Vai Lielzemeņu pirts ir jūsu kopīgais projekts? 0
Sākumā tā bija domāta tikai kā brīvdienu māja. Vienu brīdi strādāju sešās augstskolās, vadīju trīs biedrības, braukāju apkārt pa pasauli, piedaloties dažādos kongresos, bet sieva bija iesaistījusies apdrošināšanas biznesā, vadīja filiāli. Slodze milzīga, un bija vieta, kur atgūties.
Mūsu kopīgais projekts ir pirtsskola Lielzemenes, kas darbojas piecus gadus, bet skolēnu skaits mērāms jau vairākos simtos. Mums ir arī masāžas skola un latviskās dzīvesziņas skola. Vārdu sakot, trīs vienā. Kāda vieda dziedniece sievai teica, ka reiz viņa atkal būšot skolas direktore. Tajā brīdī sieva nosprieda, ka dziedniece neko nesaprot. Bet dziedniece taču neteica, ka tā būs parasta skola… Un patiesi, Aelita atkal ir skolas direktore. Uz viņas pleciem gulst visa organizatoriskā slodze, es esmu lektors. Kā mēdzu jokot, viņa ir mīļā Māra, bet es tas Debesu tēvs.
Kas latviešu pirtī ir tik īpašs?
Beidzamajā pasaules pirtnieku kongresā piedalījās kāds docents no Baumana Maskavas Valsts tehniskās universitātes, kurš bija radījis ideālo pirti, kurā viscaur, gan pie grīdas, gan griestiem, bija vienāda 60 grādu temperatūra. Uz lāvas pat bija uzparikte, kas pievadīja papildu skābekli. No fizioloģiskā viedokļa viss bija kārtībā, bet no enerģētiskā…
Mēs pirtī strādājam ar enerģijām – ar koku, augu, cilvēku mijiedarbības enerģijām. Šīs smalkās lietas ir jāmācās. Nepietiek zināt tikai augu fizioloģisko iedarbību. Jāsaprot auga dvēselīte.
Kādam jābūt labam pirtniekam?
Uzskatu, ka prasībām pret profesionālu pirtnieku jābūt augstākām nekā pret profesionālu psihoterapeitu. Būdams psihoanalītiskais psihoterapeits, es klientiem nekad nepieskāros, viņi nekad nebrauca pie manis uz mājām, neko nezināja par manu privāto dzīvi. Kad klients atbrauc uz pirti, es viņam pieskaros, līdz ar to man vairāk jāstrādā pašam ar sevi, jābūt ar augstiem ētiskiem standartiem. Par ko ir vērts maksāt psihoterapeitam vai pirtniekam? Par to, ka viņš ir tīrs gan no ārpuses, gan iekšpuses, savās domās, emocijās, nolūkos. Viņš ir tīrs arī enerģētiski.
Reizēm pamostos ar sajūtu, ka šodien negribu iet pirtī, ka man ir par daudz. Bet tad es izstaigājos pa āru, kurinu pirtiņu, sevi noskaņoju, domāju par cilvēku, kurš brauks pie manis pērties, un divās trīs stundās mans prāts pārslēdzas, atkal esmu gatavs strādāt.
Gadās, ka cilvēks ir pieteicies uz pirti, bet viņam uznāk kaut kāda ķibele, taču laiks ir rezervēts, pirtsslotas gatavas. Tad ir tās jaukās reizes, kas ejam pirtī vai nu divatā ar sievu, vai kādu no bērniem. Man ir liels prieks, ka bērni, kas jau ir pieauguši, nemūk no mums prom, bet, gluži otrādi, meklē iespēju atbraukt biežāk.
Vai esat aizgājis no psihoterapijas?
Nekur no tās neesmu aizgājis. Vienkārši mēģinu veidot savā izpratnē to, ko es saucu par latvisko psihoterapiju. Tāpat kā cilvēks stāv uz divām kājām, arī tā balstās uz mūsu senču garamantām un zinātnes atziņām.
Domājot par nākotnes medicīnu, kura, kā liecina diskusijas, nepārprotami būs saistīta ar enerģiju pārvaldīšanu, patlaban nodarbojos ar tautas medicīnu, kurā šī enerģētiskā iedarbība nekad nav noliegta. Cenšos organizēt pirts rituālu tā, lai mēs jau strādātu ar enerģiju. Kad kāds no kolēģiem jautā, kāpēc nodarbojos ar pirtniecību, saku, ka esmu pievērsies etnomedicīnai. Tas skan smalkāk. Mani arvien vairāk interesē arī ezoteriskā jeb transpersonālā psiholoģija.
Patlaban ļoti maz komunicēju ar ārstu sabiedrību. Ja arī kādu daļu no manām idejām viņi varētu pieņemt, tās būtu ļoti grūti īstenot esošajā, uz pierādījumiem balstītajā medicīnas modelī. Vienam no kolēģiem ir tīmekļa vietne, kurā viņš runā par sapņu pārdevējiem. Droši vien pie tiem viņš pieskaita arī mani.
