par daktera iedotajām receptēm, un nolēmām piestāt pie kādas aptiekas, lai iegādātos medikamentus. Pie reizes lielveikalā sapirkām produktus, kas būtu veselīgi un noderīgi tuvākajās dienās, ko nāksies pavadīt gultas režīmā.
Atceries zelta bērnību!
Ceļš mājup bija nogurdinājis, tāpēc ar atvieglojumu iekārtojos gultā. Par miega trūkumu nenācās sūdzēties, nekādas sāpes nejutu, tikai drusku nedeva mieru 37,5 grādu temperatūra, kas turējās vēl divas diennaktis. Sviedri lija aumaļām, tāpēc ar pateicību vienā laidā lietoju meitas sarūpētās mitrās salvetes ar atsvaidzinošu alvejas aromātu. Lai ātrāk izskalotu narkozes pēdas, ik pa stundai (arī naktīs) izdzēru pamatīgu krūzi ūdens. Bailēs, ka nenodaru ko sliktu tikko operētajam plecam, pirmās trīs naktis nogulēju uz muguras. Komfortablāk bija pusslīpi, plecam atrodoties nedaudz augstāk, bet augšdelma atbalstam parocīgs izrādījās līdzās novietots spilvens. To arī izmantoju (uzliekot roku), kad pakāpeniski sāku gulēt uz veselā sāna.
Mājās uzreiz nācās aptvert savu bezpalīdzību un kustību nepilnvērtību. Kā lai pie krāna ielej ūdeni tējkannā, kā aizšķilt uguni gāzes plītij? Ik uz soļa saproti, ka pat elementārām darbībām vajadzīga otra roka, turklāt pirmajās dienās pat bija bail pakustināt operētās rokas plaukstu. Nekas cits neatlika kā mest pie malas pašlepnumu un lūgt citiem, lai uzvāra tēju, pagatavo ēst, nomazgā traukus. Paldies Dievam, pirmajās dienās aprūpētāji nāca teju pēc grafika, un es kā bērnībā varēju izteikt savas vēlmes, kas arī tūdaļ tika izpildītas (tiesa, bērnībā parasti bija jādzird: tu jau liela, pati vari krūzīti nomazgāt vai cimdiņus uzvilkt). Pirmās reizes pusdienojot pie galda, atcerējos pat zīdaiņa laika atribūtus – lai nejauši nesašmucētu rokas somiņu, prasījās aizsiet priekšā zaberlacīti. Savā vecumā izlīdzējos ar salveti. Tuviniekiem nācās atgādināt, lai man nepiedāvā ēdienu, kura sadalīšanai smalkākās frakcijās vajadzīgs nazis un dakšiņa. Sākumā turklāt bija stipri dūmakaina un vārga pašsajūta, tāpēc nebija daudz spēka, ko veltīt pamatīgi košļājamas barības pirmapstrādei. Tā ka, lūdzu, putriņas kā bērnībā! Protams, spēcinošs buljons arī nāca par labu. Bet dvēselei svētīga bija mierpilna komunikācija ar tuviniekiem. Raug, beidzot bija laiks mierīgi uzklausīt tēva raibos radurakstus – nu man reiz ir piefiksēts šis ciltskoka atzars!
Nevarīgs kokons uz modes skati
Sajūtoties daudzmaz stabilāka un aprodot ar neierasto statusu, lūdzu man palīdzēt uz brītiņu atbrīvoties no sintētiskās bandāžas, kas nejauki kairināja un sutināja miesu. Tā gribējās zem tās pavilkt kādu kokvilnas krekliņu! Apsvēru, ka visvieglāk būs uzģērbt priekšā pogājamu bezpiedurkņu blūzīti, kas turklāt ļaus vieglāk piekļūt plecam, dodoties uz pārsiešanu, lai nomainītu plāksterus virs šuvēm.
Risinājums bija gana ērts, taču nebiju paredzējusi citu apstākli – jau pēc desmit minūšu gājiena tā nosvīdu, ka mana blūzīte bija teju izgriežama, tāpēc atceļā nedaudz apaukstējos. Nākamajā reizē jau tālredzīgi ņēmu līdzi otru blūzi, bet tad savukārt bija jāieslēdzas tualetē, lai pārģērbtos, kas vienai pašai prasīja ne mazums pūļu un laika.
Visbeidzot atcerējos par termoveļu, kas mani bija glābusi, dziedot baznīcās ar strauji mainīgu gaisa temperatūru (dažas mūsdienīgas krāsniņas tuvumā sviedri līst, bet, to pārstājot kurināt, stundas ceturkšņa laikā var nosalt). Tātad termokrekls pat pēc nosvīšanas neļauj sasaldēties, turklāt tas, pateicoties izcilajai elastībai, izrādījās gana viegli pārģērbjams pāri galvai.
