“Būtu pareizi skolā bērnus radināt pie darba.” INTERVIJA ar Suntažu vidusskolas direktoru Mārtiņu Leju 0
Šodien, 2.septembrī, jauno mācību gadu uzsāks vairāk nekā 250 000 skolēni aptuveni 700 skolās, tostarp mācības sāks aptuveni 19 000 pirmklasnieku, tāpat mācību gadu iezvanīs profesionālajās un augstākajās izglītības iestādēs. Kā ierasts pēdējos gados, arī pirms šī mācību gada sākuma bijušas bažas par skolotāju trūkumu, kā arī par to, ka skolotāju pulks noveco. Kaut pārāk maz, tomēr skolās ik gadu ienāk arī jauni pedagogi, turklāt daļa no viņiem strauji kāpj pa karjeras kāpnēm un kļūst par skolu vadītājiem.
Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem Latvijā ir pat 25 vispārizglītojošo skolu direktori, kuri ir jaunāki par 36 gadiem. Pārsvarā šie jaunie ļaudis vada skolas ārpus Rīgas. Gaidot jauno mācību gadu, tikāmies ar vienu no viņiem – Suntažu vidusskolas direktoru Mārtiņu Leju.
Mārtiņa Lejas vadītā Suntažu vidusskola atrodas Ogres novadā, daļa skolas ir senā muižā, bet daļa pagājušā gadsimta otrajā pusē celtā ēkā. Pagājušā gada 1. septembrī skolā bija 224 skolēni, taču skolā darbojas arī pirmsskolas izglītības grupas.
Kā jūtaties pirms jaunā mācību gada sākuma?
M. Leja: Satraukts, jo šis man būs trešais gads skolas direktora amatā. Tagad tikai atnākusi apziņa, ka tiešām saprotu, kas tad skolā notiek. Zinu, kas man jādara, kas nav jādara, lai sakārtotu lietas. Pirmais gads pagāja, iepazīstot kolektīvu un skolu, otrajā – turpināju iepazīt darba specifiku.
Jums ir 32 gadi, bet jau trešo gadu vadāt skolu. Kā nonācāt līdz direktora amatam?
Kad pabeidzu vidusskolu netālajā Madlienā, sāku mācības Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultātē. Sapratu, ka tas nav mans aicinājums un iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai mācītos par sporta skolotāju un sporta un izglītības darba vadītāju. Kad studiju laikā gāju praksē, domāju, ka nekad mūžā skolā nestrādāšu, labāk organizēšu sporta pasākumus. Taču, kad pabeidzu studijas, Lauberē – pagastā, kur dzīvoju, meklēja bērnunama vadītāju. Man bija tikai 26 vai 27 gadi, un meklēju darba iespējas. Nolēmu pieteikties bērnunama vadītāja amatam, pašvaldība man uzticējās. Daļa bērnunama audzēkņu mācījās šajā skolā, tāpēc ar toreizējo skolas direktori man bija saskarsme kā šo bērnu aizbildnim. Kad biju atnācis uz manu aizbilstamo 9. klases izlaidumu, direktore sacīja, ka atstās šo amatu un vaicāja, vai nevēlos kļūt par skolas direktoru. Pieteicos konkursā, izturēju to un sāku te strādāt.
Tā nu sanāca, ka kā skolotājs esmu strādājis prakses laikā un vēl nedaudz. Taču tagad esmu gan direktors, gan vadu sporta stundas.
Ko par šādu “zaļu gurķi” teica pieredzējušie kolēģi?
Bija liels atbalsts gan no bijušās direktores, gan kolektīva kopumā. Kolēģi daudz palīdzēja, lai es saprastu, kā skolā tiek organizēts darbs. Par to varu teikt paldies! Sākumā gan bija tā, ka baidījos paust savas idejas: bija bažas, vai kolektīvs mani sapratīs, vai gribēs kaut ko tādu. Tagad jūtos vairāk pārliecināts par sevi. Vadīt bērnunamu tomēr nav tas pats, kas skolu. Te, piemēram, nāk klāt stundu vērošana, lai saprastu, ko vajag mainīt skolotāju darbā. Turklāt, ja klāt ir kāds no vadības, tad arī bērni stundās ir mierīgāki un vairāk savācas.
