– Vai vecāku ietekme arī tajā, ka esi kļuvusi par dramaturģi? 2
– Varbūt tādā nozīmē, ka tuvākie cilvēki kļuvuši par izpētes objektu, prototipiem, bet, no otras puses, tas ir diezgan bīstami. Radošo izpausmju dēļ tēvs reizumis mani dzina vai no mājas ārā, bet mamma ir vienmēr atbalstījusi, kaut nekad nebiju domājusi, ka sākšu rakstīt lugas. Impulss, iespējams, bija mana omīte no tēva puses Cēsīs. Reiz, kad biju aizbraukusi ciemos, viņa man atklāja savu dzīvesstāstu, kā viņu, mazu krievu meitenīti, vācieši Otrā pasaules kara laikā, ejot dziļāk toreizējā Padomju Savienībā, no Pleskavas atdzinuši uz Latviju. Vecmāmiņa stāstīja, stāstīja, gari un skaļi, jo lāgā nedzirdēja. Viņas atmiņas izvērtās dokumentālās lugas formātā “Ūdenspistole”. Tā bija mana pirmā luga.
– Jaunajā Rīgas teātrī ilgdzīvotāja bija izrāde “Mans nabaga Marats”. Vai tavas jaunās lugas nosaukumā neatspoguļojas kāds redzētā nospiedums?
– Nē, tā tikai vārdu līdzība, ko daudzi gan pamana (pasmaida). Man vispār lugu nosaukumi atnāk pašās beigās, jau pie fināla.
– Kas ir “Krievgaļi”, kur notiek lugas “Mans nabaga tēvs” darbība?
– “Krievgaļi” ir reālas mājas Zemgalē, Lietuvas pierobežā. Man vispār ļoti svarīga lugas norises vieta. Emocionāli izpētē būtiska robežas izjūta, Zemgales līdzenumi, vieta, no kuras visvairāk latviešus izsūtīja uz Sibīriju. Latviešu pilsētu, ciemu un māju topogrāfiskie nosaukumi jēgas un dziļākas nozīmes ziņā ir īstas pērles. Rosina iztēli. Tur, pierobežā, joprojām dzīvo ļoti daudz krievu, tās ir asociācijas ar padomju laiku… Pirms lugas iestudēšanas ar mūziķiem, aktieriem devāmies radošā braucienā pa Neretu, Aknīsti, Bebreni. Elmārs (režisors E. Seņkovs. – V. K.) ieskatās kartē – Kaldabruņi, cik dziļi un krāšņi, sak, jāaizbrauc uz turieni. Nez kā tā vieta izskatās? Brīnišķīgi! Vārdā “Krievgaļi” metaforas līmenī saklausāms kaut kā gals. Mūsos katrā ir kādas robežas, bailes no kaut kā, bailes izkāpt no komforta zonas.
E. S.: – Tobrīd Krievu drāmā finālam tuvojās “Vasarnieku” iestudējums, kurā sadarbojos ar Madaru Rutkēviču, un viņa ieminējās – manai māsai (Agnesei Rutkēvičai. – V. K.) tapusi interesanta luga. Ar mani ir tā: ja uzrakstītais mani neieinteresē jau pašā sākumā, lasīt neturpinu. Bet te acumirklī pārņēma sajūta – ir! Luga ierāva. Asprātīga, dziļa, fantastiski dzīvi, ritmiski dialogi. Kā režisors vai tūlīt ieraudzīju, kā to visu varētu spēlēt aktieri. Mani uzrunāja arī pati tēma – varbūt atkal īstais laiks paskatīties, kur un kā šodien dzīvojam? Luga nav par pagātni, bet par mūsu laiku. Ar to arī mēģinājām pārliecināt Nacionālo teātri, ka atkal uz skatuves jābūt stāstam par šodienu, kas būtu kā atskaite un ļautu arī ielūkoties nākotnē. Man gribētos, lai kaut vai pēc desmit, divdesmit gadiem, izrādi skatoties ierakstā, varētu secināt – jā, toreiz tā domāšana un dzīves uztvere bija tāda. Joprojām nez kādēļ valda mīts: līdzko izskan vārds “oriģināldramaturģija”, tā teātra direkcijas apsvērumos palielinās iespējamās neveiksmes procents. Ja gribi ķerties pie klasikas – lūdzu! Tā lieta ir stabila.
