Visi velni ir mūsos pašos. Saruna ar izrādes “Mans nabaga tēvs” veidotājiem Rutkēviču un Seņkovu 2
Kā ik katru gadu, Nacionālais teātris (NT) savu, šoreiz 96., sezonu sāks ar kāda latviešu autora darba pirmiestudējumu vai jaunu interpretāciju. Ceturtdien, 11. septembrī, NT pirmizrādi piedzīvos Elmāra Seņkova iestudētā Agneses Rutkēvičas luga “Mans nabaga tēvs”. Jaunais, bet jau atzinību guvušais režisors uz šā teātra lielās skatuves sekmīgi startējis ar izrādi bērniem “Sarkangalvīte”, bet nu sperts solis tālāk. Elmāra Seņkova iestudētais “Ezeriņš” jau ir kļuvis par hitu, nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai Gada mazās formas izrāžu kategorijā. Uz Gada režisora titulu pretendē arī pats Elmārs Seņkovs. Viņa radošajā pūrā ir veiksmīgi iestudēti “Indrāni” Nacionālajā teātrī un M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur uzvestie Gogoļa “Vasarnieki” nupat piedzīvoja panākumus Sibīrijā, tāpat kā Valmieras Drāmas teātrī iestudētā “Raudupiete” visā Latvijā.
Agnese Rutkēviča ir viena no talantīgajām dvīņu māsām Rutkēvičām, kas mērķtiecīgi un profesionāli darbojas mākslā vairākos žanros – raksta ne tikai lugas, bet arī dzeju, prozu, spēlē teātri, piedalījusies kinoprojektos. Agneses pirmā luga “Kartupeļēdāji” iestudēta un vēl pērn bija skatāma “Dirty Deal Teatro” sadarbībā ar Nacionālo teātri. Par “Dukšiem” Jaunajā Rīgas teātrī, kas nupat izrādīti arī jaunās dramaturģijas festivālā Vīsbādenē Vācijā, autore nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā Gada sasniegums oriģināldramaturģijā. 2012. gadā ar literāro pseidonīmu Anna Foma iznāca Agneses Rutkēvičas pirmā dzejas grāmata “Jaunā Vāgnera klusēšana”.
Lugas “Mans nabaga tēvs” darbība notiek “Krievgaļos” Bauskas pusē. Savstarpējo attiecību krāšņums tajā novests līdz traģikomiskam absurdam, govis, zirgi un aitas ir pārdoti, pa sētu klīst vistas un katru dienu pa vienai pazūd…
– Tā droši vien nav nejaušība – kā luga “Mans nabaga tēvs”, tā arī kolektīva kopdarbs “Tēti”, ko aprīlī režisēs Elmārs Seņkovs, ielūkojas jūsu vecāku paaudžu izjustajā. Kādēļ tam pievēršaties?
A. Rutkēviča: – Manā lugā gan vairāk runāts par visām paaudzēm, vecākajam lugas tēlam ir pāri astoņdesmit, tad piecdesmitgadnieki… Tagad ir krass paaudžu maiņas laiks. Lasīju, Lietuvā ir tāds ciems Bluņģe, kur nomiris pēdējais ebrejs. Kādreiz izsūtīts, pēcāk atgriezies, viņš šajā ciemā bija izveidojis piemiņas vietu ebreju masu kapiem… Mans vectētiņš no mātes puses arī diemžēl ir miris. Ja būtu dzīvs, tik daudz ko varētu pārrunāt, arī par viņa ģimenes pārdzīvoto izsūtījumā. Un kā viņi justos tagad? Esmu dzimusi 1988. gadā, augusi atmodas, atjaunotās brīvvalsts ne ļoti mierīgā, tomēr miera laikā, bet tagad – karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas. Un tu apjaut – īstenībā nekas nav mainījies, arī mēs dabūsim kara poti, kaut, cerams, neizjutīsim visas šausmas uz savas ādas.
E. Seņkovs: – Paaudze pirms manis par manu pētniecības objektu kļuvusi viena iemesla dēļ – caur padomju gados dzīvojušajiem gribu saprast viņu laikmetu, to, kas ar cilvēkiem tika izdarīts, kā laikmets ietekmēja viņus un kā tas pēc tam atspoguļojas manī. Lai izprastu šo laikmetu, jāsaprot iepriekšējais, kuru neesmu izjutis un pat emocionāli nekā daudz no tā neatceros. Saistošākais ir caur laikmetu iejusties un izvērtēt tajā dzīvojušos cilvēkus, kā viņi spēja izturēt visus tos pārbaudījumus, kāpēc vieni spēj dzīvot arī šajā laikā, bet citi – ne. Kāpēc daudzi iepriekšējā režīmā uzaugušie tēvi un vectēvi mūsu kapitālismā aiziet postā, jo viņiem acīmredzot vajadzīgs lielais tētis, viņu tētis – valsts, kas teica priekšā, kā būt un kā dzīvot. Atceros, ar kādu lepnumu tēvs mani maziņu vadāja pa metālapstrādes cehiem, kur vīri starp dzelžiem jutās tik piederīgi kaut kam lielam – tāpat kā kādas slavenas futbola komandas fani. Tagad viņiem it kā vairs nav ar ko lepoties…
A. R.: – Manam padomju armijā dienējušajam tētim decembrī paliks piecdesmit. Viņš joprojām dzīvo dienesta laiku režīmā. Deviņos brokastis, niknojas uz mammu, ja tieši divpadsmitos nav gatavas pusdienas, četros ieplānots viens darbs, sešos nākamais. Kā pēc pavēles. Šajā ritmā ievilcis visu ģimeni. Visu mūžu armijas laika disciplīna. Tās noteiktības stīgas manā raksturā droši vien no tēva, savā būtībā esmu diezgan haotiska.