Vai direktors joprojām skolā ir bubulis, ar ko draud nepaklausīgajiem?
Protams, mums arī kārtība ir tāda, ka galā mēģina tikt klases audzinātājs, mācību pārzine, sociālais pedagogs. Tad, kad saprotam, ka tas nelīdz, tad ir pārrunas ar direktoru, varbūt arī kopā ar vecākiem.
Ko vēlaties paveikt jaunajā mācību gadā?
Mēs gribam noturēt vidusskolu. Laukos tas ir sāpīgs jautājums. Cenšamies atbalstīt savus skolēnus, strādāt tā, lai viņi vēlētos palikt šeit, nevis aiziet prom uz citu izglītības iestādi. Piemēram, esam projektā “Esi līderis!”, kura ietvaros vidusskolēni iegūst dažādas ar uzņēmējdarbību saistītas zināšanas un saņem arī profesionālās pilnveides apliecību, kas pēc tam var noderēt, stājoties augstskolā. Ir drāmas, radošās komunikācijas pulciņš. Skolēni mācās veidot videoprojekcijas.
Pērn jums 10., 11. un 12. klasē kopā bija tikai 36 skolēni…
Tagad būs vēl mazāk: tikai 26. Tas ir mazākais skaits, kāds jebkad bijis vidusskolas klasēs. Jārēķinās, ka puse 9. klases absolventu aiziet citur: uz ģimnāzijām gan Rīgā, gan Siguldā, Ogrē pat mazāk, uz tehnikumiem. Ja 9. klasi pabeidz 16 skolēni, tepat vidusskolā paliek tikai 8.
Kāpēc ir svarīgi saglabāt vidusskolu?
Lai saglabātu tradīcijas. Nākamgad maijā svinēsim 100 gadus kopš te, pilī, atrodas skola. Vidusskolai gan ir tikai 35 gadi, tomēr atteikties no tās būtu kā spert soli atpakaļ. Lai gan: būsim reāli, visdrīzāk atteikšanās no vidusskolas kādā brīdī pienāks. Tas var notikt ne tikai dēļ reformām izglītībā, bet arī saistībā ar teritoriālo reformu. Ja Ogres novads pletīsies plašumā, pievienosies vēl citi novadi, pašvaldībai vidusskolu var kļūt par daudz.
Protams, šajā mācību gadā būs jāgatavojas jaunā mācību satura ieviešanai, jāsaprot, kā nāksies strādāt skolotājiem un vadībai, kāds atbalsts būs nepieciešams skolēniem, lai pārietu uz jauno sistēmu.
Pirmsskolas grupās jauno saturu ieviesīs jau tagad. Pirmsskolas skolotāji jau bijuši dažādos kursos un varēs kolēģiem pastāstīt, kā nākotnē vajadzēs strādāt. Skaidrs, ka virzība ir uz to, lai skolēns vairāk pats darītu un izzinātu. Daudz tiek runāts par to, vai skolotājs būs gatavs jaunajai sistēmai. Man gan gribas arī vaicāt, vai skolēns būs gatavs pārmaiņām. Pārmaiņas ir vajadzīgas, bet man ir bažas par to, vai spēsim panākt, ka visi skolēnu aktīvi iesaistās mācīšanās procesā. Diemžēl ne visi grib ņemt to, ko skolotāji viņiem dod.
