Piedzīvot jūru 0
Laiku pa laikam man patīk doties prom no visa. Iemetu telti mašīnas bagāžniekā un braucu uz sev vien zināmām vietām Kurzemes jūrmalā. Vairākums dodas uz Jūrkalni vai Kolku, un ļoti labi, ka tā, jo manā iemīļotajā pludmalē ir miers un klusums.
Jūra ir mana spēka vieta. Cik vien sevi atceros, vienmēr soļojām uz jūru vai braucām turp ar riteņiem. Būt pie jūras allaž bija piedzīvojums. Ziemā, kad pamatīgi sasniga, neizvēlējāmies normālu ceļu, bet bridām pa meža takām.
Noteikti bijām pie jūras tad, kad plosījās vētra. Tēvs mūs mācīja turēties pretī vējam. Tas vēl joprojām sēž manī – patīk skatīties bangojošā jūrā. Tas ir spēks, ko cilvēks nevar ietekmēt, bet pieņemt un izbaudīt.
Ja ir īstais vējš, liedagā nereti var atrast dzintaru. Pat sīks graudiņš sagādā prieku. Uz jūru dodamies arī lasīt gliemežus, tādus tumši zilus, melnīgsnējus, ko ik pa laikam izskalo. Stiepjam mājās pamatīgus maisus. Nolūks ir ļoti praktisks – tie garšo vistām, un mūsu ģimene tiek pie ekoloģiskām olām. Ja gliemežu savākts pietiekami, vistas turpina dēt arī ziemā.
Pieļauju gan, ka tas ir visnotaļ amizants skats – daži lieli vīri jūras malā grābj gliemezīšus.
Nest klēpī upes mētras
Ar prieku vācu tējas. Vecāku mājas tuvumā tek Užavas upīte, un tās krastos ir papilnam upes mētru. Pērn ar laivu airējāmies līdz saliņai upes vidū, tēvs bija izpētījis, ka tur ar tām kā nosēts. Ir īpaša sajūta nest pilnu klēpi saplūktu mētru, kas reibinoši smaržo. Ja pagatavo karstu dzērienu no paša vāktām mētrām, tas ir īpaši garšīgs un, izrādās, nemaz nevajag cukuru. Pēc tā pilsētas piparmētru tēja šķiet vien slābans ūdentiņš.
