Ar saukļiem par zaļo ekonomiku nepietiks 1
Ikviens no aptuveni 500 miljoniem ES valstu iedzīvotājiem ik gadu rada aptuveni pustonnu sadzīves atkritumu. Līdztekus rūpniecībā ražotajiem 360 miljoniem tonnu, būvniecībā 900 miljoniem tonnu un ūdens apgādes un enerģijas ražošanas nozarē radītajiem 95 miljoniem tonnu atkritumu ES dalībvalstīs pavisam gada laikā tiek radīti trīs miljardi tonnu atkritumu. Tie piesārņo dabu, pastiprina siltumnīcas efektu, tāpēc ES atkritumu saimniecības politikas mērķis ir samazināt atkritumu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.
Jauni vides apsaimniekošanas mērķi
Jaunajam Eiropas Parlamentam, EK un arī Latvijai kā 2015. gada pirmā pusgada ES prezidējošajai valstij būs jālemj par svarīgiem vides apsaimniekošanas jautājumiem. “Diemžēl līdz šim Latvijas interešu pārstāvniecība ES vides apsaimniekošanas politiku izstrādē ir bijusi mazaktīva, un mūsu vietā lēmumus ir pieņēmušas citas valstis. Tomēr citu valstu panāktās vienošanās un pieņemtie lēmumi attiecas arī uz mums – un ne uzrakstītu tikai direktīvu vai regulu formā, bet arī konkrētos finansiālos ieguldījumos un izdevumos ikvienam patērētājam,” vērš uzmanību a/s “Latvijas zaļais punkts” valdes priekšsēdētāja Sigita Namatēva.
Jāatgādina, ka vissvarīgākā nozīme dažādu noteikumu projektu sagatavošanā ir Vides un reģionālās attīstības ministrijai. Latvijas Universitātes Vides institūta docente Rūta Bendere uzskata, ka Latvijai nepietiek ne tikai pieredzes, bet nereti arī gribas un zināšanu, lai samezglojumus risinātu valstij vajadzīgajā virzienā.
“Te vairāk būtu jāsadarbojas ar nozares profesionāļiem un speciālistiem, kā arī ar attiecīgo virzienu zinātniekiem, kas bieži tiek iepazīstināti ar jau gataviem risinājumiem, bet nepiedalās to izveidē. Aizbildinoties, ka valstij nav pietiekami līdzekļu, lai nodrošinātu ES prasību praktisku nodrošināšanu, tie tiek izšķērdēti par nesagatavotiem projektiem ar milzu realizācijas summām, kas pat to ieviešanas gadījumā nedod nepieciešamos risinājumus valstij svarīgu mērķu sasniegšanai,” norāda R. Bendere.
Viņa nosauc piemēru – atkritumu apsaimniekošanas finansēšanā ES programmu ietvaros iepriekšējo gadu laikā netika izmantoti visi tam paredzamie līdzekļi. Galvenais iemesls – neatbilstoši praktiskai situācijai izveidotie konkursa noteikumi. “Normatīvajos aktos vāji iestrādāti nosacījumi, kas nodrošina valstij nepieciešamo mērķu sasniegšanu. Te kā kuriozu varam minēt prasību līdz 2020. gadam pārstrādāt pusi no mājsaimniecības atkritumiem, samazinot bioloģiski sadalāmo atkritumu noglabāšanu poligonos līdz 35% no 1995. gadā noglabāto atkritumu daudzuma. Likumā par Atkritumu apsaimniekošanu noteikts, ka savās administratīvajās teritorijās par to ir atbildīgas pašvaldības, papildinot, ka pašvaldības ir atbildīgas par atkritumu šķirotas vākšanas organizēšanu. Savukārt uzskaitījumā, kas tad ir jāatšķiro, biomasa nav izcelta un norādīta. Līdz ar to reta ir tā pašvaldība, kas šo salīdzinoši dārgi apsaimniekojamo atkritumu grupu ir iestrādājusi savos konkursa nosacījumos. Un tad, protams, nav ko brīnīties, ka ar bioatkritumiem mums neiet, kā vajag. Pie pašreizējiem attīstības tempiem diez vai izdosies sasniegt nosprausto mērķi,” tā R. Bendere.
S. Namatēva nosauc citu piemēru – Latvijas likumi paredz visās pašvaldībās šajā gadā ieviest dalīto atkritumu vākšanu (papīram, plastmasai, stiklam), tomēr sankciju par darba neveikšanu neesot. Viņa novērojusi, ka bezatbildīga šajā ziņā esot Rīgas pašvaldība, kas nav izveidojusi atkritumu šķirošanas laukumus.