Man arī šķiet, ka jaunais izglītības saturs lielā mērā vērsts uz to, lai atteiktos no mazajām vidusskolām, lai mēs saprastu, ka mūsu laiks ir beidzies. Ja vidusskolā skolēnam būs jāspecializējas, būs jāmācas daļa priekšmetu padziļināti, skaidrs, ka lielajās skolās būs lielākas iespējas izvēlēties un specializēties. Savukārt mēs varēsim piedāvāt tikai minimāli prasītos divus izvēles grozus un arī tad cerēt, ka visi izvēlēsies tikai vienu no šiem groziem, lai būtu vienkāršāk un izdevīgāk organizēt darbu, lai mēs varētu normāli strādāt. Taču daļa varētu aiziet tieši tāpēc, ka būs maz izvēļu grozu un piedāvātie viņiem nepatiks. Domāju, ka mazajām vidusskolām bija jāļauj turpināt strādāt tāpat kā līdz šim.
Tieši vidusskolu specializācijas dēļ daļēji esmu pret šo jauno saturu. Mana pieredze arī ir, ka daļa skolēnu pat 12. klasē vēl īsti nezina, ko tālāk darīs. Taču pēc satura reformas jau vidusskolas sākumā būs jāizvēlas specializācija.
Vai tad nezina savas intereses pat aptuveni?
Nezina. Un, ja vidusskolā mācās visu, saglabājas tā plašā izvēles iespēja, bet, ja specializējas, izvēle būs ierobežota. Vismaz laukos vidusskola ir iespēja bērniem izaugt, saprast savas intereses. Jā, te vidējo izglītību iegūst arī tie, kam šī vienkārši ir tuvākā skola un uz tehnikumu vai kur citur braukt ir par dārgu. Savukārt izvēļu grozi no mācībām vidusskolā atbaidīs. Ja es pateikšu – tev tagad padziļināti būs jāmācās matemātika vai angļu valoda, bet viņš turas uz knapu četrinieku, tad skolēns pateiks – nē, viņam tāda vidusskola nav vajadzīga.
Bet kāda jēga no tādas knapi iegūtas vidējās izglītības? Darba tirgū tāpat ar to neko nevar iesākt.
Nu, sociālā situācija daļai skolēnu ir tāda, kāda ir. Un daļa vidusskolas laikā tomēr izaug, saprot, ko vēlas, aiziet pēc tam kaut vai uz profesionālo izglītības iestādi, kur pusotra gada laikā apgūst kādu amatu.
Protams, jāattīsta arī karjeras izglītība, lai skolēni agrākā vecumā apjaustu savas intereses. Tomēr šobrīd situācija ir tāda, ka ir tik daudz iespēju, profesijas visu laiku mainās, nāk klāt jaunas un arī skolēni nevēlas iespringt, lai šajā mainīgajā pasaulē kaut ko ātri izlemtu.
Jūsu skolai ir arī filiāle Lauberē. Kā tas ietekmē skolas darbu?
Tur ir gan pirmsskolas grupas bērniem jau no pusotra gadiņa, gan var mācīties līdz 4. klasei. Tur ir labs filiāles vadītājs, tāpēc nav grūti strādāt. Tagad gan sākumskolas posmā bērnu skaits ir samazinājies – palikuši tikai 9 skolēni. Tāpēc sākumskolā palicis tikai viens pedagogs, kam vienlaikus nāksies strādāt ar 1., 2. un 3. klases bērniem. Redzēsim gan vēl, kā tas izdosies, jo šādas pieredzes līdz šim nav bijis. Mūziku un angļu valodu gan mācīs citi pedagogi, es pats braukšu turp vadīt sporta stundas. Pašvaldībā ir uzstādījums, ka vismaz līdz teritoriālajai reformai visas filiāles jāsaglabā, lai vismaz līdz 4. klasei bērni var mācīties tuvu dzīvesvietai.
Emocionāli skatoties, visi grib skolas saglabāt līdz pēdējam. Taču realitāte ir tāda: ja nav bērnu vai ar mazu bērnu skaitu grūti nodrošināt kvalitāti, tad jāpieņem emocionāli sāpīgi lēmumi. Tajā pašā laikā ideālā skolu tīkla veidotāji ne vienmēr ņem vērā reālo situāciju. Piemēram, skolu tīkla kartējumā Suntažu un arī Madlienas vidusskolās atstātas vien sešas klases. Tātad lielākajiem bērniem jāmācās Ogrē, bet realitātē Ogres skolās mūsu bērniem nemaz nebūtu vietas! Visas Ogres skolas jau tagad ir pārpildītas.