Kad pirms operācijas savlaicīgi iegādātajā siltajā vilnas pončo sāka kļūt par karstu, ielūkojos veikalos, lai atrastu kaut ko vieglāku. Patrāpījās pogājams gaišs kokvilnas/lina apmetnītis ar bārkstīm. Tas patiesi izrādījās ļoti ērts un praktisks. Savukārt oriģinālo un modīgo itāļu apģērbu veikalā Štātereja pārdevēja piedāvāja interesantu, viegli plandošu apmetni, zem kura krokām varēju noslēpt savažoto roku. Atlika vien sameklēt pončo tipa mēteli, bet tādi, pēc pārdevēju novērojumiem, esot ļoti pieprasīti un tiekot ātri izpirkti. Sagaidot preču pievedumu, tomēr izdevās operatīvi kļūt par zilzaļa lietus pončo īpašnieci. Nu varēju iziet ielās lepni paceltu galvu.
Grūtais ceļš pēc tīrības
Izmazgāt matus un pašai nomazgāties izrādījās gana komplicēta procedūra. Frizētavā lieta vienkārša – galvu var ērti atliekt atpakaļ, un frizierīte matu kodaļu skaisti saved kārtībā. Mājas apstākļos vismaz pirmās reizes jālūdz vien kāds palīgos.
Prātojot par puslīdz normālu dušošanos, atcerējos kāda slimnīcas ārsta ieteikumus pirms mammas vešanas mājās – nevarīgam cilvēkam mazgāšanās vieta jāorganizē ērta un stabila, piemēram, dušas telpā paredzot vietu krēslam un pie sienas pieskrūvējot rokturi, kur pieturēties. Man paveicās ar īres dzīvoklī iebūvēto vannu, kurā var iekāpt pa pakāpieniem, savukārt vannas stūrī ir sēdekļveida paaugstinājums. Atlika vien nopirkt mazgājamo dūraini, ko ieziepētu iestumt vēl vārgajā padusē. Kad iemanījos uz pleca, lai nesaslapinātu plāksterus, uzmest polietilēna maisiņu, rokturus apsienot ap kaklu, varēju jau pati gana veikli izmazgāt arī matus. Starp citu, pēcoperāciju plāksterus, kā apliecināja mana pieredze, labāk izmantot iespējami ilgāk. Lai arī izskatījās, ka brūces sadzijušas, tomēr, sintētiskās bandāžas lencei rīvējoties pa plecu, viena brūce pēc trim nedēļām apsārta un sāka nedaudz sulot. Arī temperatūra bija nedaudz paaugstināta, tāpēc tūlīt steidzos dezinficēt ar degvīnu. Nākamajā rītā uz traumpunktu pie ārsta, lai apskata brūci un uzliek jaunus plāksterus.
Rūpēs par pleca atveseļošanu
Grūtajam pēcoperācijas periodam ir pamācošs uzdevums – mudināt ieklausīties savās sajūtās. Mūsdienās grūti iedomāties dzīvi bez datora, bet vārgais plecs ļoti ātri norādīja, ka sēdus pozā spaidīt taustiņus nav veselīgi, turklāt nevilšus mēdzu sagumt uz priekšu. Pēc stundas operētās rokas augšdelms jau raidīja signālus, ka sliktie ieradumi jāmaina. Ne velti birojos, kur nopietni rūpējas par darbinieku veselību, ir ergonomiskie galdi ar paceļamu darbvirsmu, lai pie tā varētu strādāt arī stāvus. Novietoju mazo laptopu uz kumodes un nu varēju tajā ielūkoties, stāvot kājās.
Tātad plecam patīk, ja mans ķermenis nesēž, bet atrodas guļus, pusguļus vai stāvus. Ejot lēnās pastaigās, jutu, kā plecs labsajūtā murrā, – muguras muskulīši to mīlīgi masē, veicina asinsriti un tātad paātrina dzīšanas procesus.
Ieskatījusies internetā kādas Šveices klīnikas mājaslapā, izlasīju, ka pēc pleca artroskopiskās operācijas jau pirmajās dienās ar pacientu strādā fizioterapeits, lai veicinātu ātrāku atveseļošanos. Iedomājos, ka derētu kāda zinoša speciālista konsultācija, turklāt pie lietpratēja jau laikus jāpiesaka vizītes, kad pēc noteiktajām sešām nedēļām būs jāsāk iekustināt operēto plecu. Man ieteica medicīnas servisa Arho fizioterapeites, kas specializējušās plecu savešanai kārtībā. Uz konsultāciju pie Marikas Briedes un Baibas Ķences nebija ilgi jāgaida. Viņas rūpīgi izlasīja manu dokumentāciju, ko biju saņēmusi slimnīcā, un, uzmanīgi sekodamas manai pašsajūtai, ierādīja dažus vingrinājumus plaukstai, pirkstiem, pleciem un kaklam. Nu varēju drošāku dūšu mājās ikdienā rūpēties par pleca efektīvāku atlabšanu, turklāt savlaikus biju rezervējusi vingrošanas nodarbības gaidāmajā rehabilitācijas periodā.
Artroskopiskās operācijas pacienta ceļvedis
* Pirms operācijas jābūt tukšā dūšā, arī iepriekšējā vakarā pieļaujams tikai viegls, ātri sagremojams ēdiens, tēja.
