A. R.: – Lietuvā Oskara Koršunova teātrī ir moto – jauno dramaturģiju iestudēt kā klasiku un uz klasiku lūkoties kā uz laikmetīgu lugu. Visforšākais piegājiens. 2
E. S.: – Patlaban ir tendence oriģināldramaturģijā vairāk aprakstīt un izspēlēt sociālpolitisko situāciju, kas ir apsveicami un ko fantastiski dara Valters Sīlis ar Jāni Balodi, bet mani vairāk interesē cilvēciskais aspekts, kā cilvēks uztver šo pasauli emocionālā plāksnē, nevis faktu ziņā.
A. R.: – Mans nabaga “tēvs” lugā nav nemaz tik nabags turības izpratnē, runa ir par emocionālu nabadzību. Brunis, Broņa un viņu strādnieks Jāzeps it kā vēlas nevis tikai apmainīties sadzīviskām frāzēm, aprautiem teikumiem, bet sarunāties, taču no emocionālas saziņas nekas nesanāk, jo viņi to neprot. “Krievgaļos” visi tik ļoti aizņemti katrs ar sevi, ka viņiem būtu no jauna jāmācās sarunāties tāpat kā mazam bērnam staigāt. Tas ir tāpat kā ar demokrātiju. Kādā intervijā ar Amerikā dzīvojošu rakstnieci lasīju, ka demokrātija īstenībā būtu jāmāca. No otras puses, lai kā būtu ar demokrātiju, varam par to visādi brēkāt, bet latviešu tautai trūkst patiesa ceļa rādītāja. Tādēļ izrādē visi meklē tēvus. Katra ģimene ir kā maza valstiņa. Dažādu iemeslu dēļ cilvēki ir noslēgušies sevī, ieslīguši ikdienas rutīnā, daudz ko emocionāli ir zaudējuši, viņi ir blakus joprojām, bet neredz cits citu.
Un, ja laika nav cilvēkiem, kur nu vēl lopiņiem. Arī dzīvniekiem lugā būtībā simboliska nozīme. Runa ir par cilvēku kaislībām, kuru dēļ iestieg, kuras spēj arī pazudināt. Elle ir tukša, visi velni ir mūsos pašos. Ikviens lugas varonis kā ar savu personisko problēmu rētām, tā arī sistēmas traumu pieredzi.
E. S.: – Savas potes atstāj arī mūsdienu sistēma. Mūžīgais jautājums: kā mūsu mazbērni skatīsies uz mums, ko teiks par šo sistēmu, kurā dzīvojam? It kā viss mums ir: brīvība, esam neatkarīgi, laimīgi par savu valsti, bet visapkārt virmojošie priekšvēstneši ir diezgan nepatīkami. Mieru neliek nelabās priekšnojautas par nākotni, kaut tām man nav pat argumentu un faktu. Ir lokāli, iekšēji kašķi, pārmetam sev, ka nevaram valsti pacelt vēl augstākā līmenī – nē, ne par to ir stāsts. Teikšu banālo: esam valstiski mazi uz visa globālā fona. Vai jelkad ko spēsim pasaulē ietekmēt? Vai kāds ir pafantazējis, ko darīsim, ja pēkšņi vairs nebūs nevienas savienības? Nekas jau nav mūžīgs. Vai spēsim iemācīties būt tikpat stipri, kādi esam patlaban? Man tā tiešām šķiet – patlaban mēs, latvieši, kā nācija, kā tauta esam gana stipri.
A. R.: – Ir valstis, kurām, ja iedotu pārāk daudz brīvības, nemaz nezinātu jēdzīgi, ko ar to darīt. Piemēram, Krievija.
E. S.: – Jūlijā, braucot mūsu radošajā ekspedīcijā pa Zemgali, redzēju: zemniecība dalās trīs daļās – ir saimniecības, kas iet uz priekšu, raksta projektus, dabū Eiropas subsīdijas. Otri, zobus sakoduši, baidās no svešas naudas. Un trešie slīgst galējā pagrimumā, rēgojas pamestas mājas izsistiem logiem. Dīvaina sajūta – no vienas puses, labi, ka mums ir Eiropas Savienības atbalsts, taču… tu ņem svešu naudu. Un dārgu.
A. R.: – Priecājamies par labiem ceļiem, ka pērk mūsu šprotes un sviestu, bet cik tālu esam gatavi pārdoties?