Mēs gan ceram, ka skolēnu skaits ar laiku te palielināsies. Jo Pierīga attīstās un arī mēs neesam tālu no Rīgas.
Jums reiz pārmests, ka skolā esat licis bērniem nest malku. Vai arī esat starp tiem, kas uzskata, ka mūsdienu bērniem ir daudz tiesību, bet pārāk maz pienākumu?
Jā, pilnīgi noteikti, pienākumu ir par maz. Pat lapas ap skolu bērni nedrīkstot grābt, tā esot bērnu izmantošana. Uzskatu, ka būtu pareizi skolā bērnus radināt pie darba. Kopā strādājot, klase arī saliedējas. Taču nu esam nonākuši tik tālu, ka pat tāfeli vairs bērni nedrīkst notīrīt. Manuprāt, virzāmies grāvī.
Par to malkas nešanu: katram bērnam bija jāaiznes pa dažām pagalītēm, lai iekurinātu krāsni mājturības kabinetā. Viens vecāks nolēma sūdzēties. Ar to jārēķinās, ka par skolu kurā katrā brīdī kāds var sūdzēties, kaut pareizāk būtu vispirms izteikt pretenzijas skolas vadībai.
Vai, strādājot bērnunamā, domājāt par to, kāpēc mūsu sabiedrībā ir pamesti bērni?
Tā kā pats dzīvoju Lauberē, bērnu nama bērnus pazinu arī agrāk, biju mācījies ar viņiem arī vienā klasē, draugi esam vēl tagad. Manā bērnībā bērnu namos pārsvarā bija tie bērni, kuru vecāki bija miruši. Toties tad, kad strādāju bērnunamā, no gandrīz 30 bērniem varbūt divi bija īsti bāreņi. Citiem vecāki dzīvi, daļai strādājoši, viņi faktiski varētu dabūt bērnu atpakaļ. Taču to nedara, jo tā ir ērtāk: var atbraukt pie bērna ciemos, satikt, bet nav par viņu ikdienā jārūpējas, jo valsts uztur.
Bērni gan arī bija dažādi: daļai problēmas ar uzvedību, jau bijusi saskarsme ar policiju, piemēram, zādzību dēļ. Dažkārt saka, ka bērniem ir šādas problēmas tāpēc, ka viņi ir no bērnunama. Taču parasti šīs problēmas sākušās ne jau bērnunamā, bet ģimenē. Lauberes bērnunamā pārsvarā bija 15, 16 gadus veci bērni. Ja arī parādījās mazāki, tos ļoti ātri paņēma audžuģimenes.
Kā tikāt galā ar šo darbu?
Viegli negāja. Šādiem bērniem ir pavisam cits domāšanas veids. Var stundām ar viņiem runāt, un liekas pat, ka viņi ir sapratuši, ka esam vienojušies. Taču nākamajā dienā viņš jau aizbēdzis no bērnunama. Šādi bērni bieži nedomā par sekām, tāpēc vieglāk ļaujas impulsiem, lai kādi tie arī būtu.
Tagad valsts politika ir pamazām atteikties no bērnunamiem…
Bērnunami pamazām izmirst, arī Lauberes bērnunams ir slēgts, jo bērnu tajā kļuva aizvien mazāk. Tomēr ir jādomā, kur palikt tiem bērniem, kam ir 15,16 gadi un ko neņem nevienā audžuģimenē. Lauberē bija bērni, kuri bija bijuši pat četrās audžuģimenēs. Viņus paņem, bet netiek galā un jau pēc dažiem mēnešiem bērns ir atpakaļ bērnunamā. Tā bērns tiek salauzts vēlreiz un vēlreiz un vairs nevienam neuzticas. Nepieciešams arī kārtīgāk sagatavot audžuģimenes, lai tās prastu tikt galā ar šādiem bērniem.