* Jāsagatavo apģērbs, ko būs iespējams uzvilkt ar vienu roku: visērtākais ir pār pleciem pārmetams pončo vai silts apmetnis, treniņbikses (lai nav pogu un rāvējslēdzēju), zeķītes, kurām nav ciešu stulmu, un viegli apaujami apavi. Aukstā gadalaikā noderīgs ir pončo tipa mētelis vai paplata viegla vējjaka, ko ērti uzmest, un silta šalle.
* Pēc operācijas, atmostoties pēc narkozes, parasti ir auksti drebuļi, tāpēc ieteicams sagatavot termosu ar karstu tēju, bet atlikušajā naktī slāpju veldzēšanai un medikamentu ātrākai izvadīšanai – 1,5–2 litru pudele ar negāzētu minerālūdeni vai vārītu ūdeni.
* Pirmās divas trīs diennaktis jāievēro maksimāli saudzīgs režīms, noteikti vajadzīgs kāds aprūpētājs, jo var būt bezpalīdzības izjūta, ko nevajag kautrēties izrādīt. Roka pēc operācijas ir ļoti saudzējama, tāpēc labi, ja tuvinieki vai kāds palīgs uzvāra un pasniedz tēju, ēdienu, sakārto guļvietu, uzmana, kad jādodas uz tualeti (var sareibt galva).
* Pirmās naktis vislabāk gulēt uz muguras nedaudz ieslīpi uz paaugstiem spilveniem, zem operētās rokas augšdelma atbalstam ieteicams palikt atsevišķu spilvenu. Kad stāvoklis stabilizējas, pakāpeniski var sākt gulēt uz veselā sāna, atbalstot operētās rokas augšdelmu. Tas noteikti jābalsta arī visu turpmāko periodu, lai augšdelms būtu paralēli sānam vai nedaudz uz priekšu.
* Pirmajās dienās, kā arī vēlāk (iespējams, arī pēc vingrošanas rehabilitācijas periodā) ieteicamas ledus kompreses (5–10 min), lai mazinātu iekaisuma procesus un izveidojušās nelielās hematomas operācijas skartajā pleca daļā.
* Pirmajās dienās personīgajai higiēnai ieteicamas mitrās salvetes, padusi no sasutuma pasargā rīsu vai likopodija (staipekņu Lycopodium putekšņi) pūderis. Kad jūtama zināma stabilitāte, var mazgāties dušā, cenšoties nesaslapināt operētā pleca šuves (var uzlikt polietilēna plēves vai cita ūdensnecaurlaidīga materiāla fragmentu). Visdrošāk mazgāties uz dušas zonā stabili novietota krēsla (ir duškabīnes ar sēdvietu) vai vannā ar sēdvietas podestu.
* Katru dienu roka vairākas reizes jāiztaisno un jāsaliec elkonī, lai tas nezaudētu kustīgumu. Fizioterapeits ieteiks arī citus nelielas slodzes vingrinājumus operētajai rokai, lai uzturētu tonusu muskuļos un veicinātu asinsriti fiksētajā zonā (piemēram, ar īkšķi pieskarties katram pirkstam, kustināt plaukstu, viegli pacelt augšup plecus, satuvināt lāpstiņas). Pirmajā reizē vingrinājumus veic fizioterapeita uzraudzībā, kurš uzmanīgi seko pacienta pašsajūtai un nosaka pieļaujamo slodzi.
* Medicīnas preču veikalos ir nopērkamas speciālas bandāžas jeb ortozes rokas elkoņa un apakšdelma fiksācijai, ierobežojot kustības pēcoperācijas periodā. Tām jābūt uzliktām arī naktī, lai miegā ar neapzinātām kustībām neizkustinātu plecu. Rokas fiksācijas somiņa ir no mīksta materiāla, ļaujot ar dadzīšu lipekļiem veidot stiprinājumus speciālajai konstrukcijai ar lenšu sistēmu, kas nodrošina rokas atrašanos nepieciešamajā stāvoklī ar kustību ierobežojumu. Patstāvīgi uzliekot ortozi, operētās rokas elkoni balstošo lences galu ieteicams fiksēt savlaicīgi vai, vēl labāk, atstāt piefiksētu noģērbšanas laikā. Šī lence iet no pretējā pleca krusteniski pāri mugurai un vienkāršāk pārvelkama pāri galvai. Pēc tam ņem otru lenci – krusteniski pāri mugurai no operētā pleca. Piefiksē lenci, kam jābalsta fiksētās rokas plauksta. Lences galu var fiksēt arī somiņas platās daļas viducī, priekšpusē, tādējādi to piekļaujot ķermenim un pieļaujot brīvākas plaukstas kustības.
* Operētās rokas apakšdelmu fiksē, uzliecot augšup somiņas apakšējo daļu un piespiežot lipekļu lenti. Ērtībai somiņas platās daļas vienu pusi, kurā atradīsies plauksta, slīpi ieloka. Atsevišķā garā lence, kas kalpo kā sava veida josta, jāapliek ap krūtīm, piekļaujot tām operētās rokas augšdelmu, tādējādi nodrošinot stabilu tā pozīciju un pasargājot no nejaušām kustībām sānis, kas nav pieļaujams. (Skatīt fotoinstrukciju.)