Cer pārstrādāt visus atkritumus
Patlaban ES ir atvērtas diskusijas par būtiskiem labojumiem vismaz trīs ES direktīvās, kas noteiks arī saistošus mērķus atkritumu apsaimniekošanā un pārstrādē visām ES dalībvalstīm turpmākajam periodam. Būs jāizveido, jāsaskaņo un jāpieņem labojumi Direktīvā par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, Direktīvā par atkritumu poligoniem, kā arī Atkritumu “jumta” direktīvā. S. Namatēva vērš uzmanību – Direktīvā par iepakojumu un izlietoto iepakojumu gaidāmi jauni mērķi dalībvalstīm attiecībā uz iepakojuma daudzumu, kas ir jāpārstrādā vai jāreģenerē (piemēram, sadedzināšanas procesā, iegūstot elektrību un siltumu). Piemēram, Vācija jau patlaban pārstrādā tuvu 80% no visa izlietotā iepakojuma, bet pārējos atkritumus sadedzina, līdz ar to poligonos noglabātais daudzums līdzinās nullei. Tikmēr Latvijā aizvien aptuveni 90% no sadzīves atkritumiem nonāk poligonos, kas tomēr piesārņo dabu, rada siltumnīcefektu rosinošo metāna gāzi. “Lai tendenci mainītu un tuvotos Latvijai noteiktajam mērķim (līdz 2020. gadam pārstrādāt vismaz 50% no mājsaimniecību atkritumiem), mums ir jāturpina investīcijas atkritumu pārstrādē,” uzsver S. Namatēva.
“Sagaidāms, ka vecās ES dalībvalstis, strādājot pie direktīvu grozījumiem, vēlēsies mērķus paaugstināt un virzīsies uz to, lai visām valstīm būtu jānodrošina pilnīga atkritumu pārstrāde un poligonos vairs nekas nenonāktu. Plašas diskusijas gaidāmas arī par plastmasas maisiņu lietošanas ierobežošanu, kas ietekmēs arī mūsu uzņēmējus, lai viņi varētu laikus gatavoties un pāriet uz videi draudzīgāku iepakojumu. Un arī šajā jautājumā svarīgi ir attīstīt Latvijā atkritumu pārstrādi, jo bioplastmasas maisiņi dabā sadalās tikai kontrolētā kompostēšanas procesā ilgākā laika posmā,” tā S. Namatēva.
Viņa uzsver, ka ES līmenī neatlaidīgi ir jāatgādina, ka atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes tradīcijas Latvijā ir vēl salīdzinoši jaunas un tik apjomīgas investīcijas mums vēl nav pa kabatai. Katra mērķa izpildei pretī ir arī investīciju apjoms, par kuru galu galā samaksā arī mūsu patērētāji. Tāpēc Latvijai būtu jāaizstāv savas intereses, lai pāreja uz pilnīgu atkritumu pārstrādi notiktu samērīgos termiņos un mums izvirzītie mērķi būtu mūsu situācijai atbilstoši. Pozitīvs interešu pārstāvniecības piemērs ir pirms vairākiem gadiem panāktais pārejas periods līdz 2015. gadam, kurā Latvijai ir jāizpilda iepakojuma reģenerācijas mērķi, kas citām valstīm bija saistoši jau 2008. gadā.
Turklāt ar pašu resursiem šādiem apjomīgiem ieguldījumiem vien nepietiek un ir nepieciešams mērķtiecīgāk arī ar ES fondu finansējumu atbalstīt privātā sektora atkritumu pārstrādes iniciatīvas.
Patlaban, lai arī pamatoti, ir īpaši populāri runāt par Latvijas energoneatkarības veicināšanu. Visbiežāk diskusija vērsta uz šķeldas, vēja, ūdens vai saules plašāku izmantošanu, tomēr, piemēram, kā kurināmais plaši tiek izmantota arī atkritumu masa jeb RDF (to iegūst, no sadzīves atkritumiem atšķirojot metālu, stiklu, bioloģiskos un citus atkritumus). Latvijā to pagaidām praktizē tikai viens uzņēmums (a/s “Cemex”), kas turklāt lielāko daļu RDF importē. Iznāk, ka importējam citu valstu atkritumus, jo RDF kā atjaunojamais kurināmais valsts līmenī ir atstāts novārtā.
Lai samazinātu Latvijas atkarību no fosilajiem importētajiem energoresursiem un veicinātu atkritumu efektīvu izmantošanu, Latvijas likumdevējiem jau tagad būtu jānosaka Atkritumu apsaimniekošanas likumā, ka vispirms RDF ir jāiepērk no vietējiem atkritumu apsaimniekotājiem un pārstrādātājiem, bet tikai pēc tam to var importēt, uzsver Namatēva. Un tas nebūs pretrunā ES normām, jo katra dalībvalsts var arī nacionālā līmenī regulēt šādus jautājumus.
Uzņēmēja piebilst: vēl pirms pāris gadiem Latvija starptautiskajā “Environmental Performance Index” ierindojās augstajā 2. vietā, bet nesen veiktajā pētījumā atrodamies jau 40. vietā. Tas liecina, ka nevaram vairs paļauties tikai uz mūsu dabas bagātību un daudzveidību, bet ir pēdējais brīdis sākt darbu valsts līmenī, lai vides apsaimniekošanas un vides aizsardzības jautājumi kļūtu par prioritāti.
