Skriet ar smaidu 0
Esmu sācis skriet. Pašlaik mana mazā uzvara ir desmit kilometru. Vēl nesen vispār nesapratu, kāds tajā joņošanā prieks. Skolas laikā ļoti ātri pieveicu īsās distances, bet, tikko bija vairāk par kilometru, biju nīkulis, nekas neizdevās.Mans jaunākais brālis Andis ir liels skrējējs, piedalās arī maratonos. Agrāk šķita, ka viņš stāsta absolūtas muļķības – pat pēc noskrietiem 20 kilometriem esot milzīgs enerģijas uzplūds. Domāju: ko tu pļāpā! Taču izrādījās, ka patiesi tā.
Kad sašķobījās veselība, nolēmu skriet. Uzsāku jozt pārāk ātri, tikpat ātri noguru, tad sāku vilkties, tad atkal uzstartēju. Beigās izskatījos sarkans, ar tomātkrāsas seju, vilku gluži vai pēdējo elpu… Garāmgājēji pat atskatījās – kas tur tik šausmīgi skaļi elso?! Brālis nāca talkā, pamācīja, kā elpot, kā skriet pareizāk, ieturēt vienmērīgu ritmu. Vispirms mēģināju tikt līdz pieciem kilometriem. Dažreiz neizdevās pieveikt to piečuku. Atgriezos visai sapīcis. Tagad no Botāniskā dārza varu aizskriet līdz Māras dīķim un Uzvaras parkam un vēl tikt atpakaļ, kas kādreiz šķita neiespējami. Nu man ir jauns mērķis – pievarēt desmit kilometru tā, lai arī pēdējos metrus skrietu ar prieku un smaidu sejā.
Skrējiena stunda ir lieliska iespēja atslēgties. Klausos austiņās mūziku, vēroju pilsētu. Man ir veicies, jo dzīvoju Pārdaugavā. Te ir zaļš, viss zied un smaržo. Esmu tikai pats ar sevi, domas sakārtojas.Esmu piefiksējis – dienā, kad esmu skrējis, varu daudz labāk runāt tiešraidē. Man mēdz būt nelielas grūtības ar elpu, nevaru tikt teikumam līdz galam. Aktrise Zane Daudziņa, kura mums televīzijā trenēja valodu, ieteica, lai skrienu, ja patīk. Tas labi sakārtojot elpošanu.
